Ģ. Vikmanis: – Vai Latvijā patiešām jau norisinās hibrīdkarš? 33
– Manuprāt, ir milzīgs informatīvs spiediens no austrumu kaimiņvalsts uz Latvijas iedzīvotājiem. Es mācu zemessargiem atlasīt informatīvos graudus no pelavām. Nav svarīga zemessarga tautība – visi, kas ir zemessardzes rindās, ir Latvijas patrioti. Mēs priecājamies, ka sociālajos tīklos mūs kritizē un iesaka, kā rīkoties, lai tiktu galā ar svešo informatīvo spiedienu. Mēs savā starpā nerunājam par jēdzienu “hibrīdkarš”, jo pašlaik tas ir masu informācijas līdzekļu plaši lietots termins, taču vēsture rāda, ka tas nav nekas jauns, kaut vai ziemeļu kara laikā, kad Staļins uzbruka Somijai 1939. gadā – pirms tam un tā laikā bija liels informatīvais spiediens no PSRS puses. Slikti ir tas, ka ir zaudēts laiks, daudz ko varējām izdarīt agrāk, piemēram, informācijas jomā.
– Ko vajadzēja darīt?
– Strādāt ar jaunatni. Novārtā ir atstāta patriotiskā audzināšana, par kuras nozīmi nešaubās neviens, taču tas gāja gausi. Augstskolās ir jāatjauno patriotiskā audzināšana un militārā apmācība. To esam atstājuši novārtā. Būs cilvēki, kas būs pret un apgalvos, ka militārās katedras augstskolās ir padomju laika produkts, bet tas vairāk izskatās kā aizbildināšanās, nevis situācijas uzlabošana. Valsts aizsardzībai cenšas pakāpeniski sasniegt finansējuma apjomu divu procentu apjomā no IKP. Ja tas būtu darīts, jau sākot ar vismaz 2005. gadu, tad nevajadzētu to darīt pa galvu pa kaklu tagad. Saprotu, ka vajadzīgi līdzekļi izglītībai un medicīnai, jo sabiedrība noveco. Ja mēs pakāpeniski būtu veltījuši nepieciešamos līdzekļus valsts aizsardzībai, mums tagad nevajadzētu risināt jautājumu par sasniedzamajām spējām ļoti ierobežotā laikā.
