Zāles pret vecumu… Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies pieaugt 0
Agrāk vai vēlāk mums visiem jāapzinās svarīgs fakts un tas var kļūt par iemeslu depresijai: ar gadiem laiks rit ātrāk. Dienas un gadi skrien mums garām pieaugošā ātrumā un šīs parādības cēloni var izskaidrot matemātiski.
Viengadīgam bērnam viens gads ir vesela dzīve, bet 40 gadus vecam pieaugušajam viens gads ir tikai viena četrdesmitā daļa no dzīves. Faktiski tas nozīmē, ka mēs ar paātrinājumu virzāmies uz kapiem. Bet nevajag no tā taisīt traģēdiju – lasiet rakstu par to, kā pievērst uzmanību reālās pasaules objektiem, nevis tikai domāt par tiem.
Savu gadu skaitu ar jaunām sajūtām apzinās apmēram 34 gados. 33 gadus vecs ir gandrīz kā 31, 31 ir tikai par pāris jautrām vasaras sezonām vecāks par 29 gadus sasniegušo un 29, iespējams, ir ideālais vecums, kurā ikviens vēlētos uzkavēties ilgāk. 34 gadi kļūst par būtisku pārmaiņu vēstnesi. Ļoti drīz būs 35, pēc dažiem gadiem jau 39, tas ir, gandrīz 40. Apmēram šajā brīdī dzīve sasniedz zenītu un sākas ceļš lejup, lai gan runāt par vecumu vēl ir pāragri.
Tomēr skaitļi nenozīmē neko. Tie nepieciešami, lai mūs maldinātu. Cilvēciskā prāta īpašību dēļ cenas veikalos aiz komata beidzas ar 99, Montija Holla paradokss joprojām ir aktuāls un statistika paver plašas iespējas krāpšanai.
Ja uz laiku aizmirstam par skaitļiem un cenšamies objektīvi novērtēt tā sauktajā novecošanas procesā notiekošās izmaiņas, rezultāti būs ļoti pozitīvi.
Ar vecumu cilvēki kļūst mierīgāki, laimīgāki, gudrāki un pārliecinātāki par sevi. Viņi mācās gūt vairāk prieka no ikdienišķām parādībām, mazāk pakļauti krīzēm un bailēm. Problēmu skaits paliek iepriekšējais, bet risinājumi tiek rasti ātrāk. Kļūstot vecākiem, ir vieglāk tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem.
Tomēr sabiedrība pastāvīgi uzspiež mums domu, ka no novecošanās jābaidās. It kā jo vecāki mēs kļūstam, jo sliktāk un katra dzimšanas diena pēc 29 gadu sasniegšanas jāuztver kā neliela traģēdija.
Pēc 34 gadu sasniegšanas mēs sākam patiešām izprast novecošanās procesus, kas pa īstam sevi pieteiks aptuveni 64 gados. Bet ir pamats uzskatīt, ka iepriekšminētās pozitīvās parādības ar vecumu tikai pieaugs, līdz pat nāvei.
Protams, notiek arī pārmaiņas. Piecu gadu vecumā varēji nokrist un nesasities, ēst pusdienās saldējumu un pēc tam justies lieliski, āda vienmēr bija tīra un gluda. Priekšā gaida locītavu sāpes un citas kaites, taču, neskatoties uz to, vecumā mēs iegūstam vairāk, nekā zaudējam.
Galu galā, ko mēs patiešām zaudējam? Un kāpēc domājam, ka tas ir slikti?
Vispirms jāsaprot, ka mēs nebaidāmies no vecuma, bet no tā, kas nāk pēc tam. Mēs jaucam vecumu ar nāvi, bet patiesībā tās ir divas atšķirīgas parādības. Ir muļķīgi uzskatīt, ka tikai vecums mūs tuvina nāvei. Fakts, ka dzīve kādreiz beigsies, kļūst zināms ļoti agrā vecumā, turklāt tā var beigties jebkurā brīdī, tādējādi nekavējoties padarot nenozīmīgas visas ar novecošanu saistītas problēmas.
Gadu gaitā ķermenis kļūst fiziski vājāks. Bet mūsu pašsajūta un fiziskās sagatavotības līmenis nākotnē tieši atkarīgs no tā, cik lielu uzmanību mēs tiem veltām šajā dzīves posmā. Pat ja sāksi nodarboties ar fitnesu tikai 30 gados, 35 gados jutīsies spēcīgāka un izturīgāka nekā 25. Un ticiet man, būs 65 gadus sasniegušie, kuri labāk izpildīs vēdera preses vingrojumus vai kādus citus labāk nekā tu. Ķermeņa fiziskās rezerves ar vecumu samazinās, bet lielākajai daļai no mums maksimālajā apmērā tās nemaz nav nepieciešamas.
Mūsdienu sabiedrībā pastāv vecuma diskriminācija. Tā ir blakusparādība kultūrai, kurā tiek pārvērtēta jaunība. Citiem vārdiem sakot, pārvarēt vecuma diskrimināciju var ne tikai brīnumainā kārtā kļūstot jaunākam, bet arī citos veidos. Daudzās kultūrās gan senāk, gan mūsdienās vecums tiek godāts un raisa cieņu.
Mēs pamazām zaudējam fizisko skaistumu – izkrīt mati, āda sakrunkojas u.tml. Tomēr pieliekot pūles un veicot darbu ar sevi, to iespējams kompensēt ar progresu citās jomās: kļūt patīkamākam komunikācijā, iemācīties skaidrāk izteikt savas domas un uzreiz labvēlīgi noskaņot pret sevi apkārtējos (protams, ja tāds ir mērķis).
Lai virspusējā līmenī skaistums nobālē – tā vietā vari attīstīt harizmu un pievilcību citā izpratnē. Turklāt mūsdienās kādu laiku ārējo skaistumu var saglabāt ilgāk. Ja tev tas ir svarīgi, stiprini savu veselību un nodarbojies ar sportu.
Fiziskās spējas pakāpeniski samazinās, bet tajā pašā laikā tu kļūsti izglītotāka, labsirdīgāka, prasmīgāka un gudrāka. Nav neviena iemesla uzskatīt, ka zaudēsi šīs brīnišķīgās īpašības tikai vecuma dēļ, protams, ja vien nebūsi jau uz nāves sliekšņa.
Protams, ikgadējs progress nav iespējams bez nodoma ik gadu progresēt. Pilnveidošanās nenotiek nejauši, pati no sevis. Lielāko daļu no tā, ko mums it kā atņem vecums, mēs atdodam brīvprātīgi – veselību, iespējas, optimismu, pārliecību, personības spēku. Ja progress svarīgās jomās būs pastāvīga prioritāte, tad katrā dzimšanas dienā varēsi pamanīt savu spēju un prasmju izaugsmi, nevis samazināšanos un zaudēšanu.
Tomēr, ja teiksi sev, ka sporta vilciens aizgājis, tas patiešām būs aizgājis. Tas pats notiks ar sapņu darba, pasaules apceļošanas un lieliskā romāna uzrakstīšanas vilcieniem. Šos vilcienus tu neesi nokavējis, tu vienkārši pārtrauc uztvert tos kā savus.
Daudzi cilvēki īpaši spilgti izjūt iespēju zaudējumus. Pieaugot pašreizējā brīža pienākumiem, tā, ko tu potenciāli varētu darīt ar savu dzīvi, spektrs pakāpeniski samazinās.
Varbūt vainīgs ir nevis vecums, bet sabiedrībā pieņemtā norma, sasniedzot 30 gadu vecumu, ļaut saviem paradumiem neattīstīties, stagnēt. Tam seko pakāpeniska degradācija no progresa režīma uz uzturēšanas režīmu. Ja esi veltījis karjerai piecus vai desmit gadus, pāriet uz kaut ko jaunu un labāku būs grūti, jo parasti tas nozīmē mazāku algu. Visa mūsu enerģija var tikt iztērētā ikdienas ģimenes un darba pienākumiem, īpaši jau, ja kādreiz esi izmetis pašpilnveidošanos no neapstrīdamo prioritāšu saraksta.
Ja tu dzīvo uzturēšanas režīmā, tad katru gadu sper vienu soli uz leju. Ja tu vienkārši noveco, nepilnveidojies, ierastās nodarbes kļūst arvien grūtāk paveicamas.
Laika plūdums nav problēma tiem, kas gadu gaitā ir apņēmušies uzlabot visus svarīgos dzīves aspektus. Jā, dažreiz ir jāpiekāpjas, jāmeklē kompromiss. Bet atvadīties no gludas ādas un olimpiskajām ambīcijām ir vieglāk, ja zināsi, ka virzies uz bagātību, gudrību, prasmēm, personīgo brīvību un paškontroli.
Ja noteiksi ilgtermiņa mērķus, vecums sniegs lieliskas mierinājuma balvas. Piemēram, ja tu pēc trim gadiem plāno sasniegt tādu fizisko formu, ka varēsi noskriet maratonu vai dubultot savus ienākumus, vai slikti būs kļūt trīs gadus vecākam? Slimības un fizioloģiskās problēmas ir neizbēgamas, taču tās var attālināt ilgtermiņā, rūpējoties par savu veselību. Un, kad tās pienāks, gudrība un garīgā attīstība palīdzēs ar tām tikt galā – protams, ja vien šo īpašību attīstība iepriekš bija tava dzīvesveida sastāvdaļa.
Cilvēks, kurš nodarbojas ar pašattīstību, dod sev brīvību – ilgtermiņa brīvību. Ikviens, kurš mācās un nenogurstoši pilnveidojas, vienmēr savu dzīvi sakārto tā, ka tā pastāvīgi sniedz brīvības un prieka dividendes. Katrs gads jādzīvo, attīstot savas prasmes, palielinot bagātību un gūstot gudrību. Un tad katra nākamā dzimšanas diena nebūs kārtējā zaudējuma atzīšana, bet pāreja uz jaunu līmeni.
Avots: econet.ru
