Pirmo reizi ar vēju un sauli saražo vairāk elektroenerģijas nekā ar fosilajiem resursiem 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neatkarīgais analītiskais centrs “Ember”, kas pievēršas enerģētiskās pārkārtošanas procesu pētījumiem, nesen savā atskaitē vēstīja, ka Eiropas Savienībā šā gada pirmajā pusgadā ar vēja un saules palīdzību saražoja 40% elektroenerģijas, bet ar oglēm, naftu un gāzi – 34%.
Tādējādi atjaunīgie jeb atjaunojamie energoresursi pirmo reizi šādā laika periodā guvuši virsroku pār fosilajiem. Tādējādi CO2 izmešu apjomi sarukuši par ceturto daļu.
Fosilā kurināmā īpatsvars samazinās
Eiropas Savienībā kopumā fosilā kurināmā īpatsvars elektroenerģijas ražošanā samazinājies par 18% apmērā, bet atjaunojamo resursu izmantošanas pieaugums bijis 11%.
Īstu lēcienu – 64% – konkrēti vēja un saules izmantojums veicis Dānijā. (Šī pieredze bija plašāk izklāstīta “LA” ielikumā “Tepat, Eiropā” 31. jūlijā publicētajā Dānijas vēstnieka Flemminga Stendera komentārā “Zaļa atveseļošanās”.)
Tiesa, jāpieļauj, ka ogļu, naftas un gāzes ieguves un lietojuma kritums lielā mērā saistāms ar sanitāro krīzi, taču tā, pēc pētījuma autoru domām, palēninājusi arī zaļās enerģētikas attīstību.
Atjaunojamo resursu īpatsvara straujāku pieaugumu globālā mērogā fiksējusi starptautiskā aģentūra “IRENA” (“International Renewable Energy Agency”), kura apvieno lielāko daļu pasaules valstu un kuras kolektīvā locekle ir arī Eiropas Savienība.
2009. gadā nodibinātās aģentūras sēdeklis atrodas Abū Dabī, un, orientējoties uz Parīzes t. s. klimata vienošanos un Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības programmu, tās uzdevums ir veicināt sadarbību un informācijas apmaiņu atjaunojamo energoresursu jomā, kas aptver visplašākā spektra enerģijas – vēja, ūdens, saules, biomasas, ģeotermālās – un citāda veida enerģijas izmantošanu.
Šogad publiskotajā aģentūras ziņojumā “Globālās perspektīvas – enerģētiskā pārkārtošanās 2050” citstarp prognozēts, ka enerģētiskā pārkārtošana spēj kļūt par ekonomikas izaugsmi veicinošu faktoru un ka investīcijas šajā sektorā ir potenciāli rentablas: katrs ieguldītais dolārs varētu ienest no trim līdz astoņiem dolāriem atkarībā no reģiona un konkrētā ieguldījuma specifikas. Turklāt nozarē strādājošo skaits līdz gadsimta vidum varētu vismaz četrkāršoties.
Saskaņā ar pērn nosauktajiem datiem 2018. gadā tas bija vienpadsmit miljoni cilvēku, kuri nodarbināti “zaļo” tehnoloģisko iekārtu komercializācijā, uzstādīšanā vai celtniecībā, inženiertehniskajā uzturēšanā un apkopē.
Tāpat norādīts, ka togad sektorā tikušas radītas septiņsimt tūkstoši jaunu darba vietu, un tas ir rekordliels rādītājs, taču galvenokārt Ķīnā.
“IRENA”, protams, uzsver ieguvumus, kuri varbūt ir visbūtiskākie, bet nav precīzi aplēšami, piemēram, tīra gaisa un vides labdabīgais iespaids uz veselību.
Vai krīzes laika panākumi turpināsies?
Daudzu ekspertu un vides aktīvistu uztverē nekādiem uzvaras saucieniem tomēr nav pamata. Jo arī iepriekš minētais Londonas domnīcas “Ember” pētījums aptver smagāko krīzes posmu, ko diez vai var uzskatīt par reprezentatīvu.
Lai gan nesen “Eurostat” apkopotā statistika par 2018. gadu, kas bija kopumā parasts gads, uzrāda piesardzīgi optimistiskas tendences – atjaunojamo avotu enerģija veidoja 18,9% no Eiropas Savienības enerģijas patēriņa (2020. gadam izvirzītais mērķis ir 20%), bet transporta nozarē attiecīgi 8,3% (šogad vajadzētu sasniegt 10%, kas, iespējams, tiks arī sasniegti uz aviopārvadājumu krasa samazinājuma rēķina).
Cits jautājums, vai šī tendence saglabāsies un pieņemsies spēkā, bet tas ir obligāts priekšnoteikums tam, lai Eiropa līdz 2050. gadam kļūtu par pirmo klimatneitrālo pasaules reģionu.
Virzība uz galveno mērķi norit ļoti neviendabīgi, un, piemēram, vides aizstāvji Francijā kritizē savu valdību, kura mīl pozicionēties kā zaļā kursa principiālākā atbalstītāja, par to, ka pērn valstī siltumnīcefekta gāzu emisijas gājušas mazumā tikai par nieka vienu procentu.
Savukārt Polija nav gatava tik drīz atteikties no akmeņoglēm.
Drošības politika neļauj “zaļināt” ekonomiku
Nebūtu jāaizmirst, ka enerģētika, tostarp Polijā un Baltijas valstīs, ir arī drošības politikas problēma, kura ar atšķirīgām sekmēm tiek risināta, dažādojot joprojām vajadzīgā fosilā kurināmā iepirkumus vai būtībā piegādātājus.
Faktiski tas izpaužas kā centieni mazliet atbīdīt Krievijas gāzes monopolu “Gazprom” no valdošajām pozīcijām Eiropas tirgū.
Uzsāktās diversifikācijas un patēriņa krituma dēļ uz Eiropu eksportētās “Gazprom” gāzes cena samazinājusies no 162 dolāriem par tūkstoš kubikmetriem 2020. gada janvārī līdz 94 dolāriem maijā.
Saskaņā ar starptautiskās aģentūras “Fitch Ratings” vērtējumu tā nesedz zaudējumus (slieksnis esot 105 dolāri).
Par pārdošanas dzinuli kļūst ieinteresētība saglabāt noieta tirgu, kura sakārtošana vēl turpinās, un tagadējie krīzes apstākļi neļauj pareģot, kāds būs šīm politiskajām kolīzijām bagātā procesa iznākums.
Jebkurā gadījumā jārēķinās, ka pārskatāmā nākotnē pieprasījums pēc fosilā kurināmā neizzudīs ne Eiropas, ne globālā mērogā, kur arī naftas cenas šogad pieredzēja krasas svārstības, taču tirgus spēlētāji saista cerības ar ražošanas jaudu atgriešanos, ko varētu veicināt Eiropas atveseļošanas fonda miljardi un tāpat ASV izziņotā jaunā jeb kārtējā ekonomikas atbalsta pakete.
Ūdeņraža tehnoloģijas pabērna lomā
Kardinālas pārmaiņas nez vai būs iespējamas bez jaunatklātām tehnoloģijām vai esošo pilnveidošanas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izraisīja iebildumus ES jūlija samitā pieņemtais lēmums apcirpt nākamā daudzgadu budžeta līdzekļus zinātnei un pētniecībai.
Iepriekš, 8. jūlijā, Eiropas Komisija bija laidusi klajā ceļvedi “Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai”, kurā uzsvērts t. s. tīrā ūdeņraža tehnoloģiju nozīmīgums, bet pagaidām to īpatsvars Eiropas energoresursu struktūrā ir pāris procentu, jo pastāv “šķēršļi, ko nevar pārvarēt ne privātais sektors, ne dalībvalstis vienas pašas”.
Proti, nepieciešamas milzu investīcijas un revolucionāras inovācijas, lai samazinātu izmaksas. Turklāt jāveido “infrastruktūras tīkls, kāds ir realizējams, tikai pateicoties ES un tās vienotajam tirgum, un sadarbība ar partneriem no trešām valstīm”.
Tad “nākotnes integrētajā energosistēmā ūdeņradis būs viens no pīlāriem līdztekus atjaunīgajai elektroenerģijai un apritīgākai resursu izmantošanai”.
Tikmēr nevienam nav liegts sekot Dānijas piemēram, un varbūt solis šajā virzienā ir arī Latvijas un Igaunijas kopīgais plāns piesaistīt Eiropas līdzfinansējumu, lai līdz 2030. gadam izstrādātu projektu vēja parka ierīkošanai Rīgas līcī.
Viedokļi
Kadri Simsone, ES enerģētikas komisāre: “Lai sasniegtu Eiropas Zaļā līguma mērķus, mēs esam sākuši novērtēt vērienīgāku 2030. gada klimata mērķu un dažādu scenāriju ietekmi.
Ir skaidrs, ka ikviens ceļš uz klimata neitralitāti prasa palielināt un paātrināt atjaunojamās enerģijas ražošanu un pastiprināt mūsu rīcību energoefektivitātes jomā.”
