Mans sapnis 76
Esmu dzimis Ņujorkā. Tur par valodu raibumu sūdzēties nevar. Protams, ka dominējošā bija angļu valoda. Tomēr mani vecāki, vecvecāki un daudzi citi latviešu valodu lietoja, kopa un mīlēja. Bērnus brīvdienās sūtīja latviešu skolās. Tur drīkstēja runāt tikai latviski. Bija likums: “Latviski, latviski un tikai latviski!” Nedrīkstējām savā starpā sarunāties angliski. Nebija iedomājams, ka varētu būt citādi. Toreiz dzirdētās Poruka dzejoļa rindas ir ar mani joprojām, bet par tām vēlāk.
Mans sapnis tolaik bija Latvija, nevarēju iedomāties, kāda ir zeme, kurā runā latviski. Šis sapnis arī tagad nav piepildījies, jo Latvijā daudz runā krieviski, nevis latviski.
Vai mums tagad ir sarežģīts attīstības posms? Domāju, ka jā. Tāpēc tas, kas mums svarīgs, ir jāsargā!
Pirms kāda laika, domājot par Zemessardzes lietām, ienāca prātā pirms 100 gadiem notikušās Ziemassvētku kaujas. Domādams par to puišu varonību, neviļus ieprātojos, diez, kādā valodā viņi runāja, taču ne vāciski vai krieviski? Ne mirkli nešaubījos, ka viņi runāja viens ar otru latviski! Kā tas būtu šodien? Vai pirms kaujas mēs viens otram vēlējumus teiktu latviski? Es gribētu, lai mani uzmundrina latviski. Un savus biedrus arī varētu atbalstīt tikai latviski. Man jāsaka, ka es neprotu krieviski, jokojot mēdzu teikt, ka neesmu asimilējies Latvijā, jo nevaru pāriet uz krievu valodas lietošanu.
Esot kopā ar jauniešiem gan universitātēs, gan sporta pasākumos, vienmēr ir novērojama viena un tā pati situācija – tiek pāriets uz krievu valodu. Ja grupā ir gan krievi, gan latvieši, vienmēr tiek pāriets uz krievu valodu. Kad krievi atdalās vai aiziet prom, tad atgriežas pie latviešu valodas. Uz jautājumu, kāpēc tā, atbilde ir plecu raustīšana, īsti nav ko teikt.
Saprotiet, man nav nekas pret krievu valodu, tā skan skaisti un ir skaista valoda. Mums vienkārši vajag veicināt saziņu latviešu valodā, jo te ir Latvija! Esmu šeit dzīvojis nu jau 23 gadus, es nejūtu, ka krievu valoda man būtu vajadzīga. Tāpēc mani izbrīna un pārsteidz, ka latvieši runā krieviski. Vienīgais, kad izjūtu krievu valodas trūkumu, ir brīdis, kad jāizsauc meistars, piemēram, elektriķis, bet arī tad kaut kā tieku galā.
Tagad bieži spriež – ko nozīmē būt latvietim un kas ir latvieša identitāte. Vai gan viens no galvenajiem stūrakmeņiem joprojām nav valoda, kura mums ir dota un kurā mums būtu jārunā? Mans jautājums ir: kāpēc Latvijā latvieši nerunā latviski? Vai tiešām komunikācija latviski norit tik slikti, ka nekā nav iespējams saprasties?
Pētījums par valodu Latvijā apliecina, ka mēs paši esam tie, kuri sarunā priekšroku dod krievu valodai. Pētījuma interpreti saka, ka latvieši ļoti grib uzlabot krievu valodas zināšanas. Bet vai krievi nebūtu pelnījuši iespēju uzlabot latviešu valodas zināšanas? Mēs varētu svētkos viņiem dāvināt šādu iespēju – ļaut runāt latviski! Iedrošinot un atbalstot!
Ja mēs no krievholisma izārstētos sešu mēnešu laikā, tad jau ap Jāņiem dzīvotu daudz foršākā un latviskākā Latvijā, ko arī visiem gribu novēlēt Ziemassvētku dāvanā! Poruka rindas, kuras atceros kopš bērnības – “no acīm skūpstot asaras, man svētku drānas uztērpi” –, aicina mūs uzvilkt svētku drānas, valodu uzvilkt, uzpucēt un lietot!
Valodiskā telpa ir mūsu atbildība. Ja atbildību deleģējam krievvalodīgajiem, pārmetot, ka viņi nerunā latviski, tad gļēvi izvairāmies no tās. Tad uzņemsimies atbildību un runāsim latviski! Ja to nedarām, tad mums nav itin nekādu tiesību kādam pārmest par nerunāšanu latviski!
Neaizmirstiet un nenododiet savus sapņus! Jūs, kas pielāgojaties citiem, noliedzot paši sevi, arī jūs ilgojaties dzīvot citādi! Jūs drīkstat un varat! Tas nav nekas ārpus mums, tas ir mūsos!
Juris Ulmanis, Dr. sc. admin., zemessargs, uzņēmējs, augstskolas pasniedzējs
