Zaļais kurss paredz stādīt mežus. Saruna ar “Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētāju Robertu Strīpnieku 13
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūtot kāpumu gan izdevumu, gan ieņēmumu sektorā, valsts mežu apsaimniekotāji prognozē, ka šo gadu noslēgs ar peļņu. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, būs strādājuši ar pilnu atdevi arī tad, kad vīzija par to, kāda būs mežsaimniecības zaļā nākotne, ir neskaidra. Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks teic, ka būt radošiem palīdz hakatons – jeb pašu organizēta pārdrošu ideju vētra. Šīs idejas ir iespējams realizēt tad, ja tām tic.
Vai valsts mežu apsaimniekotāji izjūt cenu kāpumu?
R. Strīpnieks: Esam saskārušies ar cenu kāpumu visās jomās. Gan meža resursiem, kas dažādās sortimentu grupās augušas no diviem līdz pat 55 procentiem, gan izdevumu daļā. Īpaši tas attiecas uz pakalpojumiem: sortimentu sagatavošanu, pievešanu, transportēšanu. Esam saskārušies ar cenu kāpumu arī būvniecībā, jo pašreiz notiek ceturtās kokaudzētavas būve Kalsnavā. Izmaksām sekojam līdzi ļoti rūpīgi un kalkulējam, kā izpildīt saistības gan sortimentu piegādē, gan rēķinu apmaksā, gan peļņas uzkrāšanā, lai valsts varētu saņemt dividendes. Kas attiecas uz peļņu, es gribu izteikt prognozi, ka šis gads mums būs labs.
Bet kāda peļņa būs tad, kad aizsargājamās platības valsts mežos pieaugs divas reizes?
To prognozēt ir ļoti grūti. Šobrīd Eiropas Savienībā par turpmāko meža politikas kursu notiek intensīvas diskusijas. Tajā vienā blokā ar valstīm, kas iecerētajam virzienam nepiekrīt, piedalās arī Latvija.
Man šķiet, ka ir ļoti būtiski katru lēmumu rūpīgi izsvērt – no vides, sociālās un ekonomiskās attīstības viedokļa. Pat vides jomā vien bieži intereses ir pretējas – vecs mežs vairs nepiesaista oglekli no atmosfēras, toties nodrošina dzīvotnes daudziem vērtīgiem organismiem. Sociālie un ekonomiskie jautājumi ir ļoti nozīmīgi lauku iedzīvotājiem – vai mums būs darbs? Kur es dabūšu malku mājas kurināšanai? Vai man mežā ļaus brīvi pastaigāties? Un galu galā – vai manam ārstam un manu bērnu skolotājam būs cilvēka cienīga alga, vai budžetā tam pietiks līdzekļu.
Tieši tāpēc mēs šobrīd aktīvi piedalāmies biotopu kartēšanas projekta uzraudzības grupā. Ja atceramies, tad pirms pieciem gadiem Latvijā aizsākās biotopu kartēšana jeb dabas skaitīšana, kuras mērķis bija apzināt situāciju, kādā stāvoklī ir Eiropas Savienības dzīvotnes. Tādējādi Latvijas mežos ir konstatēti 334,6 tūkstoši ha biotopu (bez purviem).
Jau iepriekš secināts, ka Latvija nepietiekami aizsargā prioritārās grupas biotopus – staignāju mežus un zālājus. Par to Eiropas Savienība ierosinājusi pārkāpumu procedūru. Zālāji ir lauksaimnieku, bet staignāju meži – mūsu lauciņš, tāpēc kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniekiem sēžam pie kartēm, atzīmējam vietas, kurās varētu paplašināties vai veidoties jaunas aizsargājamas dabas teritorijas, kas nosegtu iztrūkstošo staignāju mežu aizsardzību – 7000 ha.
Tā kā staignāji nebūs vienīgās mežu platības, kas no jauna iegūs aizsargājama meža statusu, klāt nāks arī buferzonas, tad kopā tie varētu būt līdz pat 100 tūkstošiem hektāru. Mūsu interese – rast šajā jautājumā kompromisu, vienlaikus respektējot prasības gan par staignāju aizsardzību, gan pēc iespējas nesamazināt saimnieciski izmantojamo mežu platības.
Pēc piedāvātiem scenārijiem, neskaitot staignājus, vēl potenciāli aizsargājamo teritoriju statusu varētu iegūt no 20 līdz pat 170 tūkstošiem ha meža zemes. Visi izcilas kvalitātes biotopi noteikti jāaizsargā, to savos apsaimniekotajos mežos jau darām. Un tad, kad šīs teritorijas būs iezīmētas kartē, tad sāksim sarunas par pārējiem biotopu veidiem, ņemot vērā ne tikai dabas aizsardzības, bet arī sociāli ekonomiskos aspektus, neaizmirstot, ka meža nozare laukos ir lielākais darba devējs.
Jūs plānojat palielināt stādu ražošanas apjomus. Taču, samazinoties saimnieciskiem mežiem, stādiņus taču tik daudz vairs nevajadzēs?
Ļoti labi zinām, ka mežsaimniecība Latvijā saglabāsies. Arī tāpēc, ka, atgriežot saimnieciskā apritē šobrīd pamestas zemes, noteikti atradīsies platības, kuras lietderīgi apmežot.
Eiropas Zaļā kursa stratēģija paredz trīs miljardu koku iestādīšanu Eiropas teritorijā. Tā ir lieliska iespēja, kas Latvijai paveras gan sēklu saimniecībā, gan kokaudzētavu biznesā. Atbalstīta tiks lielu platību un arī nelielu teritoriju apmežošana. Arī Latvijā vēl ir brīvi kādi 300 tūkstoši ha, kurus varētu apmežot. LVM meža koku stādus nodrošina gan valsts mežu atjaunošanai, gan arī privātajiem zemju īpašniekiem. Stādus arī eksportējam un, kāpinot stādu ražošanu, eksports varētu arī pieaugt.
Turklāt mērķtiecīgi strādājot, šogad esam īstenojuši mehānisko stādīšanu. To vairs nedara cilvēks, bet mašīna. Tas ir agregāts uz ekskavatora bāzes, tikai kausa vietā ir liela ripa, kurā saliktas kasetes ar stādiņiem, un operators no kabīnes visu šo procesu vada. Izrok pacilu, ieliek stādiņu, piespiež un atkal stāda tālāk. Tas ir jaunums, tāpēc šobrīd ir virkne lietu, kurām jāpievērš uzmanība – gan operatora kvalifikācijai, gan vietām, kurās šādā veidā stādām, gan stādu lielumam, lai kasetes neķertos ripā. Šādi apstādītajās platībās kociņu ieaugšanas procents ir labs. Tāpēc mēs to redzam kā perspektīvu pakalpojumu.
Kādas vēl jaunas tehnoloģijas izmantojat mežu apsaimniekošanā?
Kādreiz nācās saskarties ar veselu rindu kvalitatīvu cirsmu, kurām bija ļoti grūti piekļūt. Tajā laikā tehnoloģija bija ļoti vienkārša – sazāģēja mazvērtīgus kokmateriālus, ieklāja tos ceļā, uzbēra virsū granti, un tā dabūja šīs cirsmas laukā. Šobrīd, būvējot meža ceļus, atklājam, ka kūdras slānis ir ļoti dziļš. Tad tas ir jārok nost, lai iebērtu cietākus materiālus. Tagad mēs šai kūdras slānī dzenam iekšā piecus metrus garus pāļus. Uz šiem pāļiem tiek veidota ceļa klātne, veicot mērījumus par tās izturību. Ja salīdzinām izmaksas, kādas ir, iedzenot pāļus vai novācot biezu kūdras slāni, tad rezultāts ir pārliecinošs. Arī Rīgas Doma baznīca jau 800 gadus stāv uz ozola pāļiem.
Uzņēmumā attīstās arī hakatons jeb ideju maratons. Tā ir prāta vētra, kas izvirzīta idejas, kādas lietas mums nākotnē būtu jārisina, izmantojot modernās tehnoloģijas. Tiek izveidotas mūsu darbinieku grupas gan ar iekšējiem, gan ārējiem padomdevējiem. Šobrīd domājam par stādīšanas stobra aprīkošanu ar GPS iekārtām. To mērķis būs dabā noteikt katra stādiņa koordinātas. Ņemot vērā gan izstādīto stādiņu skaitu, gan visu to, kas mežsaimniecības procesā notiek tālāk, tā varēs viegli pateikt, kur kaut kas aizgājis bojā, kur kaut kas piesējies klāt.
Vēl viena interesanta lieta, kas parādījusies šajā hakatonā, – tas ir ravēšanas robots kokaudzētavās. Lai cik traka šī ideja šķiet – ja ir cilvēki, kas to mēģina attīstīt, tad rezultāts būs.
Jau reāli aprises ieguvusi arī trīsdimensiju ģeoloģija. Ja agrāk kaut kur izstrādāja karjeru, tad skaitīja, kādu daudzumu grants no tā izved. Šobrīd to izdara ar trīsdimensiju modelēšanu, kas ar drona palīdzību fiksē grants slāņa izmaiņas. Un pēc šiem datiem tiek aprēķināta izmantotā kubatūra, notiek norēķināšanās un sagatavotas atskaites uzraugošajām institūcijām.
Šoruden esam iegādājušies 51 jaunu dronu, un pavisam mums to ir 170. Tas ļoti ekonomē laiku, kāds jāpatērē, pārbaudot meliorācijas sistēmas. Nav vairs jābrien – pārlaižot dronu pāri, var redzēt, kur aizsērējis, kur aizaudzis vai iemitinājies bebrs. Tāpat mēs to izmantojam jaunaudžu apsekošanā, secinot, kur kas jākopj. Laiku ekonomē arī tas, ka darba uzdevumu varam nodot un paveiktā darba atskaites saņemt, izmantojot mobilās lietotnes.
Kādus izpētes rezultātus gaidāt no meža zinātniekiem?
Gaidām visu dabas skaitīšanas rezultātu kopsavilkumu, kas nepieciešams sociāli ekonomiskā izvērtējuma sagatavošanai, kā arī šā izvērtējuma kritērijus un metodiku. To mēs vēlētos saņemt no Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava”. Viņu zinātniekiem ir iespēja izrēķināt vērtību mežam, kas iziet no saimnieciskās aprites. Tā kā “Silava” nodarbojas ar meža monitoringu, reizi desmit gados uzmērot visus parauglaukumus, viņiem ir iespēja sekot līdzi izmaiņām. Te vajadzētu nolikt pie malas dažādu interešu grupu emocijas, bet paļauties uz zinātnieku vērtējumu, kurā par pamatu ņemti monitoringa laikā iegūtie fakti.
Arī blokā, kas ietver vides aizsardzības plānošanu, ir virkne aktivitāšu. Kopā ar ornitologiem esam uzsākuši ilglaicīgu pētījumu par meža putnu bioloģisko daudzveidību. Šobrīd ir pabeigta uzskaites datu digitalizācija un pirmapstrāde. Pašreiz strādājam pie metodikas, kas nepieciešama putnu sabiedrības sastāva raksturošanai, jo mežā ir vesela virkne mazo dziedātājputnu. Gribam šo informāciju apkopot un visu laiku uzturēt pieejamu cilvēkiem, kurus tas interesē.
Vai daudzas Zaļā kursa idejas neatgādina laiku, kad vajadzēja izart āboliņu un audzēt kukurūzu?
Zaļajam vilnim ir politiskais līmenis, kas izvirza lielo, skaisto ideju, un tad ir praktiskais līmenis, kurā šī ideja ir jāīsteno vai arī jākonstatē, ka to izdarīt šobrīd ir ļoti grūti vai pat neiespējami.
Ir pat priekšlikums – aizliegt atjaunošanas cirtes un atļaut cirst tikai nelielus atvērumus – 0,3 ha. Bet mūsu ģeogrāfiskos apstākļos tam nevar piekrist, jo tad mēs pārvelkam krustu pāri saulmīļu sugām, pirmkārt, jau Latvijā visvairāk izplatītajai koku sugai – priedei.
Runājot par Zaļā kursa īstenošanu, es domāju, ka visus tā ambiciozos mērķus ātri sasniegt neizdosies, tieši tādēļ, ka diskusijas notiks ilgi un, mēģinot tās īstenot, sapratīsim, kur tas noved. Īpaši tas attiecas uz mežiem, jo mēs esam ļoti atšķirīgi. Uztaisīt kaut ko unificētu Somijai un Spānijai nav iespējams. Mēs saprotam, ka ir nepieciešams mainīties, bet jautājums ir – kā?
Ja pārtrauksim apsaimniekot mežus, jā, uz brīdi augošie koki turpinās piesaistīt oglekli, bet kas notiks pēc tam, kad nekoptos mežos sāksies pieauguma samazināšanās? Un kas notiks ar oglekļa piesaisti, kad koki sāks gāzties un pūt? Tad tas viss ies pretējā virzienā.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
