Zāles aizejošo karavīru paaudzei 1
“Liels, mīļš paldies visiem, kuri finansē un sagādā zāles, un tiem, kuri nodod zāles lietošanai. Dievs lai svētī visus šos labos cilvēkus!” organizācijas “Daugavas vanagi” Latvijas pārstāvniecībai raksta leģionārs Emīls Zariņš. Tā ir viena no daudzajām leģionāru pateicības vēstulēm par ziedojumiem, ko cienījama vecuma kungi un viņu atraitnes saņem no ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem medikamentu iegādei. Tas ir arī paldies ārstēm māsām Vijai un Čakstei Tipainēm, kuras katru trešdienu ierodas Austrālijas “Daugavas vanagu” dāvātajā īpašumā Rīgā, Slokas ielā 122, kur bez maksas izsniedz zāles leģionāriem. Ar katru gadu viņu skaits sarūk, bet kādi 300 vīri, kuriem pāri astoņdesmit un deviņdesmit, vēl ir ierindā, saka “Daugavas vanagu” centrālās valdes priekšsēdētājs Andrejs Mežmalis. Patiesa ieinteresētība sirmo vīru likteņos, uzticība Hipokrata zvērestam, cilvēcisks krietnums – tas virza un vada māsu Tipaiņu un viņu sabiedroto rīcību.
Ārste Vija Tipaine, kura jau iegājusi astoņdesmit piektajā gadu desmitā un kura ne tikai palīdz leģionāriem, bet ir tik sprauna, lai praktiskajās nodarbībās konsultētu arī studentus Rīgas Stradiņa universitātē, pastāstīja, ka regulāri no bijušajiem leģionāriem vai arī viņu atraitnēm saņem ārstu izrakstītās zāļu receptes vai arī lūgumu pēc medikamentiem un vitamīniem, kuriem receptes nav nepieciešamas.
“Sastādām sarakstu un nododam savam palīgam, kurš iegādājas zāles, saliek maisiņos pēc katra leģionāra uzvārda, un trešdienās divas stundas tās izdalām. Leģionāri ir cienījamā vecumā, un ne visi var ierasties, tāpēc zāles var saņemt arī viņu radinieki.
Pati gan nekādas zāles nelietoju, bet esmu ievērojusi, ka medikamenti ir ļoti, ļoti dārgi un ārsti ļoti daudz tos izraksta, pat desmit receptes vienam cilvēkam. Kādreiz saskaitu – ja tās zāles būtu jāpērk par paša naudu, tad tēriņi mēnesī būtu ap simt eiro. Mēs mācām un stāstām, ka nevajadzētu lietot pārāk daudz medikamentu. Ir tādi, kas ļoti nepieciešami, piemēram, sirds darbības uzlabošanai, bet ir daudz tādu, bez kuriem var iztikt.
Ja leģionāri sūdzas par veselības pasliktināšanos, dodam padomus, kur lai viņi meklē palīdzību. Mums nav tiesību viņus ārstēt, jo neesam ārstējošās ārstes – tas jādara ģimenes dakteriem,” pastāstīja Vija Tipaine, kuras specialitāte ir patoloģija.
Bet tos leģionārus, kuri ir guloši un kuriem nav bērnu un mazbērnu, kas palīdz, mājās apmeklē daktere Čakste Tipaine, kura lielāko mūža daļu nostrādājusi par laboratorijas ārsti. Viņa aiznes zāles, painteresējas, kas pacientam būtu nepieciešams. Psiholoģiskā palīdzība, īstie vārdi īstajā reizē, kā zināms, dažkārt dziedē labāk par zālēm.
V. Tipaine: “Leģionāri ir rūdīti cilvēki, un mēs viņiem mācām, ka liela nozīme veselības saglabāšanā ir nervu sistēmai, garastāvoklim. Ja sūdzēsies, ka viss ir slikti, tad veselība klibos. Dzīve jātver optimistiski! Tie, kas ir bijuši izsūtījumā Sibīrijā, saprot, kas ir labi un kas – slikti.”
Leģionāri ir gandarīti par “Daugavas vanagu” sniegto palīdzību, tomēr uzskata, ka par zālēm vecajiem kareivjiem nebūtu jārūpējas ārvalstu tautiešiem, tas būtu jādara valstij. Ja pensija būtu 1000 eiro, tad gan varētu paši nopirkt visas nepieciešamās zāles un veikt visus nepieciešamos izmeklējumus, taču mūža nogalē jāiztiek ar daudz pieticīgākām naudas summām.
“Esmu sasniedzis cienījamu vecumu – 95 gadus – un ļoti ceru nodzīvot līdz trīszīmju ciparam. Savā dzīvē trīsreiz jau gandrīz esmu bijis aizsaukts viņsaulē – gan leģionā, gan izsūtījumā Noriļskā, bet tomēr esmu atgriezies, tāpēc spēju novērtēt katras man dāvātās dienas vērtību. Gan sieviņa, gan arī pats nesaņemu karalisku pensiju, bet nesūdzos, jo man ir dēls un mazmeita, taču esmu ļoti pateicīgs, ka ik pa diviem mēnešiem tieku pie “Daugavas vanagu” sarūpētajām zālēm,” saka bijušais leģionārs Eduards Zirdziņš.
“Cienījamā Tipaines kundze! Vēlos izteikt Jums pateicību par Jūsu rūpēm, lai “Daugavas vanagu” ārzemju organizāciju sarūpētie naudas līdzekļi ar Jūsu starpniecību nonāktu mūsu, veco vīru, rīcībā! Bez šīs medicīniskās palīdzības mēs diez vai būtu nodzīvojuši līdz saviem cienījamiem gadiem,” tā raksta Harijs Astra.
Vecie kareivji sacīja, ka viņi ir aizejošā paaudze un, ņemot vērā dabisko dzīves ritumu, vairs ilgi neapgrūtināšot šo pasauli. Taču viņi būtu ļoti gandarīti, ja Veselības ministrija panāktos solīti pretim un neliktu viņiem maksāt lielas naudas summas par izmeklējumiem un vizītēm pie speciālistiem. Sirmie kungi uzskata, ka par zālēm nebūtu jārūpējas ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem, tas būtu jādara valstij, diemžēl tā nenotiek.
