“Elektroniskā rūpniecība Latvijā var visu: izgudrot, izstrādāt, saražot un pārdot.” Kas mūs kavē? 1
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropa sākusi ceļu uz klimatneitralitāti un līderību digitālo tehnoloģiju jomā. ES rūpniecības stratēģijai jāieved rūpniecība jaunajā laikmetā, bet… dozēti un pakļaujot ekoloģijai.
Elektrisko un optisko iekārtu ražošana kopš 2010. gada ir visstraujāk augošā apstrādes rūpniecības nozare Latvijā, kuras īpatsvars kopējā apstrādes rūpniecības izlaidē ir palielinājies no 3,7% 2009. gadā līdz 8,9% 2019. gadā.
Kazlēns, kurš nesaskaitīja līdz desmit
Ikvienam būs atbilde uz jautājumu, kas Latvijā bija nacionālās elektroniskās rūpniecības flagmaņi (VEF, “Alfa”, “Komutators”) un kas Latvijā tie ir šobrīd (“Mikrotīkls”, “HansaMatrix”, “SAF Tehnika”).
Tomēr “kazlēna saskaitīšanas mēģinājumi līdz desmit” izgāzās, jo šādu uzņēmumu skaitu, kopējo ražošanas apjomu, nodarbināto skaitu nespēj apkopot nedz Uzņēmumu reģistrs, nedz Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija (LETERA).
Kāpēc? Uzņēmumu reģistrā “elektronisko ierīču ražošana” (pēc NACE) ir skaidri nodalīta no “elektrotehnisko iekārtu un elektromateriālu ražošanas”.
Ja vadāmies no šī sadalījuma, tad multinacionālā “Schneider Electric” meitasuzņēmums “Lexel Fabrika” ir elektrotehnikas ražošanas līderi Latvijā. Nu jā, slēdzis rozetē jau nav elektronika!
Bet ja tas ir ar taimeri? “Lexel Fabrikas” produkti ar vislielāko pievienoto vērtību ir “gudrās mājas” risinājumi – kontrolleri, enerģijas uzskaites sensori, gaismas sensori, kas to pamatoti ļauj uzskatīt par elektronikas ražošanas līderi Latvijā.
LETERA apvieno 80 biedrus, to uzņēmumos strādā 5,6 tūkstoši darbinieku, kopējais apgrozījums 2018. gadā pārsniedza miljardu eiro, bet… asociācija aptver arī vairumtirgotājus, zinātniskās pētniecības iestādes.
LETERA, uzņemot jaunu biedru, ikreiz lauza galvu – kandidāts ir vai nav elektronikas uzņēmums? Rūpniecības digitalizācija ir iespiedusies itin visās jomās, no smagās rūpniecības līdz plastmasas sadzīves tehnikai. Spilgts piemērs –”UAV factory” droni pēc NACE klasifikācijas pieskaitāmi lidaparātiem.
Kad mēģinu veidot elektronikas TOP10, “HansaMatrix” dibinātājs Ilmārs Osmanis norūca: nav jēgas aranžēt pēc apgrozījuma – var nopirkt dārgu baļķi, sazāģēt trīs daļās un dārgi pārdot, un būs apgrozījums! “Elektronikas nozarē par varēšanu var spriest pēc nodarbināto skaita,” manu ņemšanos ievirzīja LETERA valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs.
Pēc apgrozījuma elektronikas ražošanas līderis (un visas apstrādes rūpniecības) ir “Mikrotīkls”, kurš pats neražo… neko! Bet darbinieku ir tikpat, cik “Lexel Fabrikai” vai elektronisko plašu ražotājam “Quality Jobs” – pie trīssimt.
Vaicāju Jānim Samam, kurš desmit gadus strādājis “Schneider Electric” Latvijas uzņēmumā un tagad ir “HansaMatrix” operacionālais direktors un valdes loceklis.
“Faktiski lielākais ražotājs Latvijā ir “Lexel Fabrika”, kaut gan “Mikrotīkla” apgrozījums ir vairākkārt lielāks. Savukārt “Quality Jobs” bizness ir piedāvāt ražošanas pakalpojumu, kuru tas izpilda, izmantojot mūsu tehnoloģisko nodrošinājumu,” skaidroja Sams.
Pie mums abi gali vai ķēdes posms?
“Elektroniskā rūpniecība Latvijā var visu: izgudrot, izstrādāt, saražot un pārdot,” LETERA vadītājs spēj to pierādīt ar piemēriem. Vai nu izgudro citur un saražo šeit. Vai arī izstrādā šeit un saražo Ķīnā – kā “Mikrotīkls”. Jo neesam tik lieli, lai kādu produktu izgatavotu no sākuma līdz beigām.
Tāpēc tie visbiežāk ir nelielas produktu sērijas lielajās ražošanas ķēdēs.
“Lūk, piemēram, ASV un Ķīnas tirdzniecības kara rezultātā ASV savus pasūtījumus pārceļ uz Eiropu, un Latvija var pārķert šādus kontraktus līgumražošanā, ko arī darām,” apliecina Bergs.
Ir izņēmumi: šī rudens jaunums “Mikrotīkla” un LMT 5G rūteris “MikroTik LMT LTE18” pilnībā izstrādāts un izgatavots “HansaMatrix” rūpnīcā Ventspilī. Arī “SAF Tehnikas” radītais gaisa kvalitātes sensors “Aranet4” ir “latvietis”.
Lielākoties Latvijas uzņēmumi spējuši ieņemt nišas sakaru līdzekļu un dronu ražošanā, mūzikas instrumentu un mikrofonu izgatavošanā, uzsver LETERA vadītājs Normunds Bergs. Tas esot, pateicoties vēsturei un ekosistēmai, – “know-how” nācis līdz inženieriem no “Alfas”, VEF un “Radiotehnikas”.
Bet kas ir vērtīgāk – izstrādāt produktu vai saražot?
“Politiķi apgalvo, ka svarīgākais ielauzties globālajās piegādes ķēdēs. Bet ne pēc tā ir jātiecas, jo tā ir zemas pievienotās vērtības ražošana. Var būt moderna robotizēta rūpnīca, bet tā nenesīs lielu peļņu,” uzskata Normunds Bergs.
“Visaugstākā pievienotā vērtība rodas produkta izstrādē. Valsts programmām jāatbalsta sava zīmola izstrādāšana, kas būtu augstākā vietā distribūcijas ķēdē. “Mikrotik” piemērs to pierāda.”
Jā, SIA “Mikrotīkls” pierāda, ka svarīgākais ir izstrādāt produktu, arī tā dizainu, un pašam pārdot. Kurš to saražo, tam vairs nav izšķirošas nozīmes?
“Lielāko pievienoto vērtību iegūst uzņēmumi, kas paši izstrādā produktu, un ideālā gadījumā paši nodrošina tā ražošanu. Kontraktražotāja ienākumus nodrošina sērijveida ražošana, kur brīvā konkurence un tirgus regulē peļņu, kas vairākkārt atpaliek no izstrādē iegūtā potenciālā labuma. Tādu uzņēmumu, kas gadžeta izstrādi noved līdz sērijveida ražošanai, kas mērāma 100 000 vienību, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi,” norāda Jānis Sams.
“Darba samaksa Austrumos un Latvijā vairs nav tik būtiska, un pēdējā laika notikumi, daudziem uzņēmumiem lika izvēlēties “near-shoring” iespēju, lai produktu saņemtu laikā un kvalitātē. Mūsu klienti piedāvājuši: ja varat saražot par Āzijas cenām plus transporta izmaksas, pārnākam pie jums,” piebilst Sams.
Pinokio naudas koks
Kā panākt, lai Latvijā taptu – vispirms tiktu izstrādāts un arī ražots – vairāk elektronisko ierīču, kas rūpniecību pārorientētu uz videi un cilvēkiem draudzīgāku?
“Gaidāmos ES struktūrfondu miljardus ministrijas plāno “apēst” bez skaidra fokusa uz eksportspējīgo produktu un pakalpojumu radīšanu un Latvijas eksportējošo nozaru atbalstu,” uzskata LETERA vadītājs Normunds Bergs.
“Latvijai Nacionālās industriālās politikas (NIP) stratēģijā lozungi ir pareizi, bet, kas mums raksturīgi, problēmas rodas detaļās. Sešu ražojošo nozaru asociācijas garās mokošās sarunās ar valsts pārvaldi centās pierādīt, ka inovāciju ražošana nenotiek augstskolās, pārvaldē, pat institūtos – tikai ražošanā.
Jāveicina lietojamās zinātnes attīstība, bet labi strādā tikai tādi kompetenču centri, kurus vada paši ražotāji. Jaunā vienotā Inovāciju aģentūra spriedīs, kur likt naudu, bet tas nelīdzēs industrijai radīt,” norāda Bergs.
Tieši to savā vēstulē Saeimas Tautsaimniecības komisijai pirms mēneša pieprasīja sešas eksportējošo rūpniecības nozaru asociācijas.
Ieplānotie 99 miljoni eiro rūpniecisko inovāciju un eksporta aktivitāšu atbalstam septiņu gadu periodā ir pilnīgi nepietiekami, kas nozīmē, ka NIP mērķis līdz 2027. gadam pieaudzēt eksportu no 18 miljardiem eiro līdz 27 miljardiem eiro netiks sasniegts, teikts vēstulē.
No Eiropas Atveseļošanas mehānisma Latvijai varētu piešķirt 2,02 miljardus eiro lielu finansējumu. Latvijā 20% no tiem jāiegulda digitalizācijā, bet 37% – klimata jautājumu risināšanā.
Salīdzināsim ar Spāniju, kas saņems šī fonda lauvas tiesu, – tā ir izvirzījusi mērķi 37% no 72 miljardiem atvēlēt Zaļajam kursam, bet 33% (!!!) investēt digitalizācijā. Un nevis tikai 20% kā Latvijā.
Bet arī ar šādu 20% iedalījumu digitalizācijai, arī no 99 miljoniem inovācijām, kas ir vien 2,9% no kopējā NIP budžeta, uzņēmēji vēl smagi cīnās, lai miljoni no budžeta ailēm tiktu investēti efektīvi – tā, ka, Krišjāņa Kariņa vārdiem, “nākotnē strādās un radīs ienākumus, nevis prasīs uzturēšanas izdevumus”.
Piemēram, lai 39 miljonus eiro digitālo tehnoloģiju ieviešanai novirzītu tā, ka digitalizācijas līmeni izvēlas un veic paši uzņēmumi, nevis ārējie konsultanti “digitalizē” uzņēmumus. Elektronikai aizvietojot vai regulējot mehāniku, klimatneitralitāte ir aizsniedzamāka.
Kuros elektroniskās rūpniecības posmos Latvijai jātiecas iekļauties:
