Bagātība, kas nav naudā mērāma 2
Omes Ināras ceptie pīragi, Laumas sietais siers un zāļu tēja, pašu dārza āboli un pilns grozs ar vēsturiskām fotogrāfijām – ko vēl vairāk? Uzzinām, kas ir virsainmaizes un pīlītes, iemācāmies ozolzīļu kafijas recepti. Aizliekam aiz auss, kā aiztramdīt nevietā, nelaikā saskrējušus lietus padebešus.
Kad vaicāju – kas ļauj četrām paaudzēm saticīgi dzīvot zem viena jumta? -, mājinieki sākumā pat apjūk – te nekad neesot bijis citādi. “Mums taču nekas nav dalāms!” rāmi noteic opis Aleksandrs, un Aldis piebilst: “Ir interesanti visiem kopā. Pa kuru laiku tad kašķēsies, ja jāstrādā?”
Taču nav jau tā, ka Vilku ļaudis tikai strādātu, degunus nepacēluši. Nē, viņai māk arī atpūsties – ik gadu augusta otrajā sestdienā rīko sporta svētkus (šogad tie iekrituši 12. datumā, viskarstākajā dienā, taču tas nav traucējis sacensties ābolu nešanā, mešanā, ripināšanā, ķeršanā u.c.), bijusi gan afiša, gan diplomi, gan goda mielasts – milzu arbūzs, kura sēklas jaunās dārznieces stādīs nākamgad.
Ziemassvētkos cep piparkūkas, maskojas, velk bluķi, ēd zirņus, zīlē nākamā gada labumus un, zem rūķu micēm noslēpušies, apbraukā draugu un tuvinieku mājas; Lieldienās rīko olu ripināšanas čempionātus; Jāņos brūvē tāpiņu (Piebalgā – piziņu) un dzied tā, ka krīt no krēsla (Zane saka: atlocījos).
Jaunāka tradīcija – pēc Gunta Eniņa grāmatas apceļot Latviju, meklējot dižakmeņus un dižkokus.
Runājam par laiku, cilvēkiem un varu. “Agrāk ļaudis biežāk gāja viens pie otra – paciemoties, pasērst, parunāties, kopīgi atpūsties,” saka opis Aleksandrs. “Tagad kaimiņš tepat pāri laukam, vari pat pārspļaut, cik tuvu, bet nē – nenāk, neiet. It kā būtu bail vienam otru pazīt, kaut ko lieku pateikt.”
Izpētām dažādu godu – iesvētību, kāzu, jubileju, vienkārši atpūtas mirkļu – bildes. Tik smaidīgi, saposušies, laimīgi, skaisti ļaudis! Un cik daudz ļauna nodarījusi okupācija un izsūtīšanas – cik ilgi vēl būs jācenšas savest kopā iztramdītos ļaudis, sastutēt izšķaidītās dzimtas?
“Mūsu dzimtā vecvectevs Jānis Būdiņs tika izsūtīts 1945. gadā, brīnums, ka atgriezās. Bet kāds viņš – reiz lielais, staltais vīrs – pārnāca mājās!” atceras Ināra. “Pats brīdināja sievu un meitu, lai neļau pirmajās nedēļās daudz ēst, jo juta, ka nenoturēsies. Bet tā, pārēdoties, varēja nomirt… Nometnē vairāk nekā metra platumā ārpus žoga stieplēm zālīte bija izplēsta un apēsta ar visām saknēm…”
Lauma un Aldis rāda dzimtas dārgumus – no Kurzemes radiem Margrietas un Anta Olām mantotu māla krūzi un stikla ķobīti; vecvectēva Jāņa Būdiņa apliecību par piedalīšanos Brīvības cīņās, vēstulti mājiniekiem un Sibīrījā pašrocīgi darinātu saktiņu meitai un karoti sievai; vīra Alda Barikāžu dienu piemiņas zīmi un Laumas pirmo sarkanbaltsarkano karodziņu, kas iegādats brīdī, kad Rīgā, Svētā gara tornī pirmo reizi pacelts Latvijas karogs.
“Vakar, jūs gaidot, spriedām – šīs vērtības nav ciparos izsakāmas, bet mums ārkārtīgi daudz nozīmē,” Lauma aicina apskatīt Goda zārdu, uz kura eksponēti visu paaudžu mājinieku sasniegumi – mācību atzinības raksti un diplomi, Goda raksti par labu saimniekošanu (Uzņēmēju gada balva) un dažādas publikācijas. Skaista tradīcija – neslēpt sveci zem pūra, bet labdabīgi lepoties ar paveikto!
“Varbūt šis ir brīdis Tam Dzejolim?” Lauma klusi pavaicā mājiniekiem. Tie piekrītoši pamāj. Kautrīgi piebildusi, ka reizēm mēdzot šo to uzrakstīt, Lauma nolasa Vilku mājām un dzimtai veltītu dzjoli, pēc kura iestājas kamolains klusums, un nekas vairs nav ne sakāms, ne jautājams…
Lauma Puriņa Veļu laiks
Rudens. Veļu laiks. Miglas vāli
Veļas no laikiem, kas tāli, tik tāli…
Nogulst tumsa pār laukiem un ceļiem –
Nu vārti ir vaļā mūsu mīļoto veļiem.
Tik viegli un klusi ir viņu soļi –
Ne iečabas lapas, ne iečirkstas oļi,
Vien savāda smaguma pilnas ir takas
Kā pielietas valgmes no Mūžības akas.
Gaišu iededzu sveci šais vakaros rēnos
Un gaidu atnākam nācējus lēnos…
Lai izstaigā sētu un dārzu, un klēti,
Mūsu darbu, spēku un vājumu vētī.
Ko, vecvectēv, teiksi par ābelēm savām,
Par kastaņu veco, par sirmajām kļavām?
Re, vecmāmiņ, kūtī ēd gotiņas sienu,
Un galdā kā vienmēr ir krūze ar pienu.
Un neaizaugs takas, ko iemināt paši,
Tajās dipina bērneļu solīši aši.
Nerimst darbi, kuros gājāt un gājāt,
Līdz, Mūžības pasaukti, guruši stājāt.
Vēl deg mana svece liesmiņu siltu,
Uzceļot Šīssaules – Viņsaules tiltu.
Un, gluži kā senāk, Jūs sēžat ap galdu,
Tik klusums šai tikšanās svētbrīdī valda.
Drīz Mārtiņa gaiļi sāks spodrināt dziesmu,
Izdegs svece, dūmos izplēnēs liesma.
Es stāvēšu durvīs – vēl nevēršu ciet,
Lai siltums Jums līdzi uz Viņsauli iet.
09.11.2015.
