Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms 76
“Pavērās durvis, un istabā ienāca Zaļais Pūķis, skaists savā sulīgumā, trekniem apaļīgiem sāniem, bez kājām, virzīdamies uz priekšu tikai ar apakšdaļu. Oficiāla apsveicināšanās. Es viņu lūdzu ienākt pavisam. Viņš diemžēl to nevarot izdarīt, jo esot par garu. Durvīm tātad jāpaliek vaļā, kas bija visai nepatīkami. Viņš pasmaidīja pa pusei mulsi, pa pusei blēdīgi un iesāka: “Pēc tavas ilgupilnās vēlēšanās esmu atvilcies šurp no tālienes, noberzis vēderu pilnīgi jēlu. Taču es to darīju labprāt. Labprāt atnācu, labprāt piedāvāju sevi tev,”” tā zaļo pūķi aprakstījis līdzību meistars Francs Kafka.
Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. Atkarībai vajadzīgas divas puses, citādi manipulācija nav iespējama. Līdzatkarību veicina izdevīgums. Kas tad mums te būtu izdevīgi? Definējot tamlīdzīgus procesus, pieņem, ka bieža un patoloģiska tieksme pēc attiecīgās vielas var radīt akūtu saindēšanos, kas savukārt var ietekmēt kavēšanas procesus centrālajā nervu sistēmā, tā mainot cilvēka izturēšanos, domāšanu un valodu.
Kā ārstēties no krievholisma?
Man tiešām liekas, ka mūs raksturo šāds reibums, kura pakāpe saskaņā ar definīciju ir atkarīga no devas, koncentrācijas, cilvēka individuālās jūtības un organisma vispārējā stāvokļa. Runādami krievu valodā, mēs iluzori radām sev reibuma stāvokli, ka esam toleranti, pieklājīgi un kādi tik vēl ne. Ne realitāte, ne pētījumi neapstiprina to, ka tas patiešām būtu lietderīgi. Krievvalodīgie gan mēdz šo fenomenu uzrādīt, jautājot, kāpēc mēs ar viņiem nerunājam latviski?
Iespējams, ka mums vajadzīga 12 soļu programma, kurā mēs tad varētu saņemties pateikt – esmu krievholiķis, nevaru izdzīvot bez krievu valodas komunikācijā ar krieviem Latvijā utt. Starp citu, esmu pieprasīts šīs atkarības ārstētājs krievvalodīgo vidē. Viņi saka, ka es esmu ideāls latviešu valodas skolotājs, jo no manis nav sagaidāma runāšana krievu valodā.
Runājot par integrāciju, varbūt varam, netērojot valsts resursus, risināt situāciju rīkojoties un runāt latviski ar tiem, kam tā nav dzimtā valoda? Būs vairāk naudas Dziesmu svētkiem, kuros ik četrus gadus saņemam savu graķīti kultūras identitātes stiprināšanai.
Nesen tiekoties Rīgā ar atbrīvoto pasaules slaveno žurnālistu Pēteri Gresti, kurš ar savu pieredzi, manuprāt, kļuvis par morālu autoritāti, atkal pārliecinājos, ka akcents liekams uz atbildību. Viņš atgādināja, ka tiem žurnālistiem, kas negrib uzņemties riskus, jāiet strādāt PR jomā. Valoda ir jāizmanto, lai domātu plašāk. Ētika paredz izvēles, kas nav ērtas eksistenciālā līmenī, bet bez kurām nevar iztikt, lai sevi sauktu par cilvēku.
Apzinos, ka ļoti grūti no krievholisma būs atbrīvoties valsts ierēdņiem un valsts iestādēm, neraugoties uz likumu par valsts valodu. Bet nāciet pie manis, es palīdzēšu jums izrunāt šos grūtos vārdus: esmu krievholiķis! Un tad jau tālāk būs ceļš uz atveseļošanos. Varbūt, ka jāsanāk kopā, jārīko atbalsta grupas, lai grūtajos brīžos, kad draud noiešana no ceļa, būtu kam piezvanīt.
Uz mani bieži apvainojas, ja neatbildu krieviski, tas it kā nav labs tonis. It kā atbildēt latviski būtu kāda neērtība. Pilnīgā afekta stāvoklī es nonāku tad, kad jaunie mormoņu čaļi uz ielas mani uzrunā krieviski! Kur mēs atrodamies?
Krievholismu var salīdzināt ar savulaik populāro kārkluvāciešu fenomenu. Tomēr mēs laimīgi to esam pārcietuši, nezaudējot savu valodu. Ikviena dzīva organisma attīstībā vismaz viens attīstības posms ir ļoti sarežģīts, var pat būt saistīts ar zaļo pūķi. Ja valodu un latviskumu uztver kā dzīvu organismu, tad sarežģītos posmus var dažādi skaidrot, tomēr, tos pārvarot, svarīgs ir atbalsts. Valodas atbalsts ir tās lietošana, pat kalpošana tai.
