25 gadi. Kā atbalsts zaļajai enerģijai pārtapa OIK briesmonī 1
Atbalsta sākums zaļajai enerģijai Latvijā datējams ar 1995. gadu, kad Māra Gaiļa valdība izstrādāja Enerģētikas likumu, kas paredzēja, ka no HES un vēja elektrostacijām ar jaudu līdz 2 MW un dažām koģenerācijas stacijām ar jaudu līdz 12 MW tā laika licencētajam elektrosadales uzņēmumam “Latvenergo” elektroenerģija jāiepērk par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam.
Savukārt 1998. gadā Enerģētikas likumā notika grozījumi, kuros dubulto tarifu nostiprināja likumā, bet subsīdijas uzlika uz “Latvenergo” pleciem, tās sedzot no kompānijas peļņas nākamos astoņus gadus. Par šādu soli vienojās Guntara Krasta valdība.
Pirmie trauksmes zvani
Pēcāk 2000.gadā tā laika ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis Latvijas Elektroenerģētiķu biedrības (LEB) konferencē uzsvēra, ka, pieņemot likuma normas, politiķi ir kļūdījušies, jo neesot izsvēruši visus iespējamos ieguvumus un zaudējumus, kā rezultātā nedz vēja stacijas, nedz koģenerācijas stacijas (KOS) neattaisnoja tām maksāto dubulto tarifu, rakstīts “Latvijas Vēstnesī”.
Pirmās tolaik iepirkušas tehnoloģijas no ārzemēm un līdz ar to Kalvītis uzskatījis, ka tādu elektroenerģiju varot uzskatīt par importētu, bet KOS lietderības koeficients neesot bijis pietiekami augsts, kā arī šīm stacijām neesot bijis stimula saņemto naudu ieguldīt attīstībā, tā vietā ražošanā izmantojot novecojušas tehnoloģijas.
Savukārt LEB valdes loceklis Kārlis Timmermanis tolaik radīto subsidēšanas sistēmu nosauca par “bīstamu” valsts elektroapgādei kopumā, jo “vieglas un drošas peļņas nolūkā tiek masveidā celtas mazās HES, VES un KOS, kas kropļo brīvo elektroenerģijas tirgu, diskriminē “Latvenergo” elektroenerģijas patērētājus un rada bažas par lavīnveidīgu elektroenerģijas cenu kāpumu”.
Elektroenerģijas tirgus likumā neko nemainītu
Aigara Kalvīša neapmierinātība par dubulto tarifu gan noveda vēl lielākā grāvī – kad viņš 2005. gadā bija valdības vadītājs, ekonomikas ministrs bija esošais premjers Krišjānis Kariņš, bet ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards, tika izstrādāts elektroenerģijas tirgus likums, ko varētu saukt arī par OIK dzimšanu.
Likums paredzēja gan no AER, gan koģenerācijas stacijām veikt obligātu iepirkumu, kuru kompensētu visi Latvijas elektrības patērētāji proporcionāli patēriņam. Pagājušajā nedēļā Saeimas obligātā iepirkuma komponentes sistēmas izvērtēšanai izveidotajā parlamentārās izmeklēšanas komisijā Kariņš atzina, ka neko citādi 2005. gadā nedarītu, uzsverot, ka izveidot atbalsta mehānismu AER ražotājiem bijis pareizs lēmums, bet problēmas sastrādātas vēlākos gados, kad viņš vairs nav bijis valdībā.
Viņš uzsvēra, ka Latvija bija tikko iestājusies ES, kas nozīmēja, ka Latvijai bija savos likumos jāievieš ES direktīvas par atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanu.
Mērķi bija trīs – ieviest direktīvu par atjaunojamajiem energoresursiem, samazināt atkarību no elektroenerģijas importa un virzīties uz brīvu elektroenerģijas tirgu. Viņš arī atzina, ka nav nepareizi atbalstīt dabasgāzes koģenerāciju, jo gūt siltumu un elektrību no viena avota ir efektīvi, ko norādījusi arī Eiropas Komisija.
Jau kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mums ir saistoša direktīva, kuras mērķis ir sekmēt arī augstas efektivitātes koģenerāciju – vienlaikus ražot gan siltumu, gan elektroenerģiju – zināms, ka koģenerācijas stacijā kaitīgo CO2 izmešu apjoms ir 2,5 reizes mazāks, nekā tādu pašu elektrības un siltumenerģijas apjomu ražojot atsevišķi.
Bez kontroles, uzraudzības, maksimālajiem atbalsta termiņiem
Visus OIK krānus gan vaļā pavēra cita valdība – Ivara Godmaņa valdība 2008. gadā (ekonomikas ministrs Gerhards, ministrijas valsts sekretārs – Anrijs Matīss) izstrādāja grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, paredzot milzīgu atbalstu arī tām koģenerācijas stacijām, kuru jauda ir virs 20 MW, tādā veidā īpaši atbalstot ar gāzi darbināmās Rīgas TEC stacijas, kā arī biogāzes un biomasas stacijas ar jaudu virs 1 MW.
Trakākais, ka neviena valdība tolaik tā arī neizstrādāja kādus puslīdz nopietnus kontroles mehānismus atļauju izsniegšanai, uzraudzīšanai, kā arī atbalsta termiņu ierobežošanai.
Noteikumi arī paredzējuši, ka EM nav nekādu tiesību atteikt izsniegt AER ražošanas atļauju, ja uzņēmums izpildījis visus MK noteikumus. Tas novedis pie tā, ka ekonomikas ministru Arta Kampara un Daniela Pavļuta laikā tika izsniegts visvairāk atļauju.
Taču arī sākās pirmie centieni OIK slūžas aizvērt. Bet nesekmīgi, jo, kā norādījis Juris Pūce, kurš tolaik bijis EM valsts sekretārs, tā laika zemkopības ministrs Jānis Dūklavs sagatavoto MK noteikumu pieņemšanu iekavēja, jo organizējis divus grantu projektu konkursus biogāzes stacijām. Noteikumus pieņēma vēlāk, nekā plānots, kas vēl ļāva desmitiem dabasgāzes koģenerācijas staciju paspēt iekļauties vecajos MK noteikumos par atļauju izsniegšanu bez konkursa.
Ar ko tas viss beidzies? No 2008. līdz 2017. gadam kopējie enerģijas ražošanas atbalsta maksājumi pārsnieguši 2,67 miljardus eiro, no kuriem subsīdijas – 1,8 miljardus. Tajā skaitā patērētāji no saviem maciņiem samaksājuši 1,5 miljardus eiro.
Saražojam daudz, bet jāražo vēl vairāk!
Atbalsts zaļās enerģijas ražošanai ir viens no veidiem, kā Latvijai sasniegt dažādās apņemšanās Eiropas Savienības ietvaros.
Piemēram, Latvijai līdz 2020. gadam ir jāsasniedz 40% AER īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā, bet līdz 2030. gadam būs jānodrošina vismaz 50% AER īpatsvara valsts enerģijas galapatēriņā. Un nav nozīmes, ka Latvija realitātē ir 3. vietā Eiropā pēc procentuāli saražotās zaļās enerģijas attiecībā pret visu valstī saražoto elektrību. Vēl vairāk zaļās enerģijas saražo tikai Zviedrijā un Somijā.
Dažas valstis jau 2020. gada apņemšanos sasniegušas, piemēram, Zviedrijā no AER saražo nevis plānotos 49, bet 55%. Vēl deviņas citas valstis jau sasniegušas savu 2020. gada apņemšanos.
Latvijai pietrūkst pavisam maz – apmēram procenta, taču tas ir daudz grūtāk sasniedzams, nekā varētu likties. Ralfs Nemiro gan solījis, ka mērķis tiks sasniegts. Ja ne – draudēs sankcijas no ES. Tik ilgi, kamēr mērķis būs izpildīts.
