“Zaļās” enerģijas putas un maldi. Par puspatiesībām un klajiem meliem, ko izplata AER bīdītāji 0
Autors: Visvaldis Grāveris, Dr. phys.
Dzintara gredzenu solīja saldi
Dziļjūras vārava visskaistākā.
Gredzens un devēja – putas un maldi,
Krastā tik viļņi dej: Rai-dai-dai-dā!
(Fricis Bārda)
Pēdējā laikā stipri sarosījušies visvisādi “zaļās” jeb “atjaunīgās” enerģijas resursu (AER) spekulanti. Kādus tik labumus nepiesola, ja vien iegādāšoties no viņiem lielākas vai mazākas saules paneļu elektrostacijas (SES) vai vēja turbīnu elektrostacijas (VES). Jo teju piena upes tad plūdīšot ķīseļa krastos.
Tiek rīkotas sapulces, kurās attīstītāji kopā ar iedzīvotājiem apspriež jauno vēja parku ietekmi uz ainavu un apkārtējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Attīstītājiem ļoti patīk šāds jautājuma formulējums. Tāpēc, ka ietekme uz ainavu un dzīves kvalitāti ir diezgan subjektīva lieta. Kas vienam nepatīk, otram ir vienaldzīgs un vēl kādam varbūt pat tīkams.
Un attīstītāji var uzjautrināti noraudzīties, kā lielākā sabiedrības daļa tiek sarīdīta ar mazāko – tiem, kam būs jādzīvo parka tuvumā, jo tie, maitas, negribot pieciest sīkas neērtības kopīga labuma dēļ.
Kāds ir šis “kopīgais labums” un vai tāds maz ir, paliek neizrunāts.
Neizrunāts paliek arī tas, cik pamatoti ir solījumi un cik patiesības ir viņu apgalvojumos:
– ka Latvija importē elektrību, jo nepietiekot ģenerējošo jaudu;
– ka SES un VES uzlabošot Latvijas energosistēmas drošumu un neatkarību;
– ka Latvijai tas izdevīgi, jo tā kļūšot par elektroenerģiju eksportējošu valsti;
– ka ar SES un VES aizstāšot fosilo kurināmo;
– ka pret SES un VES iebilstot tikai fosilā kurināmā magnātu uzpirktie;
– ka saules un vēja enerģija esot vislētākā, dabai visdraudzīgākā un
ilgtspējīgākā;
– ka SES un VES spējot apgādāt tūkstošiem mājsaimniecību;
– ka SES un VES komplimentāri papildinot viena otru;
– ka lielākas SES un VES jaudas nodrošinot labāku elektroapgādi;
– ka modernākas SES un VES būtiski uzlabošot situāciju;
– ka 90% no vēja turbīnu sastāvdaļām esot pārstrādājamas;
– ka…
Šo sarakstu varētu vēl turpināt. Taču palūkosimies, cik šajos apgalvojumos un solījumos ir patiesības un cik maldu, māņu vai klaju melu. Ja pats visu jau esat sapratis, varat tālāk nelasīt, ja ne – te mans viedoklis.
Vai Latvija importē elektrību, jo tai nepietiek ģenerējošo jaudu?
Tas neatbilst patiesībai, jo ģenerējošo jaudu Latvijā pilnīgi pietiek, lai sevi apgādātu ar elektroenerģiju visu laiku. Viens no VES un SES attīstītāju argumentiem ir, ka Latvija nespējot pilnībā apgādāt sevi ar elektrību, tādēļ 20 līdz 30% importē, un viņi aizstāšot šo importu.
Tas neatbilst patiesībai, jo ģenerējošo jaudu Latvijā pilnīgi pietiek, lai sevi apgādātu ar elektroenerģiju visu laiku. Latvija dienā kopumā patērē ap 1000 MW (MegaVatu), nakts stundās un brīvdienās patēriņš nokrītas līdz apmēram 600 MW.
Vai SES un VES uzlabos Latvijas energosistēmas drošumu un neatkarību?
Trīs ministrijas – EM, KEM un VARAM – apgalvo, ka ar SES un VES tikšot uzlabots Latvijas elektroapgādes drošums un neatkarība. Noklusējot to, ka gan saules, gan vēja elektrostacijas ražo neprognozējami nevienmērīgu, patēriņa pieprasījumam neatbilstošu enerģiju tās lielā mainīguma dēļ (1. att.).
Tātad viss ir tieši otrādi: elektroapgādes drošums tiek apdraudēts.
Jo brīžiem, kad spīd saule un ir pietiekami spēcīgs vējš, elektrības tiek saražots tik, ka tās apjoms var pat pārsniegt pieprasījumu, taču daudz biežāk, piem., naktīs un bezvējā netiek ražots nekas, turklāt no viena stāvokļa uz otru dažbrīd notiek tik strauji lēcieni, ka elektrotīklam ir grūti tos kompensēt. Tādēļ arvien lielāka saules un vēja enerģijas iespiešanās elektroenerģijas ražošanā ne tikai neuzlabo, bet gluži otrādi apdraud elektroapgādes stabilitāti un drošību [1].
Notiekošo varētu salīdzināt ar labi organizētu orķestri un kori, kam tiek pievienoti tūkstoši bērnudārznieku ar rotaļu vijolēm, taurītēm un bundziņām.
Viņi neseko ritmam un diriģenta zizlim, dažbrīd iebļaujas pilnā rīklē, bet lielākoties haotiski kaut ko čabina vai vienkārši urbina degunu. Nodiriģēt jeb novadīt bez avārijām elektrotīklus SES un VES sabangotajā enerģijas okeānā ir tīri vai neiespējamā misija, ko pašreizējie elektrotīkli nespēj. [2] Tāpēc ir nepieciešama ļoti dārga elektrotīklu pārbūve uz tā sauktajiem inteliģentajiem jeb viedajiem tīkliem (smart grids).
Izskatās, ka viedo tīklu nepieciešamība un būve varētu būt viens no patiesajiem iemesliem, kāpēc būtiski tika palielināti sadales tarifi.
Vai ar daudzām SES un VES Latvija kļūs par elektroenerģiju eksportējošu valsti?
Mūs kārdina, ka sabūvējot daudzas SES un VES, mums elektrības būšot tik daudz, ka varēsim labi nopelnīt, eksportējot vērtīgo elektroenerģiju. Uz kurieni – uz Zimbabvi, vai? Jo arī mūsu kaimiņi, kas ir bijuši tik pat “gudri” un attīstījuši milzīgas saules un vēja enerģijas jaudas, nezinās, kur to likt. Brīžos, kas ir labvēlīgi šīs enerģijas ražošanai, tā pārpārēm tiks saražota arī pie viņiem. Un arī viņiem radīsies problēma, kur to likt.
Līdz ar to cerības uz izdevīgu šīs pārpārēm saražotās, liekās saules un vēja enerģijas eksportu ir veltīgas.
Un otrādi – tad, kad mums SES un VES ražos slikti vai neražos nemaz, visticamāk arī kaimiņi saskarsies ar to pašu problēmu. Šāda “Dunkelflaute” (situācija, kad nav ne vēja, ne saules) uz dažām dienām iestājās gandrīz visā Eiropā šā gada janvārī. Palīdzēt kaimiņiem varēja tikai tie, kam ir liekas bāzes enerģijas jaudas – ogļu vai gāzes termoelektrostacijas (TES), vai atomelektrostacijas (AES). Turklāt tirgus cena šajos brīžos kļūst gana augsta un enerģijas eksports – pievilcīgs.
Vai ar SES un VES varēs aizstāt fosilo kurināmo (dabasgāzi)?
Maza atkāpe. Enerģijas avoti iedalās bāzes enerģijas avotos (ogles, naftas produkti, gāze, vēl arī AES) un pārējos, pie kuriem pieder arī atjaunīgie energoresursi jeb AER (starp tiem SES un VES).
Tikai bāzes avoti var nodrošināt stabilu, nepārtrauktu elektroapgādi, jo tos var ieslēgt pēc vajadzības, tie spēj sekot mainīgam pieprasījumam un, pieprasījumam krītoties, pietaupīt kurināmo nākošai vajadzībai.
Vēl šāda īpašība īstermiņā piemīt mūsu gadījumā hidroelektrostacijām, taču diemžēl ne visa gada garumā. Pasaulē ir tikai dažas vietas, parasti kalnainas, kur HES spēj kalpot kā bāzes avots visu gadu.
Enerģētikā pastāv dzelžains likums: vienu bāzes enerģijas avotu var aizstāt tikai un vienīgi ar citu bāzes enerģijas avotu.
Turpretim gan SES, gan VES ražo atbilstoši tā brīža dabas apstākļiem, galīgi nerēķinoties ar pieprasījumu, tāpēc tie vienkārši nespēj nodrošināt pastāvīgu un drošu elektroapgādi, neiesaistot balansēšanā kādu no bāzes enerģijas avotiem.
Nejēdzīgākais ir tas, ka šie AER, nepārtraukti lēkājot (skat. 1.att.), piespiež šādā saraustītā režīmā strādāt arī balansējošām termoelektrostacijām. Dati liecina, ka gāzes TES, ko visbiežāk izmanto AER strauji mainīgā devuma kompensēšanai, jo savas elastības dēļ tās šim nolūkam ir vispiemērotākās, katastrofāli zaudē savu efektivitāti. Augstu efektīvajām CCGT gāzes TES, strādājot optimālā režīmā, lietderības koeficients ir ap 60%, savukārt strādājot balansēšanas jeb tā sauktajā “pīķa režīmā”, lietderības koeficients nokrītas vidēji līdz 25%. Līdzīgi kā automašīna sastrēgumstundā, braucot nepārtrauktā start-stop režīmā, patērē nesalīdzināmi vairāk degvielas uz nobraukto km skaitu, nekā braucot pa ātrgaitas šoseju.
Rezultātā SES un VES saražotā elektrība gāzes patēriņu nespēj samazināt vai arī samazina ļoti nedaudz. Tāpēc ASV vides speciālists Maikls Šellenbergers secina [3], ka
SES un VES būtībā tikai veic fosilās enerģijas “zaļo atmazgāšanu” (greenwashing).
Vai tiešām pret SES un VES iebilst tikai fosilā kurināmā magnātu uzpirktie aģenti?
Arī es, rakstot par SES un VES bezjēdzību, esmu saņēmis neskaitāmus apvainojumus un ticis pat apsaukāts par “Gazprom aģentu”, lai gan man nekad ar šo uzņēmumu nav bijis itin nekāda sakara. Dzīvojot Liepājā, lietoju sašķidrināto propāna-butāna gāzi, ko, cik man zināms, ieved no Mažeiķiem.
“Fosilo magnātu” un “kremļa pakalpiņu” birkas karināšana visiem tiem, kas iebilst pret SES un VES nejēdzību, ir ciniskākie un nelietīgākie meli, lai slēptu faktu, ka vienīgā alternatīva fosilajiem un AER ir kodolenerģija – AES [2].
Jo VES un SES ar fosilajiem enerģijas avotiem sader kā cimds ar roku.
Lielās degvielas ieguves un tirdzniecības kompānijas pat piedalās SES un VES parku attīstīšanā, ieguldot miljonus un tādējādi nodrošinot sev augstāk pieminēto “zaļmazgāšanu”, lai brīžos, kad saule nespīd un vējš nepūš vai spīd un pūš nepietiekami, sāktos viņu pļaujas laiks (2.att.)
Tēlotā pretstāve ir tikai teātris, domāts labticīgai un neizglītotai publikai, jo viņi būtībā nevis zaudē, bet gluži otrādi – iegūst. Kā raksta Šellenbergers,
“SES un VES leģitimizē fosilo lietošanu, lai nodrošinātu nepārtrauktu elektroapgādi”. Viņu pļauju apdraud vienīgi AES.
Vai saules un vēja enerģija ir vislētākā?
No visām pusēm birst apgalvojumi, ka SES un VES enerģija ir ekstrēmi lēta, jo, lūk, kurināmais – saules un vēja enerģija – nākot par velti. Taču kā gan tas nākas, ka tajās valstīs, kurās SES un VES ieguldījums ir lielāks, arī elektroenerģijas cena ir augstāka (3.att.)?
Kā tad tā – solīja lēti, sanāca dārgi?
Lieta tāda, ka šai enerģijai piemīt nepastāvība, tāpēc tā ir dārgāka nekā jebkurš cits enerģijas veids daudzo papildu izmaksu dēļ, kas saistītas ar tās uzticamības nodrošināšanu.
Vairāk par to var uzzināt no raksta “Vēja un saules enerģijas pārtraukumi var izrādīties sliktāki, nekā sākotnēji domāts, liecina dati”. Raksts lasāms ŠEIT.
Lēta saules un vēja enerģija šķiet tikai tad, kad to apskata atrauti no vienota kopuma, pielietojot izlīdzināto enerģijas izmaksu analīzes sistēmu EROEI jeb EROI (iegūtā enerģijas attiecība pret ieguldīto). Taču, ņemot vērā, ka SES un VES sava nemitīgā mainīguma dēļ nekādi nespēj sniegt drošu un uzticamu elektroapgādi, AER gadījumā patiesais EROI jārēķina visam kopumam, ieskaitot arī balansēšanas izmaksas [5]. Tad reālā aina vairs neizskatās tik rožaina (4.att.)
Kāds teiks – pateicoties SES un VES, tagad tīklā šad un tad elektrību var dabūt par velti un reizēm tai ir pat negatīva cena. Ak, svētā vientiesība!
Tas ir nevis tādēļ, ka SES un VES saražotu lēti, bet gan tādēļ, ka brīžiem šīs grabažas saražo nevienam nevajadzīgu elektrību, radot elektrotīkliem pārslodzes problēmas, kuru dēļ var avarēt visa sistēma un iestāties vispārēja notumse (blackout).
Mēģinot glābties no ļaunākā, sadales tīkli (ST) izmisumā ir ar mieru atdot par velti vai pat piemaksājot, lai gan SES un VES ir par to samaksāts pilns tarifs. Kas sedz starpību? Protams, ka mēs visi, patērētāji, jo pārējā laikā ST pieliek starpību pie elektrības cenas, lai atgūtu zaudēto.
Tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc ST vidējā elektrības cena pakāpeniski pieaug.
Tāpat uz elektrības cenu pieaugumu lielu iespaidu atstāj nepieciešamība visu laiku attīstīt ST kapacitāti, lai tie varētu kaut kā kompensēt SES un VES izraisīto haosu elektroapgādē. Viedo tīklu attīstība ir ļoti dārga. Turklāt tagad ir jāuztur vienlaikus divas sistēmas: jaunā SES un VES, taču nedrīkstam atteikties arī no vecās, jo tā garantē elektroapgādes drošību. Sava veida paradokss – SES un VES izspiež no tirgus TES, padarot viņu darbību neefektīvu un neekonomisku, bet tajā pašā laikā bez TES iztikt nevar un, lai uzturētu TES pie dzīvības, vajag palielināt tām subsīdijas. Pat kaimiņos, Lietuvā un Igaunijā, pēdējā laikā ir attapušies, ka par spīti žilbinošajiem panākumiem VES parku izvēršanā viņiem ir akūti nepieciešams būvēt jaunas gāzes TES.
Tiem, kam piemīt loģiska domāšana un kas ēd šokolādi (kam ir smadzenes, tiem šokolāde veicina domāšanu, kam nav – tie tikai uzņem liekas kalorijas), jau sen ir sapratuši, ka VES nav naudas drukājamā mašīna. Naudiņa ienākas tikai SES un VES īpašniekiem, bet ne elektrības patērētājiem.
Nožēlojami, ka peļņas lielākā daļa aizplūst tālēs zilajās, jo lielākoties, īpaši VES gadījumā, investori ir ārzemnieki.
Bet šī peļņa ir iespējama tikai daudzo nepamatoti un netaisnīgi piešķiro subsīdiju dēļ. Noņemiet tās – un gan SES, gan VES izzudīs kā suga!
Vai AER (SES un VES) ir dabai visdraudzīgākā enerģija?
Vēl viens skaļš paziņojums bez seguma. Rūpīgāk iedziļinoties, kļūst redzams, ka SES un VES ietekme uz vidi jeb ekoloģiskā pēda ir daudzkārt lielāka, nekā to mēģina mums iestāstīt zaļie aktīvisti.
Saules un vēja enerģija ir ļoti izkliedēta, tās enerģētiskais blīvums, ja tā var izteikties, ir daudz tūkstoškārt mazāks nekā fosilajiem un miljardiem kārt mazāks nekā kodolenerģijai [6].
Tādēļ, lai iegūtu jau esošajām elektrostacijām kaut cik atbilstošu enerģijas daudzumu, jābūvē monstrozas sistēmas, kas aizņem simtiem reižu lielākas dabas platības, un paģērē daudzkārt vairāk materiālu uz saražotās enerģijas vienību nekā TES vai AES [7].
Papildu materiālu patēriņš nozīmē papildu raktuves, papildu enerģijas šķiešanu un papildu vides piesārņošanu ar materiālu ieguves atkritumiem.
Ekoloģiskā katastrofa Ķīnas Iekšējā Mongolijā, kur iegūst lielāko daļu mūsdienu VES ģeneratoru magnētiem tik nepieciešamo retzemju elementu neodīmu, ir viena no lielākajām mūsdienu pasaulē.
Mūsu sērskābā gudrona dīķi bija tīrais mušas šķaudiens salīdzinājumā ar milzīgajiem skābes atlikuma ezeriem tur!
Grūti aptverams arī apjoms, ko tiešā veidā šie SES un VES nodara dzīvajai dabai [8]. Nožēlojami klausīties, kā VES attīstītāju nopirkti ornitologi dūdo par to, ka kaķi, lūk, apēdot daudz vairāk ērgļu, stārķu un sikspārņu. Tūkstoši kaķu apēsto zvirbuļu nodara populācijai nesalīdzināmi mazāku ļaunumu, nekā daži šajās vējdzirnavās samaltie ērgļi, ja domājam videi draudzīgās kategorijās par Latvijas ērgļu populāciju.
Tikpat nožēlojami ir klausīties, kā
daži īpaši izraudzīti intervējamie apgalvo, ka VES ritmiskais troksnis viņus nomierinot, pat palīdzot iemigt, bet spārnu radītā midžināšana esot nudien lieliska – atliekot vien ieslēgt mūziku, lai sanāktu diskotēka!
Jau pieminētais Šellenbergers [9] te spiests retoriski izsaukties: “Vai tiešām, lai glābtu mūsu planētu, tā vispirms ir jāiznīcina?”
Vai SES un VES ir ilgtspējīgākais enerģijas ieguves veids?
Nē, nē, es neesmu neko ne saostījies, ne sapīpējies, ne arī noticējis pasaciņām par drīzo pasaules galu, kura dēļ esot nepieciešami šie pasākumi ar zaļo enerģiju. Neticu arī, ka tuvākā pārskatāmā nākotnē saule varētu pārstāt spīdēt un vējš pūst. Āķis slēpjas pavisam citā.
Pirmkārt, mūsu planētai būs grūti izturēt to ekoloģisko slogu, ko rada SES un VES izgatavošana, lietošana un utilizēšana.
Zobgaļi smej, ka “atjaunīgie” esot ļoti labs nosaukums, jo tiem, salīdzinot ar TES un AES, ir daudz īsāks darba mūžs, tādēļ tie bieži jāatjauno.
Otrkārt, nevienam, izņemot dažus fantastus, piem., M. Z. Džeikobsonu no Stanfordas Universitātes (kura apgalvojumus citi eksperti nekavējoties apgāž ar konkrētiem skaitļiem un faktiem), nav izdevies aprādīt, kur nu vēl pierādīt, ka pasaule ilgākā laikposmā varētu izdzīvot tikai ar zaļo enerģiju (7.att.).
Treškārt, un tas ir pats galvenais iemesls, kas liek pavīpsnāt par šī pasākuma ilgtspēju, ir tas, ka
patlaban vispār nav iespējama daudzu saules paneļiem un vēja ģeneratoriem nepieciešamo materiālu ieguve bez fosilo, pirmām kārtām ogļu, lietojuma.
Ne velti Ķīna, kas joprojām vismaz pusi no patērētās enerģijas lēti saražo ar oglēm, ir kļuvusi par galveno saules paneļu un vēja turbīnu piegādātāju pasaulē. Pierādiet pretējo, ja varat.
Cik mājsaimniecību spēj apgādāt saules vai vēja parks?
Platstraumes mediji cītīgi tiražē klišeju, ka saules un vēja parki spēšot apgādāt cik tur tūkstošus apkārtējo mājsaimniecību ar elektrību un ka tas būšot nenovērtējams ieguldījums vietējai elektrodrošībai juku laikos.
Vai tiešām spēs? Jā, retu reizi. Taču par to, kas notiks pārējā laikā, tiek kautrīgi noklusēts.
Fiksie eesti pois (kas teica, ka igauņi esot lēni?) ar savu “Enefit” piedāvā pirkt no viņiem zaļo elektrību. Ir pat izvēle: zaļais mikslis vai atsevišķi – tikai saules un tikai vēja. Nez, kur viņi naktī rauj saules elektrību? Ved maisos no Austrumu puslodes?
Cik zināms, liela apjoma elektrības uzkrāšanas sistēmas pie mums neeksistē joprojām. Par baterijām aizmirstiet. “Latvenenergo” dārgi iepirktās baterijas nav domātas ilgstošai elektroapgādei, bet gan tam, lai noturētu tīklu pie dzīvības tās minūtes, kamēr tiek palaistas HES turbīnas, ja pietiek ūdens, vai kamēr tiek ieslēgtas gāzes TES turbīnas, ja ūdens nepietiek. Vienīgais kaut cik perspektīvais uzkrāšanas veids (tiesa, sadārdzinot elektrības cenu par kādu trešdaļu), ir HAES – hidroakumulācijas elektrostacijas. Tuvākā tāda ir dienvidu kaimiņiem – “Kruonis” HAES. Diemžēl mūsu Daugavas kaskāde tam nav īsti piemērota, bet tas jau ir cits stāsts.
Par SES viss skaidrs, ne naktī, ne ziemā no šīm grabažām nav nekādas jēgas. Bet kā ar vēju?
Vējš tak kaut cik pūš vienmēr, tātad VES visu laiku kaut ko ražo? Ak, nē, pietiek paskatīties uz pirmo grafiku un kļūst skaidri redzams, ka aina stipri bēdīgāka. Kāpēc? Te atkal nepieciešama neliela atkāpe.
Kaut kad agrāk, braucot garām Grobiņas vēja parkam, dažkārt brīnījos – vēja gandrīz nav, bet spārni griežas, tātad kaut ko ražo! Tikai vēlāk, rūpīgāk papētot problēmu un uzzinot par Betza likumu (īstenībā to varēja nojaust), sapratu, ka šis “kaut ko” praktiski nozīmē “neko”.
Ko tad saka šis Betzs? To, ka vēja enerģija ir proporcionāla vēja ātrumam kubā, nevis tieši proporcionāla vēja ātrumam, kā neiedziļinoties varētu šķist. Praktiski tas izpaužas tā: ja vēja turbīna nominālo jaudu (to, kas rakstīta uz ģeneratora plāksnītes) sasniedz pie 15 m/s, tad: pusi nominālās jaudas pie 12 m/s; ceturtdaļu jaudas pie 9,4 m/s; desmito daļu jaudas pie 7 m/s; simto daļu jaudas – pie 3,2 m/s.
Tātad, lai šīs vēja turbīnas varētu strādāt, pārsniedzot pusi nominālās jaudas, vajadzīga mērena vētra, bet pie vēja ātruma 2,5 ÷3,0 m/s, pie kura modernās vēja turbīnas sāk ražot, tās ražo mazāk par 1%, t.i., praktiski neko.
Tātad pie vēl mazākiem vēja ātrumiem šis izslavēti varenais vēja parks nav spējīgs apgādāt pat nevienu mājsaimniecību! Bet jūs taču noticējāt, ka spēj, vai ne?
Vai SES un VES komplimentāri papildina viena otru?
Atceros, pirms dažiem gadiem TV diskusijā par zaļo enerģiju biedrs Ašerādens (JV), tolaik ekonomikas ministrs, sapņaini prātoja: “Var gadīties, ka Ziemassvētku naktī saule nespīd, toties vējš pūš.”
Tieši tā – var gadīties. Tā vien šķiet, ka šis biedrs dabas mācības stundas ir nogulējis un arī dabu nekad nav vērojis. Citādi taču zinātu, ka
saulei rietot, arī vējš rimstas.
Tas viegli saprotams, jo vējš ir saules enerģijas blakusprodukts un rodas tādēļ, ka vienu šīs planētas vietu saule ir sasildījusi vairāk, citu mazāk.
Tīmeklī ir atrodami vācu enerģētikas ekspertu grafiki, kur attēlots SES un VES devums ilgākā laika periodā: šīs līknes drīzāk korelē nekā antikorelē. Līdz ar to gaidīt, ka SES un VES viena otru stutēs, ir visnotaļ naivi.
Taču ir vēl kāds bīstams aspekts: kad bezjēgā būs sabūvēti SES un VES parki, kas notiks jaukā, saulainā un vējainā pavasara dienā? Līdz šim pavasara palos “Latvenergo” lielās HES vienas pašas pilnībā apgādāja Latviju ar elektrību, un vēl palika prāvs pārpalikums, ko izdevīgi eksportēja. Turpmāk šādās dienās arī saules un vēja grabažas saražos tik daudz, ka nebūs kur to visu likt, jo arī kaimiņiem būs pārpārēm.
Vai SES un VES šo lieko, nevienam nevajadzīgo elektrību izgāzīs renstelē?
Vai arī “Latvenergo” būs spiests atvērt pārgāzes slūžas un citkārt tik vērtīgo ūdentiņu aizlaist jūriņā. Man ir nelabas aizdomas, ka notiks pēdējais.
Vai lielākas SES un VES jaudas nodrošina labāku elektroapgādi?
Kategorisks nē! Par to, ka SES un VES viena otru nepapildina, nupat jau runājām. Neesam taču tāda impērija, “kur saule nekad nenoriet”. Ja saule spīdēs, tad vairāk vai mazāk tā spīdēs visā Latvijā. Ar vēju tāpat. Pieaugot SES un VES jaudai, pieaugs tikai lēcienu dziļums starp maksimālo jaudu un nekā neražošanu. Jo, lai kādas būtu SES jaudas, naktī tās neko neražos. VES tāpat, neatkarīgi no jaudas, bezvējā – čušs! Un tad vēl tas sasodītais Betza likums, kas svārstības padara vēl izteiktākas!
Rezultātā Sadales tīkliem būs vēl grūtāk tikt galā ar šīm nekontrolējamām ģenerācijas svārstībām, un mums neatliks nekas cits, kā atvērt savus maciņus, lai uzbūvētu vēl viedākus elektrotīklus.
Vai modernākas SES un VES būtiski uzlabos situāciju?
Neuzlabos, jo noteicošā loma ir nevis jaudai vai modernām tehnoloģijām, bet gan dabas apstākļiem. Manhetenas institūta zinātniskais līdzstrādnieks Marks Mills raksta [11]: “Saules paneļu, vēja turbīnu un bateriju tehnoloģijas nespēj sasniegt tādus modernizācijas tempus kā datortehnoloģijas, kur ik pa dažiem gadiem atmiņas ietilpība pieaug desmitkārtīgi.
1. Saules paneļu fizikālā robeža (Šoklija-Kvesera robeža) ir aptuveni 33% fotonu maksimālā pārvēršanā elektronos; komerciālās šūnas šodien spēj 26%;
2. Vēja turbīnu fizikālais ierobežojums (Betza ierobežojums) ir maksimāli 60% vēja enerģijas uztveršanā; komerciālās turbīnas sasniedz 45%;
3. Akumulatoriem tāpat: maksimālā teorētiskā enerģija kilogramā naftas ir 15 reizes lielāka nekā maksimālā teorētiskā enerģija, ko spēj uzglabāt labāko akumulatoru kilogramā.”
Spēles beigas. Vēl augstāku VES būve, protams, palielinās atdevi, jo augšā stiprāki vēji, taču vērā ņemami pieaugs arī materiālu patēriņš, izdevumi par celtniecību, apkalpošanu utt. Turklāt vēl vairāk tiks izkropļota ainava.
Vai ieguvumi atsvērs zaudējumus? Diez vai.
Vai 90% no vēja turbīnu sastāvdaļām ir pārstrādājamas?
Vēja enerģijas asociācija kopā ar “ne-Zaļo ne-Brīvību” FB reklāmā apgalvo: “90% no vēja turbīnu sastāvdaļām var pārstrādāt”.
Te nu viņiem taisnība – tik tiešām var. Bet vai praksē tās pārstrādā? Nebūt ne, jo
virszemē redzama ir labi ja desmitā daļa no šā monstra – pāris simtu tonnu smagais tornis, gondola un spārni; pārējais vairāku tūkstošu tonnu smagais dzelzsbetona bluķis, kur tērauda armatūras vien sver pārsimt tonnu, ir noslēpts pazemē un veido VES pamatus.
Izrakt un sadrupināt šo bluķi ir Sīzifa cienīgs darbs, tādēļ līdz šim labākajā gadījumā pusmetra vai metra dziļumā nograuzta tiek tikai tā daļa zem torņa, kas iznāk virspusē, un robs aizbērts ar augsni. Nākotnes arheologiem būs ko lauzīt galvu: kāpēc senie ļautiņi raka zemē šos milzīgos bluķus?
Ar nolietoto saules paneļu pārstrādi sokas tikpat nelāgi. Lai gan esot teorētiski izstrādātas un pat dažas tehnoloģijas nodemonstrētas, praksē nenotiek vērtīgāko materiālu, arī cēlmetālu, atgūšana, jo tie ir pārāk izkliedēti kopējā masā, līdz ar to atgūšana izmaksā daudzkārt dārgāk nekā parastā ieguve. Tādēļ
labākajā gadījumā nolietotie saules paneļi tiek deponēti uz izgāztuvēm, zemiskākajā gadījumā, kad efektivitāte sāk kristies, tie tiek atdoti Āfrikai kā “humānā palīdzība”. Lai nerēgojas.
Secinājumi
Kas tad paliek sausajā atlikumā no skaistajiem “zaļo aktīvistu” solījumiem? Tikai netīras putas un maldi, māņi un meli.
Lai gan daudzas lietas joprojām palika aizkadrā (cik tad var skribelēt, vienreiz taču jābeidz!), tomēr ceru, ka vismaz dažiem kļuva skaidrs, kāpēc saules un vēja pārdevēji labprāt iesaistās virspusējās sarunās par “sīko” vietējo kaitējumu, izvairoties no dziļas un nopietnas uz faktiem balstītas sarunas.
Jo sabiedrības un šo “zaļo” biznesmeņu intereses kardināli atšķiras.
Cilvēce, lai izdzīvotu, vienmēr ir centusies turēties pretī dabas un klimata untumiem. Šajā izdzīvošanas cīņā uguns pakļaušana bija pārdrošs un reizē bīstams solis. Ja tā padomā, no uguns nelaimēm joprojām ik gadus iet bojā vairāk cilvēku, nekā no relatīvi nesen atklātā daudz efektīgākā spēka – kodolenerģijas – visā vairāk nekā 70 gadus ilgajā kodolenerģētikas attīstības periodā.
Civilizācijas progress ir virzījies no mazāk efektīviem un no dabas kaprīzēm atkarīgiem enerģijas iegūšanas veidiem uz neatkarīgākiem un efektīvākiem: no burām un vējdzirnavām uz tvaika mašīnām, iekšdedzes dzinējiem, tvaika un gāzes turbīnām, kas ražo elektrību. Tika meklēti arvien koncentrētāki, uzticamāki (jo tos var uzkrāt) enerģijas avoti: no vēja enerģijas pārejot uz oglēm, naftu, gāzi, tagad vēl arī uz kodolenerģiju ar prātam neaptveramu enerģijas ietilpību.
Bet te uzrodas kaut kādi “meža dīvainīši”, kas grib mums iestāstīt, ka tas viss esot nepareizi, ka esot vajadzīgs “degrowth” jeb attīstības apstādināšana, satīstība. Ka mums no drošiem enerģijas avotiem, uz kuriem balstījies viss līdzšinējais civilizācijas progress, esot jāatgriežas pie enerģijas avotiem, kas atkarīgi no dabas kaprīzēm. Tad būšot īstā laimība. Un ir taču tādi, kas uzķeras un notic.
Boļševiki par savu sapņu sabiedrību bez ekspluatācijas pasludināja pirmatnējo kopienu. Modernie zaļie kreisuļi, slēpjoties aiz planētas “glābšanas” lozungiem, grib atsviest mūs atpakaļ pie vēl lielākas atkarības no stihiskiem dabas procesiem.
Un nobeigumā nedaudz intrigas. Nesen informācijas telpā parādījās raksts, kur teikts, ka analizējot meteoroloģisko datu arhīvus, ir secināts: klimata pārmaiņu rezultātā Latvijā “rudens un ziemas jeb ciklonu vētru kļūst mazāk un nav pilnīgas skaidrības, kāpēc. Turklāt samazinās ne tikai vētru biežums un stiprums, bet arī kopumā vidējais vēja ātrums”. [12].
Nez, vai nesen nodibinātajai Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM), kam viens no pamata uzdevumiem esot cīnīties ar klimata pārmaiņām, izdosies novērst šīs pārmaiņas?
Citādi KEM dižie plāni par vērienīgu vēja parku būvi var izrādīties – kā to lai pieklājīgāk pasaka – nesaprātīgi…
Dažas vēres:
[2] https://odo.lv/Blog/230926 Valdis Vītoliņš. “Atjaunīgo” enerģijas avotu draugs nav kodolenerģija, bet gan fosilais kurināmais. Un kodolenerģija ir to kopīgais ienaidnieks.
[5] https://www.forbes.com/sites/jamesconca/2015/02/11/eroi-a-tool-to-predict-the-best-energy-mix/
[6] https://www.researchgate.net/publication/339629356_Nature_Energy_and_Society_
A_scientific_study_of_the_options_facing_civilisation_today
[7] https://www.powerlineblog.com/archives/2021/08/the-disaster-of-green-energy.php?
https://wattsupwiththat.com/2017/07/05/monumental-unsustainable-environmental-impacts/
[9] https://wattsupwiththat.com/2020/08/10/shellenberger-do-we-have-to-destroy-the-earth-to-save-it/?
[10] https://odo.lv/Blog/200928 Valdis Vītoliņš. Par enerģijas elkiem un enerģijas lupatlašiem
[11] https://fee.org/articles/41-inconvenient-truths-on-the-new-energy-economy/?
