Olafs Zvejnieks: Krievijas iebrukums Ukrainā ir pielicis kāju priekšā ES plāniem enerģētikas jomā 30
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības Zaļā kursa īstenošana saskaras ar arvien lielākām grūtībām un problēmas aug augumā.
Droši vien visi ir pamanījuši, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir pielicis kāju priekšā ES plāniem enerģētikas jomā, jo vairākās valstīs, visvairāk jau Polijā, notikusi atgriešanās pie iepriekšējās paaudzes un atmosfēru daudz vairāk piesārņojoša kurināmā, proti, oglēm; Vācija pagarinājusi šogad slēgšanai paredzēto triju atomelektrostaciju darbības periodu vismaz līdz 2030. gadam (kāds šim jautājumam vispār sakars ar Zaļo kursu, īsti skaidrs nav, jo AES ir siltumnīcefekta gāzu ziņā neitrālas, taču vides aktīvisti tās nevar ciest ne acu galā); visā Eiropā būvē jaunus sašķidrinātās gāzes termināļus, un kopumā valstu domāšanā par energoapgādi un siltumapgādi dominē apgādes drošības jautājumi, nevis ekoloģiskā problemātika.
Paralēli, to nevar neatzīt, triecientempos turpinās arī saules un vēja enerģētikas būvniecība, jo Eiropa izeju no enerģētiskā bada draudiem, kuru radījis karš, sankcijas un Krievijas enerģētiskā šantāža, saskata visas Eiropas un īpaši jau rūpniecības un transporta paātrinātā elektrifikācijā, kuru varētu lielā mērā darbināt atjaunojamie resursi.
Pagaidām gan ES vadība saglabā publiski pausto optimismu par Zaļā kursa plānu nemainīgumu gan 2030. gadam, gan 2050. gadam, taču man šķiet, ka tas ir tikai tādēļ, ka līdz 2030. gadam, kurā daudzās jomās jāspēj sasniegt ap 80% no visiem Zaļā kursa mērķiem vai jāmaksā simtiem miljonus lieli sodi, vēl ir samērā tālu. To, kāpēc tieši 80%, nosaka t.s. Pareto princips, kurš postulē, ka 80% visu mērķu var sasniegt ar 20% pūliņu, bet atlikušie 20% prasīs 80% pūliņu.
Tomēr grandiozā Eiropas enerģētiskā pārkārtošanās, kuras centrā ir apgādes drošības jautājumi, nevis ekoloģija, un kas ilgs līdz desmitgades beigām, gandrīz noteikti torpedēs ambiciozos enerģētikas plānus 2030. gadam. Tuvojoties desmitgades beigām, Zaļā kursa plānus šajā jomā nāksies pārskatīt. Diez vai dalībvalstis būs mierā ar milzīgu sodu maksāšanu, ja iespējams pārrakstīt plānus, daļēji pamatoti uzvelt vainu par to neveiksmīgo īstenošanu Krievijai, bet naudiņu atstāt dalībvalstu kabatās.
Ar līdzīgām problēmām sakaras arī transporta joma.
Lai gan autopārvadājumu un kuģniecības jomā notiek pakāpeniska pāreja no ar dīzeli un mazutu darbināmiem dzinējiem uz sašķidrinātās dabasgāzes dzinējiem, tas nenotiek tādā tempā, kā būtu nepieciešams, lai sasniegtu mērķus. Savukārt attiecībā uz privāto autotransportu, kas rada 70% visu autotransporta izmešu, nesen notikusī lietoto automašīnu tirgotāja “Longo Group” veiktā aptauja ir visai daiļrunīga.
Tuvāko trīs gadu laikā iegādāties elektroauto plāno 3% Latvijas autovadītāju, bet 20% ir gatavi par to padomāt; vienlaikus 58% neplāno sēsties pie elektroauto stūres, un no tiem 25% norāda, ka nedarīs to viennozīmīgi. 53% saka, ka galvenais iemesls, kāpēc nevēlas iegādāties elektroauto, ir tā augstā cena, pat neskatoties uz valsts atbalstu; otra problēma, ko norādījuši 38% respondentu, ir neattīstītā infrastruktūra.
Taisnība, šī aptauja veikta vienā no nabadzīgākajām ES valstīm – Latvijā, taču arī Igaunijas un Lietuvas rādītāji ir tikai par mata tiesu labāki. Lietuvā tuvākajā nākotnē pirkt elektromobili plāno 5% šoferu, bet Igaunijā – 4%; kā iespējamu to vērtē 12% igauņu un 19% lietuviešu šoferu. Ņemot vērā, ka, lai izpildītu Zaļā kursa mērķus 2030. gadam, pa Latvijas ceļiem būtu jāripo 18 tūkstošiem elektrisko automašīnu, bet šobrīd to ir tikai ap tūkstoti, tad ir acīmredzams, ka ar dažu procentu pieaugumu gadā izvirzītos mērķus sasniegt nevarēs.
Un, ja domājat, ka Eiropā kopumā ir daudz labāka situācija, tad jums nav taisnība – lai tos pašus mērķus sasniegtu ES līmenī, 2030. gadā būtu nepieciešami 30 miljoni elektroauto, bet šobrīd ir tikai apmēram 1,8 miljoni – tātad 16,6 reizes mazāk.
Lai gan elektroauto un t.s. “plug-in” hibrīdu skaits strauji aug, tomēr mērķu sasniegšanai būtu nepieciešams, lai atlikušajos septiņos gados šādu auto skaits katru gadu gandrīz dubultotos, un gluži tā vis nenotiek.
Tieši tāpat ar problēmām sadūrusies arī ES lauku stratēģija “No lauka līdz šķīvim”. Nesens Eiropas Komisijas (EK) iekšējais dokuments, kuru redzējis izdevums “Politico”, liecinot, ka šī stratēģija ir iestrēgusi politiskajās kaujās starp fermeriem, ES amatpersonām un dalībvalstu pārstāvjiem. Jāatgādina, ka minētā stratēģija paredz padarīt lauksaimniecību videi draudzīgāku, bet ES iedzīvotāju diētu veselīgāku, galvenokārt samazinot lauksaimniecībā izmantojamo ķimikāliju izmantojumu un visādi stumjot iedzīvotājus veselīgākas ēdienkartes izvēles virzienā.
Arī te situāciju saasinājusi Krievijas agresīvā rīcība, taču ne tikai.
Franču zemnieki uzstāj, ka iecerētās pārmaiņas ir pārāk krasas un to rezultāts būs nevienlīdzīgs un netaisnīgs atbilstības sloga sadalījums starp valstīm. Valstis pretojas EK plāniem samazināt pesticīdu lietojumu Eiropā. Pati Eiropas Komisija baidās, ka tās iecerētie dzīvnieku labturības pārskatīšanas plāni nonāks tirdzniecības partneru kritikas krustugunīs. Visbeidzot dalībvalstis ļoti dažādi vērtē plānus ieviest visā ES vienotu pārtikas veselīguma etiķeti. Rezumējot – Zaļā kursa entuziastiem šobrīd ir depresīvs laiks.
