Produkti atkal “iežņaudzīti pārtikas plēvē”. Covid-19 bremzē “Zaļo kursu” uz zaļiem veikaliem 2
Ieva Ēvalde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mazumtirdzniecība ir viena no nozarēm, kurai Eiropas izsludinātā “Zaļā kursa” kontekstā piemīt visai ievērojams pārmaiņu potenciāls.
Tieši ar veikalu starpniecību notiek liela daudzuma plastikāta maisiņu un iepakojuma materiāla izplatīšana, no kā daļa tālāk jau ar neapzinīgu pilsoņu starpniecību un nesakārtotas atkritumu savākšanas sistēmas dēļ nonāk vidē un nodara ievērojamu kaitējumu planētas ekosistēmām.
Latvijas platuma grādos visaktīvākie zaļās domāšanas lietotāji mazumtirdzniecības sektorā ir tā dēvētie “Zero Waste” jeb beziepakojuma veikali.
Pircējiem redzamajā daļā beziepakojuma tirdzniecība izpaužas kā iespēja iegādāties nepieciešamos pārtikas un pa daļai arī sadzīves ķīmijas līdzekļus, fasējot tos atbilstoši nepieciešamībai līdzpaņemtajā tarā. Taču, kā gan darbojas “Zero Waste” filozofija šāda beziepakojuma mazumtirdzniecības veikala ķēķa zonā?
Vai līdzīgā veidā varētu saimniekot arī visi citi tradicionālie pārtikas mazumtirgotāji, un vai tieši tāda būtu labākā alternatīva, domājot par zaļāku planētas nākotni?
Turklāt – vai Latvijas pircēji vispār ir gatavi kompromisiem, ko neizbēgami pieprasa maksimāla atteikšanās no produktu iepakojuma? Šos jautājumus ir svarīgi noskaidrot jau tagad, kad esam vēl tikko sākuši kustību, lūkojot pēc “Zaļā kursa” norādēm.
Vai Latvijas pārtikas veikalos vajadzētu piedāvāt maksimāli daudz beziepakojuma produktu?
Eiropai jānorāda virziens
Eiropas Komisija pērnā gada nogalē, apkopojot plānus saistībā ar virzību uz maksimāli videi draudzīgu saimniekošanu – tā dēvēto Zaļo kursu, citstarp akcentē arī nepieciešamību izmantot mazāk materiālu un tos izmantot atkārtoti, kas tiek uzskatīts par labāku modeli nekā atkritumu pārstrāde.
Beziepakojuma mazumtirdzniecības veikali šajā ziņā darbojas aktīvi, ne tikai piedāvājot sveramus, beramus un lejamus produktus, bet arī – vienojoties ar piegādātājiem par iespēju saņemt preces maksimāli lielos iepakojumos vai vēl labāk – izmantot apmaiņas taru.
Piemēram, tā: atvedām uz veikalu krējumu vai sālītu siļķi, un, lūk, te jau mūs gaida iepriekšējās nedēļas veduma plastmasas spaiņi ar vākiem.
“Vēl pirms dažiem gadiem Latvijas pārtikas ražotāji pauda izbrīnu par beziepakojuma veikalu vēlmi saņemt produktus lielos iepakojumos vai apmaiņas tarā un ne vienmēr izrādīja pretimnākšanu,” zina stāstīt biedrības “Zero Waste Latvija” valdes locekle Mairita Lūse.
“Tagad situācija mainījusies.” Beziepakojuma veikala Cēsīs “Ieber.lv” saimniece Agnese Gaidelione apstiprina, ka problēmu sarunās ar piegādātājiem par vēlmi saņemt beziepakojuma produktus nav bijis, jo visas iestrādnes jau veikuši Rīgas beziepakojuma veikali, kas darbību sākuši agrāk.
Tradicionālā mazumtirdzniecība par daļēju alternatīvu beziepakojuma kustībai uzskata iepakojumu depozīta sistēmu, kuras ietvaros iepakojums – lielākoties dzērienu pudeles un skārdenes – tiek savākts un nodots atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei.
Latvija jau kādu laiku strādā šādas sistēmas ieviešanas virzienā, tomēr, kāda tā būs visās niansēs, pagaidām vēl nav skaidrības. “Vai valstu līmenī labāk iet iepakojuma savākšanas vai arī – produktu uzpildīšanas virzienā, tā ir Eiropas Komisijas līmeņa izšķiršanās,” vērtē Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs.
“Piemēram, vācu “Rossmann” ir izveidojis veselu veikalu tīklu, kur tiek piedāvāta sadzīves ķīmijas un kosmētikas līdzekļu uzpildīšana.” Ieviest šādu atkārtotas uzpildīšanas sistēmu tradicionālajos mazumtirdzniecības veikalos tomēr varētu būt sarežģīti plašā sortimenta dēļ: daudzo uzpildes krānu uzstādīšanai un beramproduktu lielgabarīta taras izvietošanai vienkārši varētu nepietikt vietas.
Sliktais avio – vai tiešām?
Lai panāktu klimata neitralitāti, līdz 2050. gadam transporta radītās emisijas jāsamazina par 90%. Tiecoties uz šo ambiciozo mērķi, savs vārds būtu sakāms arī zaļākas mazumtirdzniecības aizstāvjiem.
Lai pārvadājumi būtu dabai draudzīgāki, “Zero Waste” idejas aizstāvji cenšas izvairīties no tādu produktu pirkšanas un pārdošanas, kuru pārvadāšanai izmantots aviotransports.
“Ar lidmašīnu visbiežāk tiek pārvadātas neliela izmēra preces, jo šis transportēšanas veids ir arī dārgs,” skaidro Mairita Lūse.
“No pārtikas produktiem tie ir, piemēram, mango vai sparģeļi, arī citi produkti, kas ātri bojājas.”
Lai samazinātu ietekmi uz vidi, Mairita Lūse iesaka maksimāli ievērot produktu sezonalitāti un, piemēram, tos 10 mēnešus gadā, kad Eiropā nav pieejama vietējā mango raža, atteikties no mango augļiem, tāpat arī – neēst sparģeļus, ja vien nav nopērkami Latvijā audzētie.
Savukārt Henriks Danusēvičs uzsver, ka produktu piegādes ar aviotransportu tomēr nodrošina iespēju saņemt svaigu produktu maksimāli īsā laikā. “Piemēram, svaigi zaļumi no Āzijas, kas ir svarīgi dažādu restorānu darbībā, var tikt piegādāti tikai ar aviotransportu.
Nereti šīs piegādes nodrošina pasažieru lidmašīnas, kuras konkrētajā reisā dotos neatkarīgi no tā, vai to bagāža ir papildināta ar zaļumu kravu.”
Viņaprāt, skrupuloza atteikšanās no attālākām piegādēm ir vērtējama kā aicinājums atgriezties pie patēriņa, kāds ir raksturīgs tikai videi, kurā mēs dzīvojam, kas savukārt var nonākt pretrunā ar brīvā tirgus ideju. “Līdzīgi kā “Zaļajā iepirkumā”, kur saistošs ir 300 km attālums no piegādes vietas,” skaidro Henriks Danusēvičs. “Tomēr mēs paši esam vēlējušies, lai Eiropā būtu vienots tirgus. Diemžēl šis tirgus ir nevis 300 km, bet gan 3000 km plats.”
Pandēmija piebremzē
Covid pandēmijas situācija ar pastiprinātajām higiēnas prasībām mazumtirdzniecības zaļāku ievirzi gan ir atsviedusi soli atpakaļ: produkti, kurus iepriekš pircēji arī daudzos “parastajos” veikalos varēja izvēlēties beziepakojuma piedāvājumā, tagad plauktos rindojas iežņaudzīti pārtikas plēvē.
“Arī izlejamo produktu dozatorus šobrīd higiēnas prasību dēļ ieteicams apkalpot tikai pārdevējam,” vērtē Henriks Danusēvičs.
“Līdz ar to iepakojuma samazināšana šajā situācijā ir kļuvusi par ekskluzīvu parādību.” Tikmēr “Zero Waste” pārstāvji iesaka šo situāciju risināt, nodarbinot vairāk cilvēku.
Arī beziepakojuma veikals Cēsīs kopš pandēmijas uzliesmojuma piedāvā pārdevējas palīdzību, iesverot klienta noskatīto produktu. “Kad epidemioloģiskā situācija bija saasinājusies, cilvēkus veikalā neielaidām, taču veiksmīgā kārtā mums bija iespēja viņus apkalpot pa lodziņu, kas nodala veikalu no priekštelpas,” skaidro Agnese Gaidelione.
Grūti gan iztēloties, kā mūsdienu lielveikalā ar tā plašo sortimentu pie katra produkta varētu rosīties izpalīdzīgs pārdevējs-fasētājs. Tirgotāju asociācija vēl arī norāda, ka šāda pieeja paaugstinātu mazumtirdzniecības cenas. “Roku darbs, ko šajā gadījumā iegulda veikala pārdevēja, noteikti ir dārgāks nekā fasēšanas iekārtas veikuma izmaksas,” tā Henriks Danusēvičs.
Maza sabiedrības interese
Tirgotāju asociācijā norāda, ka pašlaik vēl ļoti maz ir tādu klientu, kas, iepērkoties veikalā, vēlas izmantot otrreizējo taru: tiek lēsts, ka ap 6–9%. “Mēs esam pieraduši pie ērtībām, un nēsāt rokassomiņā tukšas burciņas vai maisiņus, lai dienas beigās varētu doties uz veikalu, laikam jau daudziem nešķiet sevišķi ērti,” vērtē Henriks Danusēvičs.
“Zero Waste” kustības pārstāvji zaļo ideju popularizēšanai iesaka mudināt cilvēkus izmantot produktu iesvēršanai līdzpaņemto taru, izvietojot veikalos īpašas norādes, bet par sadarbības partneriem primāri izvēlēties ražotājus, kuriem ir sadarbības pieredze ar beziepakojuma veikaliem.
Cēsu beziepakojuma veikala saimniece Agnese Gaidelione uzskata, ka būtiskas izmaiņas mazumtirdzniecībā zaļākas un ilglaicīgākas saimniekošanas virzienā būs iespējamas tad, kad to pieprasīs lielākā daļa sabiedrības, tādēļ arī katram pašam vajadzētu aizdomāties, vai tiešām mūsu ikdienā lietotajiem produktiem ir nepieciešams iepakojums un vai vienreizlietojamus, nepārstrādājamus produktus nebūtu iespējams aizvietot ar daudzkārt izmantojamiem un videi draudzīgiem. Savukārt Mairita Lūse uzskata, ka nav iespējams noteikt vienu ideālo ceļu planētas glābšanas nodrošināšanai: “Mums ir nepieciešama gan paradumu maiņa, gan arī jaunu, videi draudzīgu tehnoloģiju attīstīšana.”
