Ģ. Vikmanis: – Kas jums sakāms par studentu interesi par zemessardzi? 33
– Zemessardzes Studentu bataljons ir viena no vienībām, kurā piesakās visvairāk zemessargu kandidātu, taču tas nenozīmē, ka tajā var pieteikties tikai studenti. Viena no studentu korporācijām saviem jaunajiem biedriem jeb fukšiem pieprasa apgūt militāro apmācību. Pagājušajā gadā Studentu bataljonā iestājās 120 zemessargi no studentu korporācijām, vienībā ir arī studenti, kas nav korporāciju biedri. Ogres Inženiertehniskajā bataljonā dienē aptuveni 70 studentu korporāciju biedri. Studentu korporāciju biedri un pārējie studenti ir resurss, no kura mēs izvēlamies un audzinām nākamos komandierus. Viņiem ir liela vēlme izzināt un būt līderiem. Domāju, ka augstskolās vajadzētu ieviest obligāto militāro apmācību un vismaz vienu mēnesi trijos četros pamatstudiju gados studentiem būtu jāapgūst militārā apmācība, un tā mēs varētu rosināt arī interesi par dienestu zemessardzē. Tā nav mana kā zemessardzes komandiera savtīga interese. Zemessardze ir vieta, kur jebkurš Latvijas pilsonis var iegūt līdera spējas, pārbaudīt sevi situācijās, kuras nav raksturīgas civilajai dzīvei. Tas palīdz veidot veiksmīgu karjeru civilajā dzīvē. Latvijā nav obligātais militārais dienests. Brīvprātība, uz kuru balstās zemessardze, ir efektīvāka. Esam anonīmi aptaujājuši jaunuzņemtos zemessargus – vīriešus un sievietes vecumā no 18 līdz 22 gadiem, jautājot, kādēļ viņi iestājušies mūsu rindās. 99 procenti atbildēja: “Tādēļ, ka esam valsts patrioti.” 65 procenti zemessargu ir vecumā līdz 35 gadiem. Nav tā, ka zemessardze sastāv no, kā mēdz teikt viena sabiedrības daļa, vecajiem un bārdainajiem, kuriem esam ļoti pateicīgi par mūsu organizācijas dibināšanu un attīstību.
V. Krustiņš: – Tas liecina, ka jūs ar Vējoņa un Graubes kungiem varat teikt, ka mūsu bruņotie spēki ir uzticami. Tomēr bija cita aptauja, kurā pētījumu kompānija “SKDS” jautāja Latvijas iedzīvotājiem, vai viņi būtu gatavi aizstāvēt valsti ar ieroci rokās, un 27,9 procenti atbildēja noliedzoši. Normāla armija nevar justies droši ar šādu aizmuguri.
– Ne visi ir gatavi dienestam armijā, un tā ir daudzās valstīs. Deviņdesmitajos gados Dobelē strādāju Valsts dienesta pārvaldē, kura bija atbildīga par iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā. Mēs varējām strādāt ar 1/3 no karaklausībai pakļautajiem, pārējiem bija aizbildinājumi – bērni, studijas, slimības, lai gan ir skaidrs, ka daudzi nesa fiktīvas zīmes par savu veselību, lai izvairītos no dienesta. Normatīvajos aktos bija paredzēta atbildība par izvairīšanos no dienesta un dezertēšanu, taču, cik zinu, neviens Latvijā par to netika tiesāts.
