Dzerot zaļos kokteiļus, ātri var tikt pie skaistiem… mākslīgajiem zobiem 1
Doties uz pļavu vai mežu gluži kā uz lielveikalu, paņemt no dabas vērtīgo, organismam noderīgo – tā rosina zinošā augu pētniece, bioloģijas zinātņu doktore, bioloģe un bioķīmiķe Rūta Bērziņa-Bērzīte. Žurnāls 36,6 °C sarunā ar pētnieci noskaidro, kādēļ ir svarīgi šādi dzīvot.
Kāpēc vajag ēst savvaļas augus? Veikalā taču visa kā gana!
Savvaļas augi ir pirmatnējā spēka pilni. Piemēram, pirmās skābenītes pļavā satur ļoti daudz bioloģiski aktīvu vielu. Piemājas dobē izaug lielākas un raženākas, bet par divām trešdaļām nevērtīgākas!
Skābenei pļavā ir svarīgi kaimiņi – gan augs ar pusotra metra garu sakni, gan cits ar kuplām bārkšsaknēm. Notiek tik nepieciešamā minerālelementu apmaiņa, skābenīte saņem visas vajadzīgās barības vielas. Dārza skābenei daudz kā trūkst, it īpaši, ja dobes cītīgi izravē. Tā ir visiem augiem, kas no savvaļas nonākuši kultūraugu apritē, attālinājušies no dzīvības spēku pirmavotiem.
Es lielveikalā pērku salātus podiņā, tie ir gana dzīvi.
Der padomāt, vai šis salāts spētu ziedēt, vai nobriedinātu sēklas, vai tās dotu jaunus stādiņus? Skaidrs, tā nenotiktu, jo salāts ir īpaši steidzināts. Līdzīgi kā ar ātraudzīgo vistu, kas nekad neizperētu cālīti, jo spārnainei paredzēts vien 36 vai 56 dienas ilgs mūžs. Pēc šā ieprogrammētā termiņa vista nokristu un būtu beigta. Tieši to mēs iekodējam savā nākotnē, ja ik dienas ēdam šādu uzturu.
Lūk, meža zemenīte – tik sīka odziņa, salīdzinot ar dārza zemeni. Taču abām ir vienāds skaits sēkliņu un pilnīgi vienāds to attīstībai un jaunas paaudzes izaudzēšanai nepieciešamo bioloģiski aktīvo savienojumu, vitamīnu un minerālvielu daudzums. Tātad cilvēks var notiesāt mazo meža zemenīti un saņemt vajadzīgo veselīgumu.
Lauku cilvēks lai ēstu gārsu, ko tik cītīgi nīdē savā dārzā?!
Burkāns arī kādreiz bija nezāle, savvaļas augs, līdz cilvēks iemācījās to audzēt uzturam.
Ēšanai vislabāk der tieši jaunās, līdz galam neatvērušās lapiņas, tās spraucas no zemes gandrīz visu vasaru. Gārsa ir bagāta ar vitamīniem, lieliski attīra organismu, nomierina un tonizē.
Gārsu dēvē par podagras zāli, jo tā neļauj locītavās nogulsnēties urīnskābes sāļiem, vieglāk tikt vaļā no locītavu stīvuma. Šādas kaites vairāk piemeklē ļautiņus ar nešpetnu un spītīgu raksturu. Ja dzimtā dominē šādas personības iezīmes, jebkuriem zaļajiem salātiem, dārzeņu zupai vai sautējumam jāpievieno gārsas lapiņas. Tā ir iespēja saglabāt kaulu un locītavu veselību. Labi palīdz arī skābie ķirši. Tātad no pavasara līdz ķiršu ražai ēdam gārsas, bet pēc tam – skābās odziņas.
