Ivars Bušmanis: Zaļas valsts uzcenojums 1
Ar ekonomikas ministra un “Jaunās Vienotības” priekšstāvja Arvila Ašeradena politisko paziņojumu “OIK tiks atcelts trīs gadu laikā!” obligātā iepirkuma komponentes izskaušanas darba grupa piedāvājusi piecus risinājumus, kuri jau no 2022. gada atļautu vairs nepieminēt iedzīvotājus kaitinošo vārdu savienojumu elektrības rēķinos “obligātā iepirkuma komponente”.
Šis paziņojums tūlīt uzsāka politisko pirmsvēlēšanu sacensību. Ar Ašeradenu sacenšas Gaidis Bērziņš (Nacionālā apvienība) paziņojot, ka no OIK jāatsakās ātrāk. Savukārt ZZS līderis Armands Krauze paziņojis: “OIK sistēma jālikvidē jau šogad!” Kurš sola vēl ātrāk? Arī partiju apvienībai “Attīstībai/Par!” ir rinda sakarīgu priekšlikumu, kuri beidzas ar “atņemt un tad tiesāties”.
Valsts neatgriezeniski ir uzņēmusi kursu uz atjaunojamās enerģijas resursu (AER) īpatsvara palielināšanu. Var strīdēties, vai 37% ir par daudz vai par maz, kad ES mērķis ir 20% (mums ir trešais lielākais īpatsvars ES). Bet vai vēlreiz jādiskutē, vai Latvijai iet bioekonomikas virzienā un censties atjaunot “zaļākās valsts” statusu vai ne?
Ne jau ierēdņi vai ministri ir vainīgi, ka likums tiem lika bez konkursa dot OIK atļaujas visiem, kas piesakās. Tāpēc par priekšvēlēšanu kampaņas elementu uzskatāmi publicētie ekonomikas ministru reitingi pēc izsniegto atļauju skaita. Lēmumus par atbalstu zaļās enerģijas ražotājiem izstrādāja un Saeimai cauri dabūja Kalvīša, Godmaņa un Dombrovska valdības.
OIK šodienas lielākā problēma un lielākais maksājums ir atbalsts dabasgāzes koģenerācijas stacijām (TEC-2), kurām nav nekāda sakara ar atjaunojamiem resursiem. To īstenoja Aigars Kalvītis (ar Andra Šķēles atbalstu), par ko, visticamāk, arī saņēma amatu, kurā atrodas šobrīd. Ir arī “pūdētāji”, kā iesauktas tās biomasas stacijas, kuras audzē kukurūzu biogāzes ražošanas stacijām. Ir stacijas, kuras lielāko daļu siltuma izpūš gaisā. Par to enerģijas ražotāji saņem 266 miljonus eiro gadā, no kuriem mēs visi, elektrības patērētāji, no saviem maciņiem izvelkam 180 miljonus gadā. OIK mehānisms ir nesamērīgi dārgs patērētājiem un pārāk devīgs ražotājiem. Eksperti spriež, ka AER atbalstam pietiktu ar trīsreiz mazāku summu.
Mājsaimniecei es šo varētu izskaidrot ar karstās vasaras piemēru: ja gribi, lai mauriņš ir zaļš, puķes dobē zied un dārzeņi vagās ienākas, ir jālaista. Var nelaistīt. Būs lētāk, bet nebūs zaļas zāles, puķu un dārzeņu. Cik katram šogad izmaksāja ūdens, lai rēķina pats. Bet var laistīt ar “nanoūdeni”. Zaļš mauriņš, laistīts ar “nanoūdeni”, – tāds faktiski izvērties OIK maksājums, no kāda jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk.
Pēkšņi visi kā viens iestājas par licenču anulēšanu krāpniekiem (ko Ekonomikas ministrija arī beidzot dara), taču ir rinda tādu staciju, kuras godīgi “uzvārās” – saņem gan ES fondu atbalstu, gan subsīdijas. Tie, kas šo biznesu iecerējuši, tik tiešām dzīvo zaļi. Uz visu mūsu rēķina.
Var ar subsidētās elektroenerģijas nodokli samazināt atbalstu, noteikt pārtikas atkritumu minimumu pūdēšanai, ierobežot peļņu līdz 9% vai noteikt, ka atbalsts nedrīkstēs pārsniegt 0,3% no IKP, taču tik un tā nav atbildēts jautājums, no kurienes ņemt naudu atbalstam tai objektīvi nepieciešamajai daļai, kas veidojas starp elektrības tirgus cenu un ARE ražošanas izmaksām. Nav iespējams likvidēt OIK, to nepārveidojot citā formā. Kaut samazinātā versijā, taču iedzīvotājiem joprojām būs jāmaksā par zaļās enerģijas ražošanu un dabasgāzes koģenerāciju. Vai to sauks par “zaļajiem sertifikātiem” vai kā citādi.
Pat ja tie neparādīsies elektrības rēķina atsevišķā sadaļā, zaļā enerģija maksās dārgāk nekā fosilā. Vienīgā cerība, ka ne uz ilgu laiku. Starpība starp AER izmaksām un fosilās degvielas ražotās elektrības cenām samazinās. Vēl pēc gadiem pieciem, desmit atjaunotajiem energoresursiem jākļūst izdevīgākiem. Un tad OIK atcerēsimies kā ļaunu murgu.
