Zemgalieši vēlas attīstītāku laukvidi un atbalstu mazajiem. Ko vēl prasīja ministram? 0
“Mazās saimniecības pat ienesīgās nozarēs neizdzīvos ar tiem 130 eiro, ko no hektāra spēj paņemt graudkopji. Vajag vairāk atbalstīt mazās saimniecības, it īpaši tās, kurās jāiegulda vairāk darba,” piektdien Jelgavā sprieda Zemgales zemnieki.
“Jāmaina platībmaksājumu piešķiršanas kārtība un atbalsts jāpiešķir nevis par hektāriem, bet gan par stundām, tos, kam vairāk darbinieku,” un salika savas zaļās balsošanas “pumpas” lielākam mazo zemnieku atbalstam.
Visvairāk balsoja arī par zaļo iepirkumu no vietējiem zemniekiem, par specifiskām apmācībām jauno tehnoloģiju apgūšanai, pašvaldību infrastruktūras attīstību, par atbalsta pārstrādei, par meliorāciju un par precīzu minerālmēslu lietošanu.
Redzot to, ka daudz kur vietējā produktu pārstrāde ir nokavēta, zemnieki aicināja pilsētniekus uz attālināto darbu – strādāt pilsētā, dzīvojot laukos. “”Baltās apkaklītes” jāvilina ārā no pilsētām, lai veidotu ekonomisko telpu laukos,” tā nodefinēts vienā no trim konferences darba grupām.
“Zaļās pumpas” zemnieki lika uz jaunveidojamās ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģiskā plāna punktiem, ko piektdien apsprieda Valsts lauku tīkla reģionālajā konferencē “Stipri reģioni, stipra valsts!”, kas notika Jelgavā, LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē. Paši ierosināja un paši balsoja.
Plānā iezīmējās lielzemnieku pārvaldītajai Zemgalei negaidīts pagrieziens uz atbalstu darbietilpīgajām nozarēm un mazākajām zemnieku saimniecībām.
Tam todien saskatīju trīs iemeslus. Tas bija iespējams tāpēc, ka pat Zemgalē tikai 16% saimniecību apsaimnieko virs 30 ha un lielākajai daļai zemnieku ir virs 55 gadiem. Varbūt arī tāpēc, ka todien vienlaikus Vilcē notika “Latraps” ikgadējais augkopības seminārs, bet Jelgavas pilī – LTRK forums “Kā veicināt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi reģionos?”, un tāpēc šajā konferencē bija tika daži lielsaimnieki.
Tomēr konferences dalībnieku skaits 99 bija gana liels, lai varētu strādāt trīs darbagrupās un sniegt reprezentatīvus ierosinājumus. Taču vislielākais pamats šādam pagriezienam ir gan ES diktētajai, gan arī lauku cilvēku apzinātajai nepieciešamībai pēc zaļākas saimniekošanas, ilgtspējīgākas vides un apdzīvotākiem laukiem.
Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards konferencē lepojās ar lauksaimniecību un mežsaimniecību kā valsts tautsaimniecības mugurkaulu, ar to, ka lauksaimniecības produktu eksports ir dubultojies un sasniedzis 20% no kopējā, ar lielo kooperatīvu “LATRAPS” un “VAKS” sasniegto, ar cūkkopības attīstīšanos par spīti mērim.
“Vai viss līdz šim ir bijis pareizi?” viņš jautāja un pats arī norādīja, ka “varējām atrast lielāku laukos dzīvojošo un pārstrādē iesaistīto cilvēku skaitu, varējām rast taisnīgākus dzīves apstākļus laukos, nevajadzēja koncentrēties uz vienkāršākajiem risinājumiem.”
Viņš piesauca vairākus problēmjautājumus, kas jārisina KLP pēc 2020. gada: tradicionālās kaitēkļu metodes jāaizvieto ar videi nekaitīgākām, plašāk jāizmanto kooperācija, bioloģiskā produkcija jātirgo Eiropā, jaunieši jāieinteresē aizvietot strauji novecojošo veczemniekus un citas.
Konferences gaitā izskanējušie priekšlikumi lielākoties atbilda jaunajam iezīmētajam virzienam, bet bija dažas, par ko bija pilnīgi pretējas domas.
Kaspars Gerhards “LA” atzina, ka šajā reģionālajās konferencēs izskanējušos ierosinājumus ministrija noteikti ņems darba kārtībā, jo “nav jau vērts nākt klajā ar savām idejām, ja tās lauku saimniekos negūst atbalstu”.
Aleksejs Nipers, LLU vadošais pētnieks, secinājis, ka lauku saimniecību skaits samazinājies no 180 tūkstošiem 2001. gadā līdz 69,9 tūkstošiem 2016. gadā un tas turpināšot iet mazumā, jo “ļoti mazas ar apgrozījumu līdz 4000 eiro gadā ir 44 696 jeb 64% no visām, turklāt 35% no to īpašniekiem ir vecumā virs 65 gadiem”.
Pētnieks novērojis, ka, trūkstot darbarokām un modernizējot procesus, lauksaimniecība intensificējas un nepieciešams arvien mazāks darbieguldījums. Piemēram, ļoti mazajās graudkopības saimniecībās uz hektāra strādā 60 stundas gadā, bet lielajās – tikai 15.
Tas noved arī pie tā, ka no darbietilpīgās kartupeļu audzēšanas zemnieki pāriet uz graudaugiem (20 gadu laikā kartupeļu divreiz mazāk, graudu trīsreiz vairāk).
Arī šis ir pamatojums, kāpēc, sabiedrības pasūtina no hektāra rentabilitātes veicināšanas politikas pāriet uz darbietilpīgo nozaru – dārzeņu audzēšanas un augļkopības – atbalstu.
Pārsla Rigonda Krieviņa, ZM valsts sekretāra vietniece, norādīja, ka līdz šā gada beigām jāizstrādā KLP stratēģiskais plāns un pasākumu un finanšu plāns.
Diskusijas notiek gan reģionāli – tādās konferencēs kā šī Jelgavā un arī astoņās tematiskajās darbagrupās ministrijā, kurā aicināti piedalīti visi ieinteresētie.
Konferences noslēgumā ministrs Gerhards atzīmēja, ka jākāpina darba ražīgums laukos, ka atbalstam jābūt diferencētam, segmentētam pa nozarēm, ka, turpinoties specializācijai, mūžizglītības procesā jāgūst zināšanas un ka lauksaimniekam pašam jāprot saimniekot videi draudzīgi.
“Graudu un mežu veiksmes stāsta pamats nozares spēja pašorganizēties. Bet vai darbietilpīgās nozares spēj produkciju pārdot ārpus Latvijas?” ministrs vaicāja. Atbildot uz klātesošo jautājumiem, viņš norādīja, ka straujas izmaiņas politikā nav nedz vajadzīgas, nedz iespējamas, tāpat kā mūsu platuma grādos nedrīkst nepārbaudot pārņemt jaunās bezaršanas tehnoloģijas.
Taču lielākais atbalsts sniedzams kooperācijai un bioloģiskajai lauksaimniecībai. Tāpat ar ALTUM programmām jāsniedz jauniešiem lielākas iespējas pārņemt veczemnieku saimniecības, kuras citādi nonākot ārzemnieku rokās.
