Pasūtījām Visumam. Kanderu ģimenes pieredzes stāsts par pārcelšanos un laukiem un zaļo dzīvesveidu 0
Decembra numurā intervējām zaļi domājošo Purviņu ģimeni, kuras sapnis ir pārcelties no lielpilsētas uz laukiem, un viņi jau kādu laiku meklē mītnes vietu. Nolēmām satikt ģimeni, kam šāds nodoms jau izdevies. Iedvesmoja Līgas Kanderes fotostāsts feisbukā par pirmajiem soļiem ārpilsētas dzīvē – rit jau otrais gads, kopš viņa ar savējiem dzīvo laukos. Devāmies ciemos. Decembra numurā intervējām zaļi domājošo Purviņu ģimeni, kuras sapnis ir pārcelties no lielpilsētas uz laukiem, un viņi jau kādu laiku meklē mītnes vietu. Nolēmām satikt ģimeni, kam šāds nodoms jau izdevies. Iedvesmoja Līgas Kanderes fotostāsts feisbukā par pirmajiem soļiem ārpilsētas dzīvē – rit jau otrais gads, kopš viņa ar savējiem dzīvo laukos. Devāmies ciemos.
Plašajā viesistabā pie sienas piesprausta lapa, kuras augšpusē rakstīts – “Līgas laimīgā dzīve”. Zemāk uzskaitīts viss, ko viņa gribētu redzēt un sajust savā ikdienā. Pirms pāris gadiem līdzīgā veidā Kanderu ģimene bija izteikusi savu nodomu – “Dzīvojam lauku mājā”. Tas tika pavēstīts gan rakstiski, gan vizualizēts ar attēliem. Jau otro gadu Līga, Mārtiņš un mazā Amrita savas dienas pavada lauku viensētā Amatas novadā Ģikšu tuvumā.
Sapnis par plašumu
“Kāds nopūšas, ka viņš gan laukos nevarētu dzīvot, bet cits pavaicā, vai mums te nav garlaicīgi. Mēs neesam pirmie no mūsu draugu loka, kuri pārcēlušies uz laukiem,” saka Līga. Jau vairākus gadus savu dzīvesvietu lauku vidē kopj Ģirts Laube, kurš bija īsts pilsētnieks, un viņa sieva Rasa, kuru vairāk pazīst kā Vītolu ģimenes atvasi. Arī Linda Nebēdniece ar ģimeni. Viņu rīcība bija stimuls draugiem, arī Kanderu ģimenei.
Kādos Jaungada svētkos viesiem tika rosināts uzrakstīt vai uzzīmēt sapņus, ko gribētu īstenot. Līga uzzīmēja lauku māju, kam līdzās aug lieli koki un plešas dīķis. Kad pirmoreiz ieradās Ģikšos, pārsteigta ieraudzīja – tur izskatās tieši tā, kā bija zīmējusi!
“Jau ilgāku laiku gribējām aizmukt no pilsētas, dzīvot lauku mājā. Nolikām šādu nodomu, pasūtījām Visumā ziņu. Kad mitinājāmies daudzdzīvokļu mājā Ulbrokā, apakšējā stāva kaimiņiene daudz smēķēja. Netīkamais dūmu smārds cēlās augšup, pa balkona durvīm plūda mūsu istabā. Kad kaimiņienei aizrādījām, viņa atcirta: ja nepatīk, dzīvojiet savā mājā. Paldies viņai – tā arī darām,” pasmaida Līga.
Mārtiņš savu bērnību pavadīja laukos Liepājā, Līga uzauga privātmājā Cēsīs, bet bieži dzīvoja Dzērbenē, laukos pie vecmāmiņas. “Vēlējāmies šādu dzīvi dot arī meitai. Ja bērnībā esi audzis svaigā gaisā, dabas un lauku ritmos, savijies ar to visu, pēc tam ķermenis, gars sauc pēc šādas vides. Ir labi sekot sirdij, un mēs tā izdarījām,” piebilst Līga.
Mārtiņš interneta sludinājumā atrada piedāvājumu, ka tiek izīrēta daļa mājas Amatas novadā. Tuvumā dīķi, mežs, pļavas. Līga jau bija pēdējā grūtniecības mēnesī, kad vīrs viņu aizveda apskatīt izvēlēto vietu.
“Piegāju viesistabā pie loga, pavēros ārā un sajutu – ir īstā vieta, ļoti patīk! Plašums, ir skatienam kur ieskrieties. Arī pietiekami labi apstākļi, ērtības, lai varētu dzīvot ar zīdainīti. Amritai apritēja trīs nedēļas, kad pārbraucām uz šejieni.
Māja pieder Guntim un Aijai, viņi ir brālis un māsa. Aijas saime šurp brauc nedēļas nogalē, ir ļoti čakli un jauki ļaudis. Tāpat kā Guntis un viņa sieva Ināra, kuri dzīvo netālu un nāk šurp kopt savu aitu ganāmpulku. Plašais nams ir būvēts tā, ka cits citu netraucējam. Tā ir īpaša sajūta – būt klātesošiem šai lielajai saimei. Gluži kā senos laikos, kad vienā mājā saimniekoja vairāku paaudžu cilvēki.”
Līga atzīst, ka viņu ģimenes dzīvē ir iegriezts jauns rats, ko pamazām mācās vadīt. Gan meitas ienākšana ģimenē, gan dzīvošana laukos ir prasījusi pamatīgu pārorientēšanos un jaunas prasmes. Jārūpējas par māju un dārzu, jāgādā malka, jākurina, jāpieskata centrālapkures katls. “Tā ir ieiešana citā dimensijā, jo nedomā vairs kā pilsētnieks. Ja dzīvo lauku mājā, nākas vairāk būt uz vietas, nevari vairs tik daudz skraidīt apkārt.”
Līga priecājas, ka Mārtiņš atradis darbu gana tuvu mājām – viņš strādā kādā lauku īpašumā Siguldas apkaimē. Vīrs savulaik mācījās Bulduru tehnikumā, bet nedomāja, ka šīs zināšanas tik labi noderēs. Līga saka: tā bija Dieva labvēlība, ka viss tā sakrita.
