“Zaļais kurss un digitālā transformācija – tieši ta šajā laikā visvairāk vajadzīgs,” pirmā intervija ar Petri EK pārstāvniecības vadītājas amatā 2
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 16. apīļa Latvijā par Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības vadītāju sāk strādāt Zane Petre. Viņa ilgus gadus gan kā Ārlietu ministrijas diplomāte, gan kā Eiropas Ārējās darbības dienesta darbiniece strādājusi ārvalstīs – Beļģijā, Kanādā, Moldovā, Eritrejā, Nepālā. Tagad atgriezusies Latvijā. Ar kādu pieredzes bagāžu? Pirmā intervija jaunajā amatā – “Latvijas Avīzei”.
Jūs esat atpakaļ Latvijā pēc deviņu gadu prombūtnes. Aizbraucāt, pārstāvot Latviju, bet atgriežaties, jau pārstāvot Eiropas Savienību…
Z. Petre: 2012. gadā Ārlietu ministrija mani nozīmēja uz Moldovu par kancelejas vadītāju, kas bija aizsākums pašreizējai vēstniecībai. Tas bija laiks, kad veidojās Eiropas Ārējās darbības dienests, un es nolēmu pieteikties konkursā. Kad piedāvāja darbu Eritrejā, tad atsaucos. Pievienošanās ES delegācijai deva iespēju pastrādāt valstī, ar kuru Latvijai kontaktu nebija. Mums Latvijā vēl ir samērā maz zināšanu par Āfrikas valstīm, bet interese, tostarp no uzņēmēju puses, ir pieaugusi.
Piedāvājums darbam Āfrikā bija tāds bezizvēles neatraidāmais?
Nē, interese par Āfriku man bija jau agrāk, un tā bija laba iespēja paplašināt redzesloku. Jau tad, kad strādāju Briselē – Latvijas Pastāvīgajā pārstāvniecībā ES. Biju atbildīga par civilo krīžu menedžmentu un iesaistīta civilo misiju plānošanā, tostarp uz vairākām Āfrikas valstīm, bet arī uz Gruziju, Bosniju un Hercegovinu un citām valstīm. Ar draudzeni biju pasākusi ceļot uz Āfriku un pēcāk arī uz Āziju, un šie braucieni man atvēra acis, ka var dzīvot pilnīgi atšķirīgi no tā, kā mēs esam pieraduši Eiropā. Tur sapratu, cik būtiskas ir tās mazās ikdienas lietas, kas mums Eiropā šķiet tik pašsaprotamas. Ikreiz atgriezos ar sajūtu: cik mēs esam laimīgi tur, kur esam!
Eritreja ir starp nabadzīgākajām Āfrikas valstīm – to četru gadu laikā, kad tur biju, tā bija “ne miera, ne kara” stāvoklī ar Etiopiju. Režīms iekšēji noslēgts, pilsoniskās sabiedrības nav, kontaktu skaits darba jautājumos aprobežojās ar valsts varas pārstāvjiem. Bet cilvēki labestīgi un neuzbāzīgi, un pat savā ziņā lepni. Ekonomikā viņi neatzīst importu un, tā kā arī ražošana nav attīstīta, dzīvo ļoti trūcīgi. Viņu pamatēdiens ir indžera – no speciāliem miltiem cepta pankūka, ko ikdienā ēd ar dārzeņiem, un gaļa tiek celta galdā vien īpašās svētku reizēs.
Arī Latvijā pēc neatkarības atgūšanas bija ilūzijas, ka vajag būt pašpietiekamiem un sevi pilnībā spēt nodrošināt.
Eritrejā klimatisko apstakļu, vāji attītītās infrastruktūras dēļ viņiem ir grūtības sevi pilnībā paēdināt. Elektrības padeve pat galvaspilsētā var pazust uz vairākām dienām. Tajā pašā laikā valsts atrodas pie Sarkanās jūras, kas būtu gan interesants tūrisma galamērķis, gan ir bagāta ar zivju resursiem, gan arī derīgajiem izrakteņiem – zeltu, varu. Aizbraucot uz piekrasti un tālāk uz vienu no 354 saliņām, ir vienreizēja iespēja sajusties kā Robinsonam Kruzo uz vientuļas salas. Iespējas un potenciāls tur ir.
Vai Eiropas Savienībai bija kādas palīdzības programmas? Un kādas – lai pabarotu vai lai iemācītu pašiem gatavot ēst?
Bija attīstības palīdzības programma – lauksaimniecībā, izglītībā iemaņu attīstīšanai, labā pārvaldībā. Atceros, viens no projektiem bija saules paneļu uzstādīšana apmācību centrā – tie pilnībā nodrošināja elektroenerģiju šim centram, un attiecīgi bija arī ieguldījums izglītībā jeb arodizglītībā. Tiesa, daļa apmācīto to izmantoja, lai pēcāk meklētu darbu ārpus valsts. Eritreja ir valsts, no kuras savulaik Eiropā bija vislielākais migrantu skaits.
Vai bija pamats bēgt?
Viņi paši pamatoja savu lēmumu ar valstī pastāvošo diktatūru un obligāto sava veida beztermiņa militāro dienestu (dienesta pamatojums ir, ka valsts bija “ne kara, ne miera” stāvoklī). Jā, diktatūra tik tiešām pastāv un nav to demokrātisko tiesību un brīvību kā Eiropā. Aktīvas karadarbības tajā laikā valstī nebija. Daļai iemesls aizbraukšanai bija arī ekonomiskie apsvērumi. Labi, ka 2018. gadā Eritreja ar Etiopiju parakstīja izlīgumu.
Vai ar ES, ANO un citām palīdzības programmām izdodas samazināt bēgļu straumi no Āfrikas?
Kaut kādā ziņā izdodas samazināt, it īpaši palīdzot iegūt izglītību, bet tas dzinulis, ka “Eiropā ir labāk” joprojām ir spēcīgs. Tā ir kompleksa problēma. Ļoti daudziem šodienas bēgļiem ģimenes vai radi ir Eiropā un Amerikā. Valsts ekonomiskā attīstība tomēr ir pamatnosacījums, lai iedzīvotāji nebrauktu prom, tādēļ arī ES sniegtais atbalsts izglītībā un darba vietu radīšanā noteikti ir būtisks.
Joprojām patīk Āfrika?
Tā noteikti turpina fascinēt. Patīk šo valstu un kultūru dažādība, daba un mūzika. It īpaši prātā palikusi Mali un tuksnesī dzīvojošie tuaregi. Diemžēl Timbuktu senās bibliotēkas šobrīd jau izpostītas. Man noteikti patīk arī Āfrikas karstums.
Tad jau savā nākamajā darba un dzīvesvietā – Nepālā – noteikti salāt?
Tikai ziemā bija auksti, pārējā laikā tur ir ļoti patīkams klimats. Tas, kas mani pārsteidza tur, – piesārņojums. Varētu likties, ka Himalaju piekalnē ir svaigs kalnu gaiss, taču cementa rūpnīcu, satiksmes un meža ugunsgrēku dēļ Katmandu ir viena no piesārņotākajām pilsētām.
Nācās sadzīvot ar komunistiem, kas valda Nepālā?
Laiks, kad ierados Nepālā 2016. gadā, bija sarežģīts – gadu pēc zemestrīces, kurā gāja bojā aptuveni deviņi tūkstoši cilvēku, un spēkā bija blokāde, kad no Indijas puses neļāva ievest ne degvielu, ne preces. No otras puses, tas bija sākums pozitīvām pārmaiņām: bija pieņemta jauna Konstitūcija un pārsteidzoši īsā laikā tika noorganizētas visu triju līmeņu vēlēšanas.
Un brīvās vēlēšanās ievēlēja komunistisku parlamentu?
Pirms vēlēšanām bijušie maoisti un komunistiskā partija apvienojās, kas viņiem nesa uzvaru. Tagad gan viņiem atkal domstarpības, un viņu ceļi ir pašķīrušies. Ne toreiz, ne tagad nopietnas alternatīvas viņiem nebija, jo pie varas palika “vecā gvarde”. Taču Nepālā, manā uztverē, komunisms figurē vairāk nosaukumā. Primārais nav ideoloģija, un ekonomikas politika ir atšķirīga, daudz atvērtāka ārvalstu investīcijām. Vēsturiski Nepālai daudz ciešākas saiknes ir ar Indiju, un pēdējo gadu viens no izaicinājumiem ir bijis sabalansēt attiecības ar abiem lielajiem kaimiņiem.
Arī Nepālā ir ES attīstības politikas programmas: lauksaimniecībā, ekonomikas veicināšanā, arodizglītībā, arī labā pārvaldībā, speciālas programmas cilvēktiesību un pilsoniskās sabiedrības atbalstam. Vērtīgi un interesanti likās tie projekti, kas attīstīja pievienotās vērtības ķēdes, piemēram, audzēt un pašiem ražot kafiju. Tā izdevās ļoti garšīga.
Pēc zemestrīces ar ES fondu atbalstu atjaunoja skolas. Joprojām vēl turpinās zemestrīcē sagrauto māju atjaunošana.
Latvija attīstības sadarbības politikā iegulda ap četriem miljoniem eiro gadā. Pērn Ārlietu ministrija divpusējās sadarbības ietvaros teju pusmiljonu eiro piešķīra ES Austrumu partnerības un Centrālāzijas valstīm. Ko Latvija iespēj palīdzībā trešajām valstīm?
Viennozīmīgi jāpalīdz citām valstīm, un solidaritāte ir viena no ES pamatvērtībām. Ir valstis, kam šobrīd iet grūtāk nekā Latvijai un kas tik un tā konkrētās situācijās cenšas palīdzēt citiem. Latvijas kopējais ieguldījums pēdējos gados ir bijis būtisks. Tajā pašā laikā resursi ir ierobežoti, un tāpēc jāizvēlas, kur tieši ieguldīt savus līdzekļus, un šajā gadījumā fokuss ir uz valsts prioritārajiem reģioniem un valstīm.
Kāda jums, tagad atgriežoties, šķiet Latvijas lielākā problēma? Varbūt tas, par ko “cepamies”, liekas maznozīmīgi, sīkumaini salīdzinājumā ar Eritrejas vai Nepālas eksistenciālajām grūtībām?
Šobrīd, līdzīgi kā citas valstis, esam sarežģītā un līdz šim nepieredzētā situācijā, un, protams, ir pamats satraukumam. Tas, ka neiesim uz darbu un bērni neies uz skolu, bet strādāsim un mācīsimies no mājām, vēl nesen likās neiedomājami. Tagad visās valstīs būtiskākais, lai ekonomika atveseļojas un nostājas atkal uz kājām. Latvijā ir svarīgi raudzīties uz priekšu un izmantot šī brīža sniegtās iespējas.
Tomēr Latvija pierādīja, ka šajā attīstības pakāpē, lai arī grūti, mēs spējam neiet uz darbu, spējam neiet uz skolu, bet tajā pašā laikā ekonomika un mācības neapstājas. Kas Latvijai, jūsuprāt, jādara par ES Atveseļošanās un noturības mehānisma naudu – diviem miljardiem?
Latvijā ir salīdzinoši labs internets un daudzi pakalpojumi ir pieejami elektroniski, taču jāpiestrādā pie sabiedrības digitālajām iemaņām un biznesa modeļiem, kas digitālās iespējas un infrastruktūru izmanto pilnvērtīgi. Latvija šajā ekonomikas krīzē spējusi noturēties, un prieks, ka valsts atbalsts palīdzējis saglabāt darba vietas.
Tagad ir lielas iespējas ar Atveseļošanas un noturības fonda un citu Eiropas fondu un programmu atbalstu ieguldīt tajās jomās, kuras Latvija izvirza kā savas nākotnes attīstības dzinējspēkus. Zaļais kurss un digitālā transformācija – tas ir tieši tas, kas šajā laikā ir visvairāk vajadzīgs.
Kas Latvijai ir jāpārstrādā Eiropas Komisijas noraidītajā plāna uzmetumā?
Šobrīd notiek ļoti intensīvs darbs pie visu valstu plānu, tostarp – Latvijas – pilnveides. Svarīgi, ka investīcijas ir līdzsvarotas ar strukturālajām reformām. Bet pašu plānu šobrīd nekomentēšu, jo tas vēl ir izstrādes stadijā un darbs turpinās.
UZZIŅA
Zane Petre
Ar Latvijas ārlietu dienestu saistīta no 1997. līdz 2012. gadam.
Latvijas pārstāve Krīžu pārvarēšanas civilo aspektu komitejā no Latvijas Pastāvīgās pārstāvniecības ES Briselē.
Latvijas vēstniecības Moldovā kancelejas vadītāja 2012. gadā.
Politikas, preses un informācijas nodaļas vadītāja ES delegācijā Eritrejā un pēc tam delegācijas vadītāja vietniece (2012–2016).
Politikas, preses un informācijas nodaļas vadītāja ES delegācijā Nepālā (2016–2020).
Eksperte EK Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorātā Politikas un reformu koordinācijas grupā un atbalsta grupā Ukrainai (2020–2021).
