“Jebkurš kubikmetrs, kas nāk no meža, saražo gan algas, gan nodokļus.” Saruna ar Arni Muižnieku 48
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izveidota lietotne “Mednis”. Lēmumu pieņēmēji uzņemti “Meža akadēmijā”. Vērtēti konkursa “Sakoptākais mežs” dalībnieki. Aizstāvētas meža īpašnieku intereses gan ministrijās, gan ES institūcijās. Tā vienos darbos gads aizskrējis Latvijas Meža īpašnieku biedrībai, kuru vada Arnis Muižnieks.
Vai turpmāk Eiropas atbalsts jaunaudžu kopšanai saglabāsies?
A. Muižnieks: Šoreiz diskusijas bija krietni sīvākas, tomēr mums ir izdevies panākt, ka jaunaudžu kopšanai un mazvērtīgo audžu nomaiņai nauda ir paredzēta un kopējās summas kritums nav tik dramatisks, kā bija plānots.
Zinot, ka meža īpašniekiem šis atbalsts ir ļoti svarīgs, par to ir prieks. Diskusija par Lauku attīstības programmu plānošanas periodam līdz 2027. gadam vēl nav beigusies.
Nauda lauku attīstībai no Eiropas būs mazāka, un arī mūsu valsts nolēmusi, ka līdzfinansējums būs mazāks. Ar to ir jārēķinās.
Vai nosacījumi atbalsta saņemšanai mainās?
2021.–2022. ir pārejas perioda gadi. Šogad atbalsta pasākumu noteikumi nedaudz atšķīrās no iepriekšējā perioda. Vairāk punktu varēja dabūt mazākie meža īpašnieki un tie, kuri pieteica mazākas platības.
Rezultātā gan izskatās, ka naudas pietiks visiem. Un pozitīvā ziņa ir tā, ka nākamajā pavasarī un rudenī daudzi to varēs izmantot jaunaudžu kopšanā.
Kā privātajos mežos beigusies dabas skaitīšana?
Kartēšanas rezultāti ir publiskoti. Uzraudzības grupā ir saņemti ziņojuma projekti, kas ir uzskaitīts, kas atklāts. Bet saņemti arī plāni, ko tas varētu nozīmēt meža īpašniekiem. Mēs šajās kartēšanas grupas sanāksmēs piedalāmies un sniedzam savus priekšlikumus.
Kā rāda ziņojuma rezultāti, mūsu mežos atrasti gana daudz Eiropas nozīmes biotopu. Vairāk nekā 340 000 ha, un lielākā daļa no tiem atrodas ārpus jau esošajām aizsargājamām teritorijām.
Līdz ar to ir paredzēts veidot jaunas teritorijas. Ir piedāvāti vairāki varianti, un viens no tiem paredz vairāk nekā 170 000 ha iekļaut jaunajās aizsargājamās platībās, kurās ar ekonomiski pamatotu mežsaimniecību nodarboties nevarēs.
Bet kompensācija?
Jautājums par taisnīgas, atbilstošas kompensācijas izveidi Latvijā tālāk tā arī nav virzījies. Kā var veidot jaunas aizsargājamas teritorijas, ja nav izveidota taisnīga kompensācijas sistēma?
Runā, ka problēmu par kompensāciju izmaksu valsts atrisinās, aizsargājamās teritorijas iekļaujot valsts mežos?
Dati liecina, ka 80% biotopu atrasti valsts mežos un 20% ārpus tiem. Bet vienalga – privātajos mežos tie ir vairāk nekā 60 000 ha. Kā redzams no pašreiz saņemtajiem piedāvājumiem, plānots, ka jaunajās aizsargājamās teritorijās iekļaus ne tikai pašus biotopus, bet arī piegulošās audzes. Tās ir gan vidēja vecuma audzes, gan briestaudzes. Un tur jau tādu proporciju 80:20 vairs nevarēs ievērot. Situācija ir ļoti neskaidra.
Protams, ja meža īpašnieki redzētu, ka nākotnē varētu būt kādi alternatīvi ieņēmumi – sākt maksāt par CO2 piesaisti, par ekosistēmu pakalpojumiem –, tad varētu daudz skaidrāk saprast, kā katram savu meža īpašumu apsaimniekot.
Bet šai lietai ir arī otra puse – jebkurš kubikmetrs, kas nāk no meža, saražo gan algas, gan nodokļus, kas aiziet valsts budžetā. Šobrīd valsts parādi ir tādi, kādi ilgi nav bijuši, un rodas jautājums – kā mēs tos atdosim? Tāpat par CO2 piesaisti kvotu tirdzniecībā. Vai šī nauda ienāks īpašnieka, nevis valsts kabatā? Šis tiešām ir pārdomu brīdis.
No meža īpašnieka viedokļa – ja nākotnē ir alternatīvi ienākumi no citiem pakalpojumiem, tad vismaz ir cerības turpināt saimniekot savos īpašumos. Bet vai tā būs, ja mēs pat atbilstošu kompensāciju jautājumā uz priekšu netiekam?
Vai meža īpašnieki tiek galā ar jaunaudžu aizsardzību?
Mēs iesaistījāmies diskusijā par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem. Ir tapusi lietotne “Mednis”. Tā ļaus jebkuram interesentam piefiksēt gan dzīvnieku nodarītos bojājumus, gan iesniegt novērojumus par meža dzīvniekiem. Tas precizēs ainu, cik lieli Latvijā ir meža dzīvnieku nodarītie postījumi.
Pašlaik, lai šādas ziņas iesniegtu, meža īpašniekam jāizpilda speciāla veidlapa, kas jānogādā meža dienestā. Bet ar šo lietotni tas ir gana vienkārši. Dabā visu var nofotografēt, ievadīt bojājuma apjomu, nospiest pogu, un tas fiksēsies Valsts meža dienesta datubāzē. Tas veicinās arī šo datu pieejamību.
Tas pats attiecas uz populācijas lielumu. Katru gadu meža īpašnieka tēriņi, lai aizsargātu mežaudzes no medījamiem dzīvniekiem, strauji pieaug. Viņi tam gadā tērē vairāk nekā piecus miljonus eiro. Un nozīme ir ne tikai pašam repelentam, tā izmantošanā ir jāiegulda arī darbs. Tas nav vieglāk par meža stādīšanu.
Kuri no šā gada pasākumiem devuši gan gandarījumu, gan prieku?
Konkurss “Sakoptākais mežs”, ko mēs rīkojam. Tas šovasar notika piekto reizi, un mēs to paspējām paveikt, izbraukāt Latviju epidemioloģiski drošos apstākļos. Bija patīkami satikt meža īpašniekus, kuri pierādīja, ka saimnieko tālredzīgi un mežu kvalitāte nākotnē viņu mežos nesamazināsies.
Šogad arī sarīkojām divu dienu izbraukumu ciemos pie pagājušā gada konkursa uzvarētājiem. Tā bija iespēja redzēt, kā saimnieko citi. Šīs praktiskās atziņas daudzi vērtēja kā lielu ieguvumu, un arī komunikācija līdzīgi domājošu cilvēku pulciņā un domu apmaiņa bija vērtīga.
Vēl mums izdevās noorganizēt “Meža akadēmiju” lēmumu pieņēmējiem. Šī jau bija otrā akadēmija. Zaļā kursa lietas – taksonomija un ilgtspējīgs finansējums, Eiropas jaunā Meža stratēģija, Bioloģiskās daudzveidības stratēģija – šie dokumenti bija iemesls, kāpēc to organizējām.
Atsaucība tiešām bija gan no Saeimas deputātiem, gan Valsts kontroles vadības, gan Latvijas Bankas pārstāvjiem. Sarīkojām to Ogres tehnikumā tieši tajā telpā, kur redzama meža tehnika. Otra daļa bija izbrauciens ārpus telpām uz mežu, kur redzējām, kā tiek sagatavota augsne, lai stādiņiem būtu vieglāk augt.
Apskatījām modernu mežizstrādes tehniku. Bija arī meža zinātnes institūta “Silava” rīkota prezentācija par to, kā mežs sekmē CO2 piesaisti.
Un vēl runājām par Valsts meža dienesta sniegtajiem pakalpojumiem un valsts nodevām, to, cik jāmaksā par dažādu atļauju saņemšanu. Pieejai cenu celšanā valsts nodevām jābūt saprātīgai.
Ja nodevas apjoms par apliecinājuma saņemšanu jaunaudžu kopšanai ir tāds, kas šo darbību neveicina, jādomā, kā to atcelt. Man šķiet, ka apliecinājumam sanitārām cirtēm un jaunaudžu kopšanai nekādu valsts nodevu piemērot nevajadzētu.
Tajā pašā laikā mēs atbalstām viedokli, ka Valsts meža dienesta darbinieku algām jābūt krietni lielākām. Tās nav konkurētspējīgas algas.
Daudzi meža īpašnieki šobrīd par nākotni jūtas nedroši.
Ja visus zaļās politikas mērķus mēs gribētu salikt vienā puzlē, neizdotos. Tomēr jūtama arī tendence zaļo virzienu konkretizēt. Ja vienā dokumentā pateikts kaut kas vispārīgs, tad nākamajā sāk parādīties kritēriji.
Bet, ja, lasot vienu dokumentu, šķiet, ka ģenerālās līnijas ir saprātīgas, tad nākamajā jau saproti, ka ne, tas tomēr ir pavisam kaut kas cits.
Vai Latvijai ir iespējas aizstāvēt savas intereses?
Domāju, ka ir iespējas tajos brīžos, kad mūsu valsts pārvaldes institūciju pārstāvji piedalās diskusijās un izsaka savu viedokli. Pēdējā laikā veidojas valstu grupiņas, kas apvieno spēkus un saistībā ar meža apsaimniekošanu mēģina panākt loģisku rezultātu.
Nupat Austrijā tikāmies ar citām meža īpašnieku organizācijām. Latvija pauda viedokli, kas sakrita ar Somijas, Zviedrijas, Austrijas, Vācijas virzienu. Savukārt valstis, kurās mežu praktiski nav – Dānija, Holande, Kipra –, atbalsta politiskās plānošanas dokumentus, kas vērsti uz līdzšinējās mežsaimniecības prakses apšaubīšanu un noliegšanu.
Un vēl ir jautājums, ko mēs katrs saprotam ar terminu “aizsardzība” un vai tas dažādās valstīs neatšķirsies. Sertifikāciju sistēmu ietvaros jau esam piedzīvojuši, ka tas, kas vienā Eiropas valstī skaitās nepieņemams, citā ir pilnīgi normāls.
Vai meža politika ir Eiropas vai to dalībvalstu kompetence? Ņemot vērā to, cik dažādas valstis esam, tā ir dalībvalstu kompetence. Mēs esam dažādi, dažādi ir mūsu meži, un arī tradīcijas ir atšķirīgas.
To laivu, kurā visi saimnieki sēž, zaļais vilnis šūpo pamatīgi. Un sliktākais ir tas, ka mēs nezinām, kurā virzienā to aiznesīs. Airējam mēs paši, bet vilnis ir spēcīgs. Vai krasts, kuru sasniegsim, būs tāds, kurā labi jutīsies visa sabiedrība, vai arī zaļie vilnīši, kas skrien dažādos virzienos, aizskalos mūs tur – nezin kur.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
