Vācijas stāsts par tuvošanos bezatkritumu dzīvesveidam – 30 miljoni matraču Eiropā ik gadu nonāk atkritumos 0
Ieva Alberte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Matrači, kafijas kapsulas un ledusskapji – Vācijā prāto, kā efektīvāk nodrošināt to otrreizēju pārstrādi, lai tuvotos bezatkritumu dzīvesveidam.
Atkritumi kā blaknes
Kovids pēdējos divos gados pārpildījis atkritumu izgāztuves. Skatoties, kā to atspoguļo vācu televīzijas “Tagesspiegel” raidījums, nebija viegli valdīt asaras. “Amazon” paku kartoni un ēdiena kārbiņas no maltītēm līdzņemšanai vēl nav tas sliktākais. Vairākām apģērbu firmām nācies iznīcināt sezonas kolekcijas, kas 2020. gadā bija nostāvējušas plauktos lokdauna dēļ.
Nav jau tā, ka pavasara drēbes kāds nepirktu tikai tāpēc, ka izgājušas no modes vai neatbilst gadalaikam. Lērums regulu viena otras galā nosaka to, ka šādi apģērbi jātirgo ārpus Eiropas. Protams, Ķīnai tik dārgas un lielas blūzes nevajag, tāpēc nācies vien daļu iznīcināt un tikai daļu pārdot ārpus Eiropas. Un tas viss Vācijā, kur mīl iepakot plastmasā pat biotomātu, bet izmest pāris gadus lietotas “IKEA” mēbeles ir ikdiena.
Tomēr Vācija arī daudz dara, lai tuvotos bezatkritumu dzīvesveidam: ja Eiropas kvota paredz vismaz 50% no kopējā atkritumu satura pārstrādāt, tad vācieši to dara ar nelielu uzviju – pārsniedzot noteikto par 0,5%.
No veca matrača – jauns
Jārēķinās, ka pašlaik ne visi sašķirotie atkritumi nonāk otrreizējā pārstrādē: sadedzinātas tiekot līdz pat ⅔ kopējā apjoma. Par to sūkstās štutgartietis Mihaels Kuglars no pieredzējuša pārstrādes uzņēmuma “Rampf Group”. “Ir žēl, ka tik daudz laba materiāla tiek sadedzināts,” saka Kuglars, kurš pēc izglītības ir ķīmiķis un otrreizējās izmantošanas laukā rosās desmitiem gadu. Kungs dalās atmiņās par Pirmazensu – pilsētu Vācijas rietumos, kas savulaik bijusi apavu ražošanas meka. Turpat atradusies arī neliela fabrika novalkāto zoļu pārstrādei, kur radītas jaunas zoles.
“Tagad visus apavus ražo Ķīnā, Pirmazensā palicis tikai “Ecco”,” viņš saka. Par nākotnes pārstrādes produktu Kuglars uzskata ledusskapju plastmasas daļas, vien būtu laikietilpīgi tās atdalīt no citiem materiāliem. “Lielākā problēma, kas kavē vēl aktīvāku atkritumu pārstrādi, ir jaukto materiālu produkti. Piemēram, PET pudeles, kuru korķi ražoti no vairākiem materiāliem, ne tikai plastmasas: ne šis, ne tas,” saka Kuglars.
Jau 2010. gadā tieši “Rampf Group” ar Kuglaru komandā bija tā, kas palaida darbībā lietoto matraču pārstrādi. Nolīga palīgus, kas matračus savāc, noņem auduma pārvalkus. Svarīgi bija saprast, kā tiks izņemtas atsperes. Tas darbojas šādi: matraci izliek uz ielas noteiktā dienā, kad speciāla automašīna apbraukā apkārtni, lai savāktu krāmus – sākot vecu mikseri un beidzot ar milzu skapi.
Galapunktā krāmu jūru šķiro darbinieki no konkrētas firmas, atlasot tikai jēdzīgākos matračus un piegādājot tos “Rampf Group”. “Vai es pats guļu uz pārstrādāta matrača? Nē, tie noteikti ir dārgāki par manu tagadējo. Es valkāju vienas kurpes gadiem… Nesaprotu tos cilvēkus, kam ir simts kurpju. Kas to var novalkāt?”
Ik gadu Eiropā vidēji tiek izmests ap 30 miljoniem matraču. Vides ministrijas preses pārstāvis Kristofers Stolcenbergs stāsta, ka aplēses liecina – Eiropas iedzīvotājs matraci maina ik pēc 10 gadiem. Pozitīvi, ka matraču pārstrādātāju kļūst aizvien vairāk.
Vērienīgi plāni ir uzņēmumam “Purplan Ingerniering”, kura pārstāvis Kristians Bertrams stāsta, ka patlaban divas uzņēmuma fabrikas top Spānijā un viena arī Vācijā. Tajās pēc aptuveni diviem gadiem varēs pārstrādāt putu matračus. Visas fabrikas darbosies pēc viena principa: vispirms matračus atbrīvos no svešiem materiāliem, piemēram, auduma pārvalka vai metāla atsperēm, tad ievietos smalcinātājā. Sasmalcinātās putas nodos ķīmiskai pārstrādei, tādējādi tiks iegūts poliols, kas ir viena no galvenajām izjevielām poliuretāna putu ražošanai.
“Tā kā ķīmiskā apstrāde būs temperatūrā virs 200 °C, nebūs jāuztraucas par higiēnu,” saka Bertrams. Plānotā jauda: dienā viena fabrika pārstrādās apmēram 500 matračus, kuru svars būs ap 15 kg. “No vecajiem matračiems var izgatavot pilnīgi jaunus,” rezumē Bertrams.
Sliktie ledusskapji
Viena no organizācijām Vācijā, kas cīnās par planētas veselību, ir “Deutsche Umwelthilfe”. Tās eksperte aprites ekonomikā Elēna Šega stāsta, ka lieli ļaundari ozona slāņa bojāšanā ir ledusskapji, kas rada gadā aptuveni miljonu tonnu CO2 ekvivalenta. “Umwelthilfe” uzstāj par stingrākām prasībām dažādu dzesēšanas iekārtu utilizēšanai, un, pēc Šegas teiktā, vācu valdība esot uz to ceļā. Vairākas Eiropas valstis gan šajā jomā esot priekšā, piemēram, Francija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande un Austrija. Tur ledusskapju utilizēšana esot ieviesta bez milzu subsidētām programmām un uzraudzīšanas mehānismiem.
Absolūts topa kreņķis Vācijas dabas draugiem ir kafijas kapsulas. Šega min interesantus datus: no 2016. līdz 2018. gadam divos gados kafijas kapsulu patēriņš audzis par 8%. Aplēsts, ka 2018. gadā tika izmesti 3,5 biljoni kafijas kapsulu, tādējādi radot 8800 tonnas alumīnija un plastmasas, kā arī 5000 tonnas papīra atkritumu. “Mums jādomā vairāk par otrreiz lietojamo taru, nevis nogrieznī: lietot–izmest–pārstrādāt. Arī bioatkritumu šķirošana nesokas, kā gribētos. Pats galvenais – ir jāapzina kopīgais atkritumu apjoms,” saka Šega.
Dārzs smaržo pēc šokolādes
Arī pavisam neliela atkritumu apsaimniekošana var pavirzīt Vāciju tuvāk bezatkritumu dzīvesveidam. Piemēram, Markuss Vahers no Ziemeļreinas pavalsts pelna naudu, pārdodot mulču, kas gatavota no kakao pupiņu atlikumiem. Viņa firmu sauc “Schokobruch”. “Pēc amata esmu lakotājs krāsotājs. Satraumēju muguras saites, zaudēju darbu un domāju, ko darīt tālāk,” pirms 15 gadiem notikušo atceras Markuss.
Kādu dienu, kad kārtējo reizi iegājis vietējā šokolādes fabrikas veikalā nopirkt sev konfektes, viņš pamanījis lapiņu ar tekstu, ka fabrikā ir kakao pupiņu atlikumi, ko atdod par brīvu. Markus atcerējās, ka viņa sievasmāte bija ar tādiem bagātinājusi augsni puķu dobē. Kāpēc lai to nedarītu arī zemnieki? Pirmo paleti ar mulču Markuss piedāvājis paziņām par nelielu samaksu. Cilvēkiem patika kakao pupiņu atlikumu mulčas ideja, kā arī fakts, ka dārzs smaržoja pēc šokolādes.
Pamazām Markuss kļuvis par tirgotāju ar savu biznesu. Jau pirms 15 gadiem viņš izveidojis interneta veikalu, kas nemaz nav tipiska vāciešu stratēģija. “Es digitāls esmu jau sen. Nišas produkti nevar bez interneta veikala, tas ir tikai loģiski,” saka Markuss. Šobrīd bizness ir stabils, gadā viņš pārdod 20 000 tonnas mulčas.
“Es pats, protams, šķiroju atkritumus, bet ar to vien nepietiek. Lai kā es domātu līdzi, nedēļas beigās atkritumu kaste ir pilna. Gribētos to aizpildīt lēnāk,” saka Markuss. Brīdi ieturējis pauzi, viņš rezumē: “Uzņēmumi saražo kaudzi mēslu un krāmu, bet mēs tos pērkam. Vienam no mums būtu jāpiebremzē. Ražotāji tie nebūs, tas nu skaidrs.”
