“Izmaksas, salīdzinot ar iekšdedzes auto, vienkārši smieklīgas.” Cik tālu ar elektroauto ieviešanu esam Latvijā? 4
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Zaļais kurss ir ES valstu jaunā izaugsmes stratēģija, kas palīdzēs mazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas un radīs jaunas darbavietas.
Ne Covid-19 izraisītais ārkārtas stāvoklis, ne sekojošā krīze ES mērogā virzību uz klimata neitralitātes mērķiem nemaina – tāds ir Eiropas Komisijas uzstādījums.
Eiropas Zaļā kursa mērķis ir līdz 2050. gadam samazināt transporta radītās emisijas par 90%. Cik tālu esam Latvijā?
Pieprasījums stabils arī Covid-19 krīzes laikā
Pieejamā statistika par šā gada pirmo pusi rāda, ka pieprasījums un reģistrācija “parastajām” automašīnām pie mums kritusies apmēram par 30%, kamēr elektriskās automašīnas uzrādījušas pat pieprasījuma pieaugumu.
Šobrīd Latvijā reģistrēti vairāk nekā 1300 elektromobiļi, kas ir vismaz par 27% vairāk nekā gada sākumā. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu elektroauto skaits pieaudzis par 318 (+62%).
Eiropas Zaļā kursa ietvaros pirmie nopietnie klimata neitralitātes mērķi iezīmēti 2030. gadā, kad ES valstīm jāsasniedz 50% kaitīgo izmešu samazinājums salīdzinājumā ar 1990. gadu.
Mērķis visdrīzāk sasniegts nebūs, jo sarēķināts, ka šai kategorijai atbilst tikai 3,5% transporta.
Valsts ar tiešu atbalstu nesteidzas
Latvijā šogad klāt nākuši nepilni 200 elektroauto, bet, piemēram, Lietuvā gada pirmajos sešos mēnešos no jauna reģistrēti 420 šādi transporta līdzekļi. Kādēļ tik liela atšķirība?
Latvijā elektroautomašīnu kustība attīstās “dabiskās evolūcijas” ceļā, pamatā tikai ar turīgu iedzīvotāju vai vides entuziastu pašu organizētiem pirkumiem.
Lai arī šobrīd ir pāragri spriest, cik daudz elektromobiļu Latvijā varētu būt 2030. gadā, šajā procesā iesaistīto institūciju speciālisti izteikuši dažādus minējumus.
“Latvenergo” eksperti prognozējuši, ka būs sasniegts 36 000 elektroautomašīnu skaita slieksnis (5% no kopējā).
Analizējot pēdējo divu gadu datus un tendences, līdzīgas prognozes izteikuši arī citi šī tirgus novērotāji, kuri lēš, ka līdz 2030. gadam varētu būt 33 000 līdz 38 000 elektrisko automašīnu.
Tas zaļo mērķu sasniegšanai vietējā transporta nozarē būtu pietiekami.
Piemēram, februārī Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Butāns Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē bija izteicies, ka SEG emisiju samazināšanas mērķi transporta nozarē Latvija izpildīs, ja 2030. gadā šeit būs 18 000 elektroauto.
Elektromobilitātes attīstība valstī tiekot veicināta ar speciāliem “bonusiem” elektrisko automašīnu lietotājiem, kuriem nav jāmaksā transporta līdzekļu ekspluatācijas nodoklis.
Bez maksas ir arī reģistrācija, speciālas nozīmes numura zīme, šie auto var braukt pa sabiedriskā transporta joslām, par brīvu ir stāvvietas Rīgas un Liepājas centrā, valsts subsidē tarifu nacionālajā uzlādes tīklā.
Salīdzinājumam gan derētu vēl pieminēt, ka, piemēram, Norvēģija jau 2025. gadā plāno vispār aizliegt iekšdedzes dzinēju automašīnu pārdošanu (elektroauto īpatsvars starp jaunajām mašīnām jau tagad tur ir 75%), bet 2030. gadā līdzīgu soli ieplānojušas arī Vācija, Zviedrija, Nīderlande, Izraēla un pat par visu Eiropu vairākas reizes lielākā Indija.
Uzrāviens ar simts e-auto
Izmēģināt elektroautomašīnu priekšrocības un trūkumus arī Latvijā tagad samērā vienkārši var ikviens autobraucējs, kuram ir vismaz divu gadu vadītāja apliecība un attiecīga lietotne telefona aparātā.
Latvijas uzņēmums “Fiqsy”, kas līdz šim nodarbojās ar koplietošanas kravas autobusiem un elektriskajiem skrejriteņiem, no šā gada 8. jūlija piedāvā arī koplietošanas elektroautomašīnas.
Kopumā “Fiqsy” pakalpojumā pieejamas simts “Renault Zoe”, vienā rāvienā uzlabojot arī Latvijas elektromašīnu parka statistiku.
Igaunijā un Lietuvā šāds pakalpojums jau ir pieejams ilgāku laiku.
Šobrīd – ekskluzīvs klubs
Latvijas uzņēmuma pārstāvji izteikuši cerību, ka ar šo jauno pakalpojumu spēs mainīt cilvēku paradumus un lauzt mītus par stereotipiem, kas saistīti gan ar koplietošanu, gan elektromobiļiem.
Saprotams, ka visatvērtākie šim pakalpojumam ir jaunieši un pagaidām pārsvarā rīdzinieki, jo tieši galvaspilsētā šobrīd pieejama plašākā uzlādes infrastruktūra, kaut gan šī tīkla “mugurkauls” principā izbūvēts, lai jau tagad varētu ceļot pa visu valsti (šobrīd Latvijā darbojas 82 ātrās uzlādes stacijas).
Personīgi pazīstu vairākus elektroautomašīnu lietotājus, un viņu vērtējums viennozīmīgi bijis atzinīgs, jo Rīgā šobrīd spēkā esošie bonusi atsverot šā transporta līdzekļa iegādes dārdzību.
Annija Krivāne pirms gada iegādājās “BMW i3”.
Viņa dzīvo Ziepniekkalnā, strādā finanšu pakalpojumu nozarē galvaspilsētas centrā: “Emu ļoti apmierināta! Pavisam ideāli būtu, ja man jau tagad būtu privātmāja vai mašīna ar lielāku bateriju.
Man ir iespēja to izdarīt pie vecākiem viņu privātmājā vai arī jāaizbrauc uz “Elektrum” vai CSDD uzlādes stacijām un tur pusstunda jāuzkavējas, baterija jāuzlādē vismaz līdz 85%.
Gribētos sagaidīt, kad e-auto par pieejamu cenu būs vismaz kādiem 350 km. Arī tagad visu Latviju principā var apceļot, taču braukšana prasa lielāku plānošanu.
Bieži dodos pie radiem uz Saldu, ja pabraucu ātrāk par 90 km/h – netieku, vajag uzlādi. Citādi – ideāli!
Ziemas mēnešos mašīnu lādēju vienīgi “Elektrum”, izmaksāja līdz 15 eiro mēnesī! Ikdienā izmantoju stāvvietu Vecrīgā pie darba par brīvu, citādi būtu jāmaksā vismaz 250 eiro mēnesī.
Nav sastrēgumu, izmantoju sabiedriskās joslas. Nekādi remonti nav bijuši, pieleju vienīgi logu šķidrumu. Mašīna pietiekami jauna, tai ir pieci gadi.”
Annija arī saprot, ka, palielinoties šādu autobraucēju skaitam, tagadējie bonusi varētu mazināties.
Elektromobiļu īpašniekiem ir sava mobilās lietotnes “Whatsapp” grupa un arī tīmekļa portāli, kurā viņi viens otru informē par jaunumiem un, piemēram, pašregulējas pie šīm bezmaksas stāvvietām.
Kopš parādījušās “Fiqsy” “Renault Zoe” mašīnas, tikšana pie bezmaksas uzlādes vietām, piemēram, līdz tam praktiski vienmēr pieejamā “Akropoles” stāvvietā, kļuvusi ļoti apgrūtināta.
“Biju “Akropolē”, pati uztaisīju blondīnes gājienu un uzkāru sistēmu, sanāca, ka mans lādējamais vads iesprūda kastē, kurai nolaidušās durtiņas – tās vienkārši uz augšu necēlās, un nevarēju vadu dabūt ārā, lai gan mašīnu vairs nelādēja.
Vads dārgs, atstāt nevar, “Akropolē” neviens neko nezināja. Divas dienas mašīna tur nostāvēja. Tad ierakstīju tai čatā. Pat svētdienā čalis bija klāt pusstundas laikā, restartēja sistēmu un mani izglāba!”