“Zaļās” dzintara rotas 0
Dzintara atradnes uz Zemes neglābjami izsīkst. Arī no lielajiem dzintara gabaliem der retais, iekšējas plaisas un slāņojumi bieži tos padara nederīgus. Dzintara apstrādē paliek atgriezumi un arī mazākos krikumiņus reti var izmantot. Ja to visu saprātīgi liek lietā, no pārpalikumiem sanāk jaukas rotas. “Ejot zaļo – resursu ekonomijas – ceļu, es ietaupu unikālu materiālu un otrreizēji izmantoju izejvielas. Tas ir mans mazais pienesums lielajai pasaulei un arī liels radošs izaicinājums!” smaidot saka Zane Grīnvalde, emocionāla daiļamatniece un pašaizliedzīga māmiņa.
Brīvdabas muzeja vilinājums
Lai arī vidusskolā vairāk tika sapņots par bērnu psihologa karjeru, dzīve lēma citādi. Zane satika Andi, un likteņa līkloči viņu ieveda kārtīgā amatnieku ģimenē. Vīra vecāmāte Milda Grīnvalde ir pazīstama Tautas daiļamata meistare, vīratēvs un vīramāte savulaik strādājuši ražošanas apvienībā “Daiļrade”. Titulam bija mazas privilēģijas – pie privātmājas meistariem ļāva uzcelt darbnīciņu, kur ģimene kopīgi darbojās. Kad “Daiļrade” bankrotēja, varēja izdevīgi iepirkt materiālus un šādas tādas iekārtas. Tagad jau to vairs nevarētu – japāņu lāzera iekārta, kas ļauj iegūt dažādas formas krelles, maksā 10 000 eiro.
Vispirms Zane palīdzēja ģimenei gadatirgos. Nepierasta un lepna sajūta piedzīvota, pirmo reizi Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū uzvelkot Vidzemes tautastērpu.
Savs namiņš Jomas ielā
“Kad gaidīju otru dēliņu, notika klikšķis un man sagribējās pašai ko darīt. Piedevām atšķirīgu, tādu, kā nav nevienam citam. Reiz ieraudzīju smalkā tīkliņā sabērtus Svarovska kristālus un iedomājos, kāpēc to nevarētu darīt ar dzintaru. Daudziem cilvēkiem, kam ir jutīga āda, no maziem neapstrādāta dzintara gabaliņiem savērtās “veselības” krelles skrāpē ādu un rada diskomfortu. Ieliekot dzintara gabaliņus tīkliņā, tā īpašības saglabājas un dzintars vairs neskrāpē. Piedevām, ja tos speciāli apstrādā, tie sāk vairāk smaržot. Mazie dzintara fragmentiņi ir ļoti rotaļīgi, un es attīstīju ideju tālāk, mazos gabaliņus sastiprinot ar epoksīdu un iztiekot bez tīkliņa.
Process nav sarežģīts. Dzintaru sajauc ar sveķiem, ieliek veidnītēs un pakarsē. No sagatavēm izveido gabaliņus un apstrādā. Apaļu formu iegūst, ieliekot speciālā centrifūgā un griežot. Gar malām esošais smilšpapīrs noslīpē visas kantītes un sanāk skaisti apaļi gabaliņi. Piemeklējām dažādus variantus un atradām laba toņa balto pigmentu, kas dzintara skaistumu labi izceļ.
Mans motors ir vīrs, bez viņa es nekur tālu nevarētu tikt. Man ienāk prātā ideja, viņš palīdz īstenot materiālā. Manai aktivitātei sava biznesa uzsākšanā bija vēl kāds ļoti būtisks iemesls. Manam dēliņam bija problēmas ar veselību. Ārstēšanās ir sarežģīta. Ko tikai nedarīju. Ieķīlāju dzīvokli, vedu dēlu uz Klaipēdas delfīnu terapiju, nepalīdzēja. Krietna daļa no peļņas tur aizgāja… Toties, kad puikas paaugsies, viņiem būs jau iesildīta darbnīca un bāze, no kā sākt strādāt un attīstīties…
Izdevās noīrēt burvīgu tirdzniecības kioskiņu – namiņu Jūrmalā, Jomas ielā, un patirgot vēl “Jaunā viļņa” laikā. Agrāk Jomas ielā bija labi, tūristi izpirka visu, ko tikai saražoju. It īpaši aizrautīgi pircēji bija krievu tūristi. Tas, ka nopērk visu, ko saražoju, iemidzināja, jo nebija nekādas vajadzības domāt ko jaunu. Spēj tikai ražot. Kad “Jaunais vilnis” paputēja, tirdzniecība apsīka un daudz intensīvāk bija jāizstrādā jauni modeļi,” stāsta Zane.
Tirgi un gadatirgi
“Daiļamatniekam vasarā katra sestdiena un svētdiena ir aizņemta ar tirgiem – Ventspils svētki, Valmiera… Tirgi Rīgā un ārpus Rīgas atšķiras. Rīgā ir stingra atlase un liela konkurence. Interesanti, ka rīdzinieki ir rotu ziņā konservatīvāki. Viņiem patīk klasiskās rotas un ar sudrabu. Rīgā patīk krelles – bumbiņas, laukos tādām neskatās ne virsū.
Ārpus Rīgas viss ir citādi, tur ir atvērtāki, draudzīgāki, vieglāk pieņem jauninājumu. Tā daiļamatnieka ikdiena jau ir raiba. Citreiz aizbrauc, knapi sanāk benzīnam. Citreiz lietus izmērcē līdz apakšbiksēm, citreiz aizmirstas galds un nākas tirgot no automašīnas motora pārsega. Tomēr gandarījums tik un tā ir milzīgs. Ne jau katrs modelis ir veiksmīgs. Izdomāju kaut ko īpaši skaistu, kas pašai ļoti patīk, tomēr cilvēki neparko nepērk…
Gatavot rotas ir tāpat kā mīļam cilvēkam pirkt dāvanas. Vislabākās dāvanas ir tās, kas pašam visvairāk ir patikušas. Es pie rotas strādāju tik ilgi, kamēr sirdij patīk. Ja man nenāks no sirds, arī citam sirdi nesildīs. Līdz šim dzintaru piedāvāju iekausētu baltā fonā vai ievietotu tīkliņā. Tomēr tas der pie vienas garderobes. Tagad sāku eksperimentēt un papildināt fona krāsas, melnu, ultramarīnu. Tas palīdzēs rotas labāk pieskaņot tērpam. Kapara un misiņa vietā sākšu izmantot sudrabu, darbs tas pats, toties smukums cits. Turpināšu savu “zaļo politiku”, strādāšu ar dzintara smalci un atgriezumiem. Un radināšu dēlus!” optimistiska ir Zane.
VĒRTĒJUMS
Amata meistare Rudīte Grasberga, Latvijas Amatniecības kameras Tekstilnieku ģildes vadītāja: “Zane Grīnvalde ir jauna, centīga un ar bagātu fantāziju. Viņas dzīvesprieks un gaišais skats uz rītdienu vienmēr rotā amatnieku sanākšanas. Mēs, rīdzinieki, būtu tikai priecīgi, ja viņa biežāk piedalītos mūsu pasākumos!”
