Juris Lorencs: “Zaļie” nāk klajā ar visai radikālām idejām, kas varētu skart ne tikai Vācijas, bet netieši arī Latvijas iedzīvotājus 1
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no svarīgākajiem politiskajiem notikumiem Eiropas Savienībā 2021. gadā – Vācijas Bundestāga vēlēšanas, kas notiks 26. septembrī. Svarīgas gan tāpēc, ka Vācija ir lielākā un saimnieciski ietekmīgākā ES valsts, gan iespējamo pārmaiņu dēļ šīs valsts politikā.
Jau pusotru mēnesi socioloģiskās aptaujas rāda, ka Zaļo partija saņems tikpat daudz balsu kā pašreiz valdošā kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu partija – ap 25%.
Iepriekšējās vēlēšanās 2017. gada septembrī Zaļo partija saņēma vien 9% balsu. Protams, situācija vēl var mainīties, tomēr skaidrs, ka “zaļā problemātika” šajās vēlēšanās būs svarīga, ja ne dominējoša tēma visām partijām.
Pirmo reizi Vācijas pēckara vēsturē uz valdības vadītāja amatu reāli pretendē ne tikai kristīgie demokrāti vai sociāldemokrāti, bet arī “zaļie”. Šīs partijas kandidāte kancleres amatam ir 40 gadus vecā Annalēna Berboka.
Nesenā intervijā laikrakstam “Bild am Sonntag” viņa nākusi klajā ar visai radikālām idejām, kas varētu skart katru Vācijas (un netieši arī Latvijas) iedzīvotāju.
Piemēram – pilnībā likvidēt avio pārlidojumus Vācijas iekšienē un būtiski ierobežot tā saucamos lētos lidojumus uz ārzemēm, kurus piedāvā zemo cenu kompānijas. Lūk, viņas nostāja: “Katrs var atpūsties, kur viņš vēlas.
Bet viņam jārēķinās, ka pie atbilstošas nodokļu politikas dempinga cenas avio nozarē vairs nebūs iespējamas.” Tā vietā tikšot attīstīts dzelzceļa tīkls, pat izbūvētas jaunas līnijas.
Vēl viens priekšlikums – likumdošanā nostiprināt prasību, ka turpmāk katrai jaunceļamai ēkai uz jumta jābūt saules baterijām.
It kā labi mērķi. Tomēr arī “zaļajā politikā” jāredz kopaina, “lielā bilde”. Un tā nav ne vienkārša, ne rožaina. Berlīni no Maļorkas šķir 2100 kilometru. Ir jau dīvaini, ka dažkārt aviobiļete šajā maršrutā maksā vien 29 eiro.
Un tomēr aviokompānijas pamanās nopelnīt. Pa daļai tas notiek uz degvielas nodokļu atlaižu rēķina. Tomēr viens no lētās aviācijas iemesliem ir tāds, ka pārlidojumam nepieciešami tikai divi lidlauki, kamēr dzelzceļa infrastruktūra, sliedes jāuztur visā ceļa garumā.
Kādam tas viss ir jāapmaksā. Dažkārt man nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri jūsmo par “nākotnes auto” un ūdeņraža motoriem. Tiešām, ūdeņradis ir visizplatītākais elements Visumā, sadegot tas savienojas ar skābekli, izdalās enerģija un tīrs ūdens. Kas var būt labāks un tīrāks!
Bet viņi aizmirst, ka enerģijas nezūdamības likumu neviens vēl nav atcēlis.
Lai iegūtu ūdeņradi no dabasgāzes vai ūdens, vajadzīga enerģija. Labākajā gadījumā atjaunojamā, sliktākajā – tā pati fosilā.
Saskaņā ar “Latvenergo” datiem 2020. gadā Latvijā kopumā ir saražots 5,4 TWh elektroenerģijas. 59% no tās iegūti, izmantojot atjaunojamos resursus, pirmām kārtām Daugavas kaskādes hidroelektrostacijas. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā.
Bet par savu zaļo enerģiju esam samaksājuši ar Daugavas un nu jau arī daudzu mazo upju daļēju iznīcināšanu. Vēl viens paradokss – jo lietaināka, nepatīkamāka vasara, jo pilnākas upju ūdenskrātuves un vairāk zaļās enerģijas.
Jo vairāk vēlamies ražot biodegvielu, jo plašāki rapša lauki, jo vairāk pesticīdu, jo lielāks kaitējums videi un cilvēkam.
Šādus un līdzīgus piemērus var minēt daudz.
Un tagad kāda ārpolitiska pasāža no Berbokas intervijas: “Man ir lielas domstarpības ar “Kreiso partiju”, tostarp arī par viņu pārāk maigo attieksmi pret tādiem autoritāriem režīmiem kā Krievija. Bet arī Kristīgie demokrāti nav kristāldzidri, jo atbalsta Krievijas gāzesvadu “Nord Stream 2″.”
Nu gan pienākuši laiki! “Zaļā partija”, kas kopš tās dibināšanas uzskatīta par kreisu un liberālu, pārmet konservatīvajiem Kristīgajiem demokrātiem flirtēšanu ar Maskavu. Tiešām, pat Vācijas politikā viss sagriezies kājām gaisā.
