Zaļās radības – bazilisks un iguānas 0
Jeļenas Kustovas ģimenes dzīvoklī Rīgā, Ķengaragā, mīt kupla dzīvnieku saime – papagaiļi, kanārijputniņi, ūbeles, amadīni, baloži, susuri, degu, putnu zirneklis, bet paši jaunākie iemītnieki ir ķirzakveidīgie – iguānas, bazilisks un tritoni.
Pirmais Jeļenas ģimenē pirms deviņiem gadiem nonācis viļņainais papagailis. Viena pēc otras tam pievienojās pārējās radības. Nu šajā Maskavas ielas dzīvoklī nodibināta mājdzīvnieku audzētava “Putnu impērija”.
No ķirzakveidīgajiem pirmo Jeļena iegādājās bazilisku Vasju. Sengrieķu leģendās baziliski atainoti kā monstri – dzīvnieki himeras, kuru ķermeni veido dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas. Baziliskiem esot pūķa ķermenis, čūskas aste un gaiļa galva. Tie spējot nogalināt ar skatienu vien. Atvairīt bazilisku, kā vēsta leģenda, var ar spoguli. Vēl šo radību, pateicoties spēcīgajai ēteriskās eļļas smaržai, varot sakaut ar rūtas zariņu.
Raksturā iguānas ir ļoti mierīgas, bet turēšanai mājās piemērotākas ir mātītes. Tēviņi ir agresīvi – kož un sit ar asti.
Zviedru dabas pētnieks Kārls Linnejs – pirmais, kurš sistematizēja dzīvniekus un augus, – aizrāvās ar leģendām un daudziem dzīvniekiem piešķīra sengrieķu mitoloģijas tēlu un dievu nosaukumus. Kad zinātnieki Dienvidamerikā atklāja radību ar gaiļa galvu, tam deva baziliska nosaukumu. Interesanti, ka Eiropas mitoloģijā bazilisku un iguānu līdziniekiem pūķiem piedēvē ļaunumu, bet Austrumu leģendās tie ir labestības un aizgādnības simbols.
Brīvā dabā baziliski dzīvo Dienvidamerikā upju krastos. Ja kāds plēsējs cenšas bazilisku noķert, tas nevis ienirst ūdenī kā iguāna, bet, pateicoties garajiem kāju pirkstiem, skrien pa ūdens virsu. Baziliski ir plēsēji. Brīvībā tie galvenokārt barojas ar kukaiņiem, maziem putnēniem, olām, var apēst arī mazu dzīvnieciņu, piemēram, peli. Dažkārt notiesā arī pa kādai augu lapai, ziedam vai auglim. Nebrīvē jābaro divas reizes nedēļā ar kukaiņiem – prusakiem, miltu tārpiem u. c. – un olas dzeltenumu. Liels kārums baziliskam ir peļu mazuļi. Taču tos šī radība nekad neēd cilvēku klātbūtnē. Nogaida, kad saimnieki izgājuši, un tad kāri notiesā.
Iguānas – tēviņš Drakula un mātīte Koša – Jeļenas mājās nonāca pirms trim mēnešiem. Atšķirībā no baziliskiem iguānas ir veģetārietes. Īpaši tām garšo rukola, arī spināti, pienenes, rīvēti burkāni, āboli, bumbieri. Ēd arī ogas, bet ne izteikti saldās. Jādod vārītas vistu olas. Jābaro katru dienu. Terārijā jāievieto trauks ar ūdeni, jo iguānām kā jau reptiļiem ļoti patīk peldēties. Dzīvojot brīvībā, tie uzturas kokos ūdens tuvumā.
Raksturā iguānas ir ļoti mierīgas, bet turēšanai mājās piemērotākas ir mātītes. Tēviņi ir agresīvi – kož un sit ar asti, stāsta Jeļena. Viņa ieliek būrī roku, un mēs varam vērot, kā augumā nelielais, četrus mēnešus vecais iguānu tēviņš, spēcīgi vēcinot asti, cenšas tai trāpīt. Varam tikai iedomāties, cik spēcīgs ir pieaugušas iguānas astes sitiens.
Tiem, kuri vēlas mājās turēt iguānu vai bazilisku, Jeļena atgādina, ka šīm radībām nepatīk, ja tās bieži ņem un ņurca rokās. Ja vēlaties iegūt dzīvnieku, kuru var bieži samīļot, iegādājieties kādu no pūkainajiem. Turklāt, turot šos reptiļus, jārēķinās ar diezgan lieliem izdevumiem. Dzīvnieks aug, un tam jānodrošina atbilstoša izmēra terārijs un aksesuāri.
Baziliski: • barība – kukaiņi, peļu mazuļi • terārijā jānodrošina siltums un mitrums • izaug līdz 80 centimetriem • dzimtene – Dienvid-amerika • dzīves ilgums – 10 – 15 gadi Iguānas: • pārtiek no augiem, burkāniem, olām • jānodrošina siltums un mitrums, • nedrīkst satvert aiz astes • var sasniegt 1,5 – 2,5 m garumu • brīvā dabā sastopamas Dienvid-amerikā • dzīvo 10 – 15 gadus
|
