Zaļenieku placdarms Rīgā 1
Tie, kuri pa Kārļa Ulmaņa gatvi dodas Jūrmalas virzienā, jau kopš pavasara pamanījuši, ka prāvā laukumā aiz lielveikala “Sky” top kaut kas jauns un interesants. Tieši pirms nedēļas Rīgā darbu sācis Zaļenieku Stādu centrs. Un šis ir viens no veiksmes stāstiem, kā latvietis laikmetu griežos spēj ne vien izdzīvot, bet arī virzīties augšup – gluži kā koks aug.
Inženieri potēja rozes
Zaļenieku kokaudzētava darbojas jau gandrīz divus gadu desmitus un ir viens no lielākajiem šāda veida uzņēmumiem Latvijā. Kokaudzētavas vadītāju Imantu Parfenoviču (attēlā) dendrologi, kolēģi stādaudzētāji un citi dārzkopības speciālisti raksturo kā uzņēmīgu un godprātīgu vīru, kuram netrūkst apgriezienu. Savā stāstījumā gan viņš nelabprāt iekļauj vārdiņu “es”, bet galvenokārt uzteic savus darbiniekus: – Te viss paveikts kopīgiem spēkiem. Tomēr arī pats atzīst, ka ar lēniem apgriezieniem stādu audzēšanā strādāt nevarētu.
No kurienes viņam tā interese un mīlestība pret visu zaļo un dzīvo?
Imanta atbilde atkal ir lakoniska: – Dzīve tā iegrozījās… Viņa specialitāte ir inženieris elektroniķis, ilgus gadus strādājis Latvijas Valsts universitātes Skaitļošanas centrā, bet septiņdesmito gadu beigās, kad daudzi inženieri sāka piepelnīties, audzējot tulpes un potējot rozes, arī Imants izvēlējās šo praktisko vaļasprieku: – Cita legāla rūpala jau tolaik nebija, toties brīva laika cik uziet!
Tā nu ar augiem un zemes darbiem Imants saistīts jau trīsdesmit gadu.
Jebkuru koku, krūmu vai puķi viņš uztver kā dzīvu būtni: – Nu, nevar ar kokiem kontaktēties bez emocijām – pārāk skaisti viņi ir! Neņemos izskaidrot, kā tas īsti ir, bet, kad sarunājos ar kādu no tiem, redzu, ka viņš mani ir sapratis. Vai atkal – iznāku rītā no mājas, noglāstu to ar skatienu, un pilnīgi jūtu, ka arī man ko raida pretī. Nu, ir tur kaut kāda mijiedarbība!
Skaidri redzams, ka koki saimniekam ir īpaši tuvi. Ne jau velti Zaļenieku kokaudzētavas mājas lapā ir šāda atklāsme: “Šī draudzība ir dīvainākā un labākā lieta pasaulē, jo tā ir tava dzīve”.
Un vēl kāda burvīga sentence: “Koki ir dzeja, ko zeme raksta debesīs…”
“Aptiekās” kā aptiekā…
Vēlāk, laikiem mainoties, vaļasprieks lieti noderēja. Deviņdesmito gadu vidū, saņēmis mantojumā māju un zemi Zaļeniekos, Imants sāka tur iekārtot stādaudzētavu un nodibināja zemnieku saimniecību (pa vidu vēl neklātienē izmācījās Bulduru dārzkopības tehnikumā un ieguva dārznieka diplomu).
Māju nosaukums “Aptiekas” atstāts aiz cieņas pret veco saimnieku, kurš tagadējam īpašniekam sanāk attālos rados. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šajā mājā tiešām darbojusies aptieka, un saimnieks ar saimnieci bijuši diplomēti farmaceiti. Arī Imanta Parfenoviča zemnieku saimniecībai nosaukums ir “Aptiekas”. Un gribot negribot jāvelk paralēles, jo augi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē taču ir īsta dabas zaļā aptieka. Gan fiziskā, gan emocionālā ziņā. Ieejot Zaļenieku dendrārijā jeb Iepazīšanās dārzā, uzreiz jūtams, ka tā ir cita pasaule.
– Skaista vide uzlādē. Un cilvēki to ir sapratuši, – teic Imants. – Par to liecina daudzie dārzi Latvijā un tas, ka ar katru gadu stādus pērk arvien vairāk. Ir pat tādi pircēji, kuri mēro divsimt trīssimt kilometru, lai nopirktu kāroto – vienu mazu stādiņu par pāris latiem.
Zaļenieku kokaudzētavas piedāvājumā ir augi ar gandrīz tūkstoš (precīzāk – 948) nosaukumiem: 756 lapu koki un krūmi un 192 skujeņi. Rau, tulpju koks, jaunavīgais jeb meiteņu filadelfs, dzeltenais bērzs… Bet varbūt savam sapņu dārzam izvēlēties zvīņaino kadiķi, balzama baltegli vai ‘Leišu Ligzdu’ – parastās egles formu ar zemu, kompaktu vainagu? Katram augam klāt latīniskais nosaukums – auga pase. Nudien, kā aptiekā! Lai vieglāk orientēties, piedāvājums sadalīts divās grupās: pirmajā ietilpst lapu koki, košumkrūmi, vīteņaugi un stādi dzīvžogiem, bet otrajā – skuju koki. To vidū ir arī potētie koki un krūmi.
Audzēts Latvijā
Zaļeniekos potē gan skujeņus – egles, priedes, lapegles –, gan lapu kokus – bērzus, gobas, pīlādžus, vītolus, kļavas, plūmes, ceriņus.
Kokaudzētava specializējusies tieši dekoratīvo lapu koku potēšanā. Nesen tur kuplā pulkā ieradušies Eiropas līmeņa augu inspektori un par redzēto izteikušies ļoti atzinīgi. Imants Parfenovičs lepojas, ka viņa kokaudzētava ir pilna cikla uzņēmums: tas nozīmē, ka savus potējumus, tāpat potcelmus, izaudzē paši, ka spraudeņus ņem no saviem mātesaugiem, apsakņo un izaudzē jaunstādus 2 līdz 5 litru tilpuma un lielākos traukos (tā sauktajos konteineros).
Vārdu sakot, viņi ir kopā ar saviem kokiem visā audzēšanas procesā – no kvalitatīvas vietējās sēklas un jauna kociņa līdz pat 3 m un vēl garākiem. Tādējādi Zaļenieku produkcijai ir garantēta Latvijas izcelsme, ne jau velti jaunā Stādu centra logo rakstīts: Latvijā audzēts!
Turklāt sortiments ir tik bagāts, ka grūti, varbūt pat neiespējami būtu atrast kādu Latvijas klimata apstākļiem piemērotu augu, ko dārza veidotājs iecerējis iestādīt, bet Zaļenieku kokaudzētava nevarētu piedāvāt. Visdažādākās tūjas un pacipreses, rozes un rododendri, eglītes un kadiķi, sausserži, pīlādži un vēl citi augi ar ēdamiem augļiem, vasaras puķes dārzam un balkonam, ziemcietes, koki alejām, augi dzīvžogiem, grupām un soliteriem stādījumiem, zemsedzes augi un dižstādi… Imants piebilst, ka daļa sortimenta domāta kolekcionāriem. Piemēram, kopš 2009. gada viņa audzētavā var iegādāties īstu retumu – skaisto Virdžīnijas sniegpārslu koku, kura baltie, sīkie ziediņi tiešām atgādina sniegpārsliņas.
Pēc Imanta Parfenoviča domām, Latvijā vēl pietiekami nenovērtē pīlādžus – gan dekoratīvos, gan augļaugus ar ēdamām, garšīgām un sulīgām ogām. Lai iepazītos ar sugu, šķirņu un hibrīdu daudzveidību, pirms trim gadiem Zaļeniekos sarīkotas Pīlādžu dienas. Tajās piedalījušies ainavu arhitekti, apzaļumotāji, dārznieki, dendrologi un parasti dārzu mīļotāji. ‘Ļikjornaja’, ‘Dessertnaja’, ‘Granatnaja’, ‘Kubovaja’, ‘Rosina’ – tās ir tikai dažas no ēdamo pīlādžu šķirnēm, ko varēja apskatīt pasākuma dalībnieki. Šķirņu ir vēl divtik. Kur nu vēl daudzās dekoratīvās sugas!
Pats galvenais – Zaļenieku kokaudzētava piedāvā tikai Latvijā audzētus, tātad tieši mūsu klimatam piemērotus augus, uzsver Imants Parfenovičs. Vai tad tie, no Polijas ievestie, visi ir tik slikti? Nē, tik traki jau neesot, tomēr – savs ir savs! Holandē, tāpat Vācijā, taču arī augu veģetācijas periods ir daudz garāks nekā pie mums.
Dārzu veido uz mūžu
– Jāaug pašam savā zemē… – Imants uzsver. Nez par ko viņš to saka – tikai par augiem vai arī par cilvēkiem?
– Latvietis tiecas pēc skaistuma un grib to dārzu, vienalga – bagāts viņš vai ne tik bagāts… Par to liecina arī senioru ekskursijas. Apskatot stādus un kokus, viņi tik ļoti atraisās! Pie mums brauc ciemos ļoti kompetenti cilvēki. No viņiem daudz var mācīties.
Diez vai izdotos sameklēt latvieti, kuram ir tikai sakņu dārzs un nevienas pašas puķu dobes. Drīzāk jau otrādi – atradīsies gana daudz dārzu, kuros ir tikai dekoratīvie stādījumi. Cilvēkam ar nelielu zemes pleķīti varbūt tiešām prātīgāk atteikties no ābelītēm un tomātu stādiem, bet audzēt kaut ko smukumam – ierīkot puķu dobes, stādīt košumkrūmus (nevis dižkokus, kas iederētos plašos dārzos, viensētās). Pārblīvētā mazdārziņā viss izskatās juku jukām!
Augs, tāpat kā jebkura dzīva būtne, prasa rūpes un uzmanību. Tas, ka tagad augu stādi ir konteineros un podos ar speciāli to audzēšanai piemērotu substrātu, dod iespēju stādīt visu sezonu. Taču, ņemot laukā no konteinera, nevajadzētu nopurināt augsni no saknēm un bāzt tās plikas zemē. Tad jau labāk pirkt kailsakņus! Tiesa tie jāiestāda agri pavasarī (līdz lapu plaukšanai, skujkoki – maija pirmajā dekādē) vai rudenī (oktobrī vai novembrī, skujkoki – agrāk).
Cik izglītotam jābūt dārza īpašniekam? Ne katram ir iespēja apmeklēt dārzkopības kursus! Vai tad nepietiek ar to informāciju, kas atrodama grāmatās un internetā?
Imants domā, ka, sākot ierīkot dārzu, vajadzētu vismaz pakonsultēties ar kādu profesionālu ainavu arhitektu vai apzaļumošanas firmas speciālistu. Ideālā variantā būtu vajadzīgs arī dārza iekārtošanas projekts. Galu galā dārzu veido nevis vienai vasarai, bet uz mūžu…
Imants priecājas, ka mūsdienās latviešu valodas leksikā jēdziens “dārzs” arvien vairāk nostiprinās ar jaunu saturu – kā vide, kur relaksēties un atgūt emocionālo līdzsvaru. Un, pārfrazējot pazīstamo Dostojevska teicienu, – varbūt tieši zaļie augi būs tie, kas glābs pasauli?
Bez lirikas
Ceļš līdz jaunā Stādu centra izveidei Rīgā nav bijis no vieglajiem. No ieceres līdz tās īstenošanai – titānisks darbs pusotra gada garumā. Imants neslēpj – viņš neesot varējis iedomāties, cik daudz spēka, laika un naudas šis projekts prasīs. Maija beigās iecerētā jaunā Stādu centra atklāšana aizkavējās līdz jūlija vidum. Tas – vēlā pavasara dēļ. Kokaudzētavas pierakstu kladēs (tur atrodami ieraksti ne vien par apgrozījumu un peļņu, bet arī par laika apstākļiem un citām lietām) tāds pavasaris kā šogad nav fiksēts gandrīz divdesmit gadu pastāvēšanas laikā!
Plašajā un mūsdienīgajā stādu centrā varēs iegādāties ne vien Zaļeniekos, bet arī citās stādaudzētavās audzētu zaļo produkciju. Šovasar nodota centra pirmā kārta, bet būs vēl otra. Iecerēts arī ainavu arhitektu birojs, kur varēs pasūtīt dārza projektu, aprunāties par dārza plānošanas jautājumiem. Arī tagad, iegādājoties augus, iespējams saņemt profesionālas konsultācijas un ieteikumus to audzēšanā.
– Izmantojam jaunās tehnoloģijas, piemēram, kasu sistēmu, kas ļauj lasīt augu svītru kodus no attāluma. Cerams, ka augus pie mums pirks arī ārzemnieki un vairumpircēji, kuriem, saprotams, pienāksies atlaides; nodrošināsim arī piegādi. Tiesa, dārza preču pārdevējiem ir sīva konkurence – arī mums tepat tuvumā ir gan veikals “Depo”, gan “K-Rauta” ar labām dārza nodaļām. Bet tāda ir uzņēmējdarbība un tāda ir dzīve. Visvieglāk ir kritizēt citus, bet īstenībā pie visām neveiksmēm vainojams uzņēmējs pats, – ir pārliecināts Imants Parfenovičs. – Stādu un koku audzēšana nav peļņas lieta. Es pat brīnos, ka mani darbinieki sen nav aizgājuši prom , bet joprojām strādā par spīti nelielajām algām. Nu, nevar ilgi balstīties tikai uz entuziasmu vien! Tiesa, mūsu audzētos augus un kokus var iegādāties arī uz vietas kokaudzētavā un vēl 15 veikalos – Rīgā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Liepājā, Siguldā… Tomēr ar to ir par maz, Zaļenieku produkcijai vajadzīga lielāka aprite. Tā arī radās tā ideja par stādu centru. Tā nav nekāda sevis pārbaude vai ambīcijas, vienkārši – dzīves nepieciešamība. Jāstrādā katram pašam, vienalga, vai tev ir divdesmit, četrdesmit vai sešdesmit gadu. Un jāprot priecāties, ka esi dzīvs un vari strādāt. Taču vislielākais prieks un gandarījums man ir par to, ka manā biznesā iesaistījusies ģimene, pirmām kārtām dēls Kaspars, jaunā Stādu centra direktors.
{gallery id=”1939″}
