Zaļās enerģijas izaicinājums 0
Aizvien zaļāka enerģija ir tas mērķis, uz kuru pašlaik koncentrējusies Eiropas Savienība, līdz 2020. gadam apņemoties samazināt kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju vismaz par 20%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni.
Kopējā ideja sasniedzama, vien aktīvi līdzdarbojoties katrai dalībvalstij, tostarp Latvijai. Par to, kāds zaļās enerģijas veids būtu jāattīsta Latvijā, nesen diskutēja arī zinātnieki, atbildīgo ministriju pārstāvji un uzņēmēji.
Diskusiju “Atjaunojamo energoresursu attīstības iespējas Latvijā: problēmas un risinājumi” organizēja Fizikālās enerģētikas institūts sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), kā arī Liepājas Universitāti. Tās vadītāja, arhitekte Andra Mangale ievadā uzsvēra: “Manuprāt, šī brīža galvenais izaicinājums gan Latvijā, gan plašākā mērogā ir tas, kā rast līdzsvaru starp mūsu vēlēšanos dzīvot zaļajā dimensijā un vispusīgi apzināties un novērtēt mūsu reālās iespējas.”
Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris Ekmanis: “Ir svarīgi, ka Latvijā īstenojam valsts pētījumu programmu “Inovatīvas enerģijas resursu ieguves un izmantošanas tehnoloģijas un zema oglekļa emisiju nodrošināšana ar atjaunojamiem energoresursiem, atbalsta pasākumi vides un klimata degradācijas ierobežošanai – LATENERGI”.
Tās ietvaros izstrādāti vairāki atjaunojamās enerģijas izmantošanas tehnoloģiskie piedāvājumi – ūdeņraža enerģētika ar iespējamo lietojumu Rīgas pilsētas sabiedriskajā transportā, bioresursu pārstrādes jaunās tehnoloģijas, viļņu enerģijas izmantošana Latvijas upēs un jūras piekrastē un zemas enerģijas patēriņa ēku konstrukciju modelēšana.”
Savukārt VARAM valsts sekretārs Aleksandrs Antonovs diskusijā iezīmēja “visprogresīvākos” atjaunojamo energoresursu izmantošanas virzienus. “Samērā veiksmīgi īstenojas vēja elektrostaciju būvniecība jūrā, kā arī mazas jaudas vēja elektrostaciju uzstādīšana uz un pie ēkām. Izmantota tiek arī biomasa un saules enerģija, tomēr pastāv virkne šķēršļu, kas kavē atjaunojamo energoresursu straujāku pieaugumu,” atzina A. Antonovs. Kā galveno šķērsli valsts sekretārs atzīmēja pieklibojošo valsts atbalsta politiku šai nozarei, kad nosacījumi tiek mainīti “spēles” laikā. Pietiekami traucējošs ir arī administratīvais slogs, kā arī sabiedrības nepietiekamā informētība par katru no tehnoloģijām. “Pašlaik ir tā, ka tehnoloģiju piegādātājs piegādā un uzstāda to, ko pats vēlas, nevis to, kas nepieciešams patērētājam,” teic A. Antonovs.
