Padoms zemniekam. Kārtīgs zālājs – no sējas līdz ražai 0
Kristers Briedis, agronoms
Zināms, ka augsekā vēlams ietvert zālājus, jo tauriņzieži piesaista slāpekli un pa kapilāru tīkliem augsnes virskārtā uznes citus barības elementus, savukārt stiebrzāles lieliski irdina augsnes virskārtu, aerē to ar sakņu sistēmu. Zālaugi ir arī kvalitatīva un salīdzinoši lēta lopbarība. Lauksaimnieku vidū populārākie zālaugi ir sarkanais āboliņš (Trifolium pratense), lucerna (Medicago sativa), bastarda āboliņš (Trifolium hybridum), timotiņš (Phleum pratense), baltais āboliņš (Trifolium repents), pļavas skarene (Poa pratensis), kā arī austrumu galega (Galega orientalis lam.), kas mazāk pazīstama Vidzemes pusē.
Lai lauksaimniecības dzīvniekus nodrošinātu ar daļu barības elementu, ir jāsēj zālaugu mistri un jāievēro sabalansētība starp tauriņziežiem un stiebrzālēm. Kā zināms, lauksaimniecībā zālaugi iedalās vismaz četrās grupās: tauriņzieži, stiebrzāles, grīšļveida augi (ciņu grīslis, dūkstu grīslis) un platlapji, piemēram, ārstniecības pienene, pelašķi.
Augsnes apstrāde
Kad ir izvēlēts lauks, kur tiks atjaunots zālājs, pirmais aspekts ir kvalitatīva augsnes apstrāde. Rudenī, kad ir veikts pēdējais pļāvums vai pēdējā ganīšana, lauks būtu jāuzloba 10–14 cm dziļumā – šī metode palīdzēs samazināt nezāles nākamajā sezonā. Pēc 14–16 dienām jāizkliedē šķidrmēsli, kūtsmēsli, ja ir šāda iespēja. Vēlamāk būtu kūtsmēslus dot jau priekšaugam un tad uzart lauku 25 cm dziļumā. Ja lauks ilgus gadus nav arts, tad jāatceras, ka var uzvērst augsnes virskārtā māla slāņus, kas ir mazauglīgāki un grūtāk sastrādājami, tad nebūtu vēlams art dziļāk par 22 cm.
Zālāji mīl labi sagatavotu augsni. Pavasarī lauku šļūcam un pēc tam kultivējam apmēram 10–16 cm dziļumā – šļūkšana palielina iespēju, ka augsnē saglabāsies mitrums, savukārt kultivēšana irdina augsni, kā arī palīdz cīņā ar nezālēm. Kad lauks ir uzirdināts, pirms sējas var izkliedēt minerālmēslus, bet nepārspīlēt ar slāpekli (N).
Sēklas izvēle
Nākamais aspekts – laikus jāizvēlas sēklas materiāls. Latvijā ir daudz zālāju sēklu tirgotāju, kuri ir izstrādājuši daudz un dažādus mistrus konkrētām augsnēm. Bet jāatceras, ka katrs izveidotais mistrs ir paredzēts savam nolūkam: viens – ganīšanai, cits – lopbarības ieguvei. Ja no lauka vēlas iegūt daudz zaļās masas, tad zelmenī būtu jāizvēlas vairāk virszāļu un mazāk apakšzāļu. Apakšzāles ir tās, kas aug līdz 80 cm (baltais āboliņš, vanagnadziņš, ganību airene), savukārt virszāles aug virs 100 cm (timotiņš, pļavas auzene, sarkanā auzene, lāčauza, sarkanais āboliņš).
Ja saimniecībā plānots apsēt lielas platības un ir laika rezerve, tad var iegādāties atsevišķi zālaugu komponentus un pašiem veikt zālāju sajaukšanu. Bet ir zālaugi, kas prasa īpašu sēklu apstrādi. Piemēram, lucerna vēlas, lai tās sēklas apstrādā ar nitragīnu (gumiņbaktēriju tīrkultūra, kas veicina N piesaistīšanu un ražas pieaugumu), austrumu galegai tā ir obligāta prasība! Savukārt sarkanajam āboliņam patīk, ka tā sēklas skarificē (saskrāpē, lai vieglāk uzņemtu mitrumu dīgšanas laikā).
Sējai izmanto sertificētu sēklas materiālu, lai nesavairotu nezāles un kvalitatīvi panāktu sējuma biezību.
Sēja
Zālāju vajadzētu sēt vidēji 1–3 cm dziļumā, bet, ja pavasaris ir ļoti sauss, tad minimālais sējas dziļums var sasniegt 3 cm. Sausā pavasarī sējumus var paglābt ar pievelšanu, ko veic ar ruļļiem. Tādā veidā tīrumos var samazināt eroziju un saglabāt mitrumu, vienmērīgāku zālaugu sadīgšanu. Tauriņzieži sējas gadā aug lēni un dod maz ražas, ir jutīgi pret nezālēm un augsnes garozu, tādējādi pirmajā gadā tos var sēt kopā ar virsaugu.
Parasti tiek izmantoti graudaugu dzimtas augi, bet var izmantot arī zālaugu dzimtas pārstāvjus – viengadīgo aireni, viengadīgo āboliņu. Lai sasniegtu augstus proteīna rezultātus rupjajā lopbarībā, sējā var izmantot zirņauzu mistrus ar zālāja pasēju, kā arī auzu un ragaino vanagnadziņu mistru.
Piemērotākais laiks zālāju sējai ir agrs pavasaris, jo zāle spēj dīgt pat 1 oC temperatūrā, optimāli būtu 15 oC, ja sēj zem viengadīgajiem augiem. Prakse ir pierādījusi, ka zālāju var sēt arī kopā ar ziemājiem, taču augsti rezultāti nav sasniegti. Optimālais sējas periods lucernai būtu jūnija vidus, bet var sēt līdz jūlija sākumam.
Sējuma biezību nosaka izsējas normas aprēķins. Retāks sējums var būt augiem, kas ir ļoti spēcīgi un labi cero. Sēšanas normas ir vērtīgi palielināt tādā gadījumā, ja zālaugiem ir slikti augšanas apstākļi, slikti sastrādāta augsne, nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, nerentabli sējas laiki, tos sēj zem spēcīga virsauga.
Sējas gadā zālājiem lieto selektīvas iedarbības herbicīdus, kas palīdz cīnīties ar nezālēm, bet videi draudzīgāka būtu mehāniskā nezāļu ierobežošana, appļaušana vai vēla noganīšana.
Mēslošana
Lai iegūtu labu un kvalitatīvu lopbarību ar lielu barības vielu daudzumu, zālāja zelmenis ir jāpabaro. Daudzgadīgie zālāji aug vidēji 4–6 gadus atkarībā no sugas. Tā kā tauriņziežu dzīves sākums ir pats būtiskākais, sējas gads ir pamats turpmākajiem audzēšanas gadiem. Ja vēlas iegūt augstas ražas, pirmajā sējas gadā nevajadzētu skopoties ar mēslojumu, taču nepārsniedzot N devas, jo tad virsaugs var nomākt apakšaugu.
Katru sezonu zelmenis ir jāpiemēslo attīstības ciklu sākumā, respektīvi, pavasarī un pēc pļaujas reizēm, vidēji nākamajos audzēšanas gados 40–60 kg/ha N.
Sējumiem, kur ir stiebrzāļu pasēja, N devas jādod ierobežoti. Vidēji auglīgās augsnēs tas varētu būt 50–70 kg/ha. Ļoti efektīvi N mēslojumu izmanto airenes un kamolzāles. Sējas gadā, kad zālaugiem nav vēl tik labi attīstītas sakņu sistēmas, P2O5 (fosfora) deva ir 40–60 kg/ha un K2O (kālija) deva smagākās augsnēs – 45–65 kg/ha (visas mēslojuma devas norādītas tīrvielās).
Ražojošos gados fosfora un kālija devas nosaka pēc mēslošanas metodikas, kurā ir rakstīts konkrētais barības elementu daudzums nepieciešamajai ražai, un arī pēc barības elementu nodrošinājuma augsnē, jo reizēm lauksaimniekiem neveicas nepietiekama barības elementu nodrošinājuma augsnē dēļ.
Pļaujas laiks
Zālājus iesaka pļaut atsevišķās fenoloģiskās fāzēs. Tauriņziežiem tā ir pumpurošanās stadija, savukārt stiebrzālēm – stiebrošanas stadija. Pareizs zālaugu novākšanas laiks ir būtisks augstas kvalitātes lopbarības ieguvei.
Lai iegūtu trīs četrus pļāvumus sezonā, tauriņziežus iesaka pļaut ne vēlāk kā 14. septembrī. Galegu neiesaka pļaut tā sauktajā saudzēšanas laikā – no 16. augusta līdz 14. septembrim, jo augs šajā laikā veido sakņu dzinumus un uzkrāj barības vielas nākamajai sezonai.
Zālājus pļauj agri no rīta vai vēlu vakarā, jo tad augiem ir atvērušās atvārsnītes un tā var panākt ātrāku zāles masas izžūšanu. Stiebrzāļu labākais pļaušanas laiks ir cerošanas beigas un stiebrošanas sākums, tauriņziežu – zarošanās beigas un pumpurošanās sākums. Lai lietderīgāk izmantotu lucernas sējumus, ganīšanai labāk izmantot lucernas atālu.
Jāatceras, ka lielākais kopproteīna, minerālvielu daudzums sausnā ir līdz ziedēšanas laikam, ziedēšanas laikā visas labās īpašības strauji sarūk, jo, lai nogatavotos sēkla, tiek patērēts daudz enerģijas. Savukārt sagremojamība pazeminās saistībā ar augu aplapojumu vēlākas attīstības fāzēs. Lielāko kokšķiedras daudzumu barībā spēj iegūt, kad zālājs nozied un pāraug.
Nevēlama lieta ir tauriņziežus pļaut ziedēšanas laikā. Kad zieds zied, tas ir rūgts hitīna dēļ, tāpēc lopi nevēlēsies patērēt šādu zāles masu, ja tā nonāks skābsienā.
Pēdējos gados esam saskārušies ar problēmu, ka ir sausa vasara, tad varētu ar zālāju pļaušanu nesteigties, pieļaut noziedēšanu. Protams, barotājvērtība būs zema, bet tā pasargāsim zālāju no izdegšanas, jo lielās virszāles spēj nomākt karstumu, saules starus un ļauj augt apakšzālēm, tādējādi pasargājot zelmeni.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
