Zaļais Kurss – zaļā dolāra uzvara? 9
Irēna Romanovska
Jaunais Eiropas Savienības finanšu plānošanas periods nāk ar kārtējiem uzstādījumiem un mērķiem. Daži no tiem jau iepriekš dzirdēti, citi samērā jauni un līdz šim ne tik ļoti akcentēti, citi – vienkārši veiksmīgāk pārpakoti ar uzpucētāku naratīvu. Tā dzimis ir Zaļais Kurss – rīcību un iniciatīvu pakete, lai uz 2050. gadu Eiropa būtu pirmais klimatneitrālais kontinents.
Angļu valodā Zaļajam Kursam ir daudz prozaiskāks nosaukums Green Deal jeb Zaļais Darījums un apskatot nozari pa nozarei ir skaidrs, ka šis ir daudz precīzāks apzīmējums, jo izkristalizējas gan labuma guvēji, gan tie, uz kuru rēķina – kā vienmēr vēsturē – gaišā, zaļā nākotne tiks uzbūvēta.
Uzskatāmībai var paņemt vienu nozari, piemēram enerģētiku. Tās nozīmību šobrīd ir noteikusi virkne apstākļu — klimata pārmaiņu politika, ierobežotais resursu daudzums, pieaugošā konkurence, cenu straujais kāpums, kā arī nepieciešamība no reģionālo enerģētikas resursu saraksta izslēgt Krievijas gāzi.
Zaļais Kurss paredz, ka enerģētikai esot jākļūst zaļākai, respektīvi, atjaunojamai. Nu, labi, lai būtu. Galu galā uz 2022.gadu gandrīz puse no pašvaldību siltumapgādes komersantiem siltumu ražoja, izmantojot vietējo resursu – šķeldu. Šādā veidā tika arī veicināta atkarības mazināšanās no gāzes, kas līdz šim nāca no Krievijas. Turklāt šķelda ir vietējais atjaunojamais resurss, kuru līdz 2021.gadam Latvijā vairāk saražoja, nekā siltumapgādē spēja patērēt.
Valdība siltumapgādes uzņēmumu pārejai no gāzes uz šķeldu valsts budžetā palielināja finansējuma apmēru no 12 līdz gandrīz 69 miljoniem eiro. Pašvaldības ieguldīja arī savu budžetu līdzekļus, lai paātrinātu šo pārejas procesu. Ekonomikas ministrijas darba grupā pat izskanēja ideja veidot nacionālās šķeldas rezerves.
Latvijas Biomasas ražotāju un patērētāju organizācija gan šo ideju nedaudz koriģēja uz malkas un granulu rezervju veidošanu, bet principā atzina, ka koksne enerģētikā sasniegusi tādu būtisku īpatsvaru, ka būtu absolūti neprātīgi strādāt bez stratēģiskām rezervēm. Uz mūsu saražoto koksnes kurināmo gan pretendē arī citas, maksātspējīgākas valstis kā, piemēram, Zviedrija, kas iepirka (un iepērk) lielu daļu no Latvijā saražotajām granulām, bet bez tām vēl jau ir t.s. enerģētiskā šķelda, ko iegūst no ciršanas atliekām, apauguma un sīkkoksnes. Tiktāl kopējā zaļināšanās pļavā izskatāmies samērā labi.
Problemātiski ir tas, ka šobrīd paši eirobirokrāti nav skaidri iezīmējuši, kas tad būs īstenā atjaunojamā enerģija un kas un kādā apmērā savukārt tiks ierobežots patēriņā. Eiropas Komisijas sagatavotais jaunais Atjaunojamo energoresursu direktīvas projekta teksts ir sarunu procesā, taču virzienu pagaidām iezīmē Eiropas Parlamenta 2022.gada rudens balsojumi: enerģijas patēriņu samazināt, atjaunojamo enerģiju – palielināt. Deputāti arī pieņēma grozījumus, kas aicina pakāpeniski samazināt primārās meža biomasas izmantošanu.
Un tas, pēc pašreizējā varianta izskatās nedraudzīgi attiecībā pret koksnes kurināmā izmantošanu pašvaldību katlumājās, kur pamatā izmanto šķeldu, īpaši tajās, kur izmanto sadedzināšanas iekārtas, kuru jauda pārsniedz 7.5 megavatus. Tāpat 2017. – 2022.gadā ikgadējais izmantotais vietējā koksnes kurināmā apjoms kā turpmākais limits būtu absolūti nekorekts, jo tobrīd Latvijas tirgū tika izmantota krietni lētākā Baltkrievijas šķelda un šī iemesla dēļ AS “Latvijas Valsts meži” bija pat apturējuši šķeldas ražošanu Latgalē, kas šobrīd, protams, ir atsākta.
Precīzu nedraudzīguma apmēru droši vien varam šobrīd apspriest tikai hipotētiski, taču pilnīgi nepieņemami būtu, ja mums, tikai tāpēc, ka gāzes vai saules bateriju ražotājiem ir politiski spēcīgāks lobijs, būtu jāpiemaksā Eiropai (lasi – jāpērk emisijas kvotas) par to, ka izmantojam savu, lokālo atjaunojamo resursu nevis par dārgu naudu pērkam kurināmo no “pārjūrām” vai – kā tas šobrīd ir ar elektrību – sevis saražoto, izdzenot cauri biržai, paši savām vajadzībām iepērkam divas un trīs reizes dārgāk nekā pārdevām.
Protams, ikviens saprot, ka tā, kā enerģētikā bija līdz šim, tā vairs nebūs. Un tas nav sāpīgi tikai mums, bet tāpat arī Itālijai un it īpaši Vācijai, kas, pateicoties lētajai Krievijas gāzei varēja ieņemt Eiropas dzinējspēka titulu ražošanā un, protams, arī galvenā dienaskārtības noteicēja lomu uz Eiropas politiskās skatuves. Nu Vācijai būšot atoms, bet Latvijai – nu, Latvijai būs sašķidrinātās gāzes terminālis.
Turklāt tāds terminālis, par kura patiesā labuma guvējiem ir visai miglains priekšstats. Skultes projekta lielākā īpašniece ir “Nacionālā gāzes termināļa biedrība”. Tā kā tā nav uzņēmums, nedz īpašnieki, nedz patiesie labuma guvēji biedrībai nav jānorāda. Neskatoties uz to, ka terminālim ir noteikts nacionālo interešu objekta statuss. Nav jānorāda, neskatoties arī uz to, ka projekta izmaksas tiek lēstas ap 120 miljoniem eiro (terminālis un cauruļvads līdz Inčukalna gāzes krātuvei), kas summāri ir tāds bagātas valstspilsētas visa gada budžets. Nav jānorāda, neskatoties uz to, ka šie uzņēmumi, biedrības un cilvēki pelnīs uz visas Latvijas rēķina. Bet varbūt tieši tāpēc?
Nav brīnums, ka šis projekts bija tāds kā Jauno Konservatīvo “Gulbja dziesma” mēģinājumā iekosties varas resursu pīrāgā, turklāt viens no termināļa projekta īpašniekiem – Amerikas latvietis Pīters Ragaušs bija dāsns ziedotājs partijai.
Pārņēmuši stafeti no Jaunajiem konservatīvajiem kas uz to brīdi jau bija atkonservējušies, Jaunā Vienotība, ko neiedomājās, stāvot pie OIK šūpuļa, to ar uzviju kompensē šobrīd – netraucētai darbībai izveidojot Klimata un enerģētikas ministriju, kas, nu, būs atbildīga par visas sabiedrības iesaisti šī jaunā projekta apmaksā piesedzoties ar kādiem skaistiem lozungiem. Par nacionālo sašķidrinātās dabasgāzes termināli (nosaukums vien skan tikpat kā Dziesmusvētki!) jau tiek stāstīts, ka tā uzcelšana būs nozīmīgs solis Latvijas un Baltijas jūras reģiona enerģētiskajai drošībai. Tikmēr peļņu gūs Zviedrija par piestātnes izveidi, un ASV (vai Tuvie Austrumi) par gāzes piegādēm. Latvijas vēlme neatstāt naudu savā zemē ir patiesi neatlaidīga.
Vajadzība pēc jauna sašķidrinātās gāzes termināļa Latvijā, un arī vispār Baltijā ir diezgan apšaubāma. Šobrīd Baltijā ir gan Klaipēda (kas saņem Lietuvas valdības subsīdijas), gan Paldiski, un, pat ja būtu tikai Klaipēda, to paplašinot, visa Baltija varētu tikt apgādāta ar gāzi. Salīdzinājumam Spānijā uz 47.42mlj. iedzīvotāju ir 6 darbojošies sašķidrinātās gāzes termināļi un netiek plānots celt nevienu jaunu. Portugālē uz 10 mlj. iedzīvotāju terminālis ir viens un valstij ar to pietiek.
Tas, kas ir patiesi vajadzīgs Latvijai – nebūt atkarīgai no Krievijas gāzes. Bet vai tieši cita onkuļa piegādāta dabasgāze ir vienīgā un labākā alternatīva, tas nav ne plaši, ne kvalitatīvi diskutēts. Nav dzirdēts par pārrobežu sadarbības projektu, kas iekļautu jau esošo Klaipēdas termināli, nav diskusiju par Inčukalna krātuves paplašināšanu, nav skaidrs, kas no koksnes kurināmā un kādā apjomā varētu būt valsts rezerves: granulas, malka, apaļkoki? Jo patiesi zaļi un neatkarīgi būtu maksimāli izmantot lokāli pieejamos resursus un veidot to rezerves, globālos risinājumus atstājot tikai kā papildinājumus, turklāt diversificējot piedāvājumus. Pretējā gadījumā vienīgais zaļais šajā enerģētikas stāstā ir dolārs.
