Bagātība, ko naudā neizmērīt: Ciemos pie četru paaudžu “Vilku” ļaudīm 2
Viņi mūs sagaida pagalmā. Visi seši – četru paaudžu Vilku ļaudis (vecopis Aleksandrs, ome Ināra, mamma Lauma, tētis Aldis, divas meitiņas Zane un Ance) un sune Base. Māju ceļa galā, pie piebaldzēna Jāņa Neimaņa izsapņotās mājzīmes ganās divas Latvijas zilās govis, kas dod zaļo pienu, bet aiz simtgadīgajiem kokiem pavīd pa kādai diplomātiski neuzbāzīgai kaķa astei. Vilkos pie stūres Lauma un Aldis Puriņi, pārējie gudri atbalsta un čakli palīdz.
Vidzeme un Kurzeme tiekas Zemgalē
“Mums tā savādi sanāk – senči cēlušies no Vidzemes un Kurzemes, bet pati dzimta, Vilku saime, saknes laidusi Zemgalē,” stāsta Ināra, Laumas mamma. “Vēl kāds joks – visas mūsu dzimtas sievietes vīrus saķērušas Vidzemē. Vecmamma noķēra vectēvu, mana mamma – tēti, cēsinieku, Lauma – Aldi, piebaldzēnu. Trīs novadu krāsas savijušās košā Vidzemes strīpu deķī.”
Dzimtas vecvecvectēvs Fricis Priede nāk no Kurzemes. Viņam kā Pirmā pasaules kara invalīdam savulaik piedāvāts izvēlēties saimniecību Jaunpils pagastā – varenu laukakmeņu māju Zvirbuļi vai tai pretī pāri ceļam esošās Rogas, kas savukārt bijusi zema, necilāka celtne. “Ko nu es tik lepnu māju? Labāk Rogas…” tā savu pirmo īpašumu izvēlējies no kalpu dzimtas nākušais Fricis.
Saimes vēsture Svētes Vilkos aizsākusies 1933. gada Jurģos, kad vecvecvecmāmiņa Emīlija Gotlība Priede ar meitu Annu, znotu Jāni Būdiņu un sešgadīgo mazmeitiņu Lidu (Laumas vecmāmiņu) no Jaunpils pārcēlušies uz Zemgali – uz Jēkabniekiem. Fricis palicis Jaunpilī – agri nomiris un guldīts Jaunpils Vītiņu kapos, tajos pašos, ko Jaunsudrabiņš tik smeldzīgi aprakstījis Vēja ziedos.
Līdz tam Vilki bijušas mežsargmājas ar vairākām nosaukumā radniecīgām kaimiņmājām un savdabīgiem saimniekiem – saimniece, vaicāta par zemes platībām, tik šūpojusies šūpuļtīklā un raidījusi māju pircējus pie vīra; ziemā krāsni kurinājuši, iebāžot vienu zaļa baļķa galu krāsnī, otru atstājot laukā; svētdienās govis nav slaukuši…
Nu Vilkos nomainījušās sešas paaudzes. “Mūsu īpatnība – visās paaudzēs dzimušas tikai meitas, pa vienai. Izņēmums ir mana mamma Ināra, kurai bija brālis Jānis, un mēs – mums ir divas meitas,” smej Lauma. Meitu faktors nosaka arī uzvārdu maiņas: Priedes – Būdiņi – Gorodecki – Krauzes – Puriņi.
Pārcilājot dzimtas arhīvu, nevar nemanīt bilžu kvalitāti. Tas tāpēc, ka ar foto lietām nodarbojušies paši, tās labi padevušās. Re, Emīlija un Fricis – sapasīgs pāris. Jānis un Anna – skaisti un čakli cilvēki – vienam zirgi, otrai govis (un errošanās par to, kam tiks labākais siens), abiem – ābeļdārzs un mājas pārbūve – Vilki no dubultgaras Zemgales guļbūves ar lāčpakaļu pārtapuši mūra mājā.
Dzimtas vecvectēvs Jānis Būdiņš bijis visnotaļ kolorīts vīrs ar sarežģītu bērnību un jaunību – Jāņa tēvs Juris savas dzimtās mājas (Rucavas pagasta Būdiņus) noplītējis, ģimene ar sešiem bērniem pārcēlusies uz Liepāju. Māte, Jānim mazam esot, mirusi, bet rūpes par trūcīgo pagrabstāva dzīvoklīti un ģimeni uzņēmusies vecākā māsa. Sešu gadu vecumā Jānis aizbēdzis no mājām, kājām devies prom no Liepājas, nonācis kādā lauku sētā un lūdzis saimnieku, lai dod darbu un maizi… Tā iesākušās zosu, vēlāk cūku un govju gana gaitas. Tomēr tēva gēni par sevi atgādinājuši – kūlies pa dzīvi kā Purva bridējs Edgars – nospēlējis kārtīs un nodzēris gan kādā zvejnieku sētā uzticēto zvejas laivu, gan tam laikam prestižo priekšstrādnieka amatu Līgutu muižā. Arī vēlāk, jau nopietnos gados, precētam un Vilku saimniekam esot, gadījies no tirgus pārbraukt ar iztirgotu vezumu, bet tukšām kabatām…
Tajā pašā laikā – Jānis Būdiņš, bijušais streļķis, apbalvots ar Lāčplēša ordeni par dalību Brīvības cīņās; kāvušies ar fričiem pie Svētes, ieņēmuši vācu štābu un saņēmuši gūstā virsniekus. Pats vēlāk brīnījies: “Re, kā, atnācu no Jaunpils dzīvot uz to vietu, par kuru biju cīnījies…”
Vēlākos gados aizrāvies ar dārza darbiem, dendroloģiju (mājas apkaime apstādīta visādiem, nu jau lieliem kokiem, kuru saknes lien zem ēkas pamatiem, cilā tos un kustina, taču nevienam neceļas roka tiem darīt pāri), un visu mūžu nostrādājis par biškopi (arī bijušajā kolhozā Straume).
Interesanti, ka kolhozam jūkot, vecvecmammai Annai Būdiņai par mūža darbu lauku brigādē pajas piedāvāts apmainīt pret māju Jēkabi bijušā kolhoza centrā. Taču atbilde skanējusi gluži kā Veronikai Limuzīnā Jāņu nakts krāsā: “Mums jau viena māja ir, kur otru liksim?” Tad piešķirtas nokautas cūkas…
Savukārt vecopja Aleksandra ienākšana Vilkos notikusi Otrā pasaules kara laikā, kad abi ar draugu Jāni Fogelmani atnākuši no Šauļiem, faktiski – atbēguši no vācu armijas. Jānim šaipusē bijusi radiniece, skolotāja, bet Aleksandru ražas novākšanas darbos pieņēmis Vilku saimnieks. “Tā es te paliku. Saimniekam bija skaista meita Lida, viens otrā ieskatījāmies, gājām uz zaļumballēm… Apprecējāmies. Nodzīvoju te līdz brīdim, kad krievi mani paņēma pie ļipas un lēģerī iekšā… Vēlāk, kad atgriezos, 1951. gadā piedzima dēls Jānis, 1954. – meita Ināra (Laumas mamma).”
Vectēvs Aleksandrs līdz 87 gadu vecumam nostrādājis Zaļenieku pagastā par galdnieku, ceļu uz darbu un atpakaļ ik dienu mērojot ar velosipēdu. Joko – viņa mērķis esot nodzīvot 100 gadus bez svētdienām…
