Ko Latvijai nesīs ES institūcijās izsludinātais zaļais kurss? Saruna ar Sandru Kalnieti 4
Ko Latvijai nesīs Eiropas Savienības institūcijās izsludinātais zaļais kurss, cik daudz mūsu valsts ir spējīga tajā iesaistīties, un vai mūs atkal gaida kādi jauni nodokļi? To intervijā skaidro Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte kopš 2009. gada, kura jaunajā EP sasaukumā atkārtoti ievēlēta par lielākās frakcijas – Eiropas Tautas partijas grupas – viceprezidenti.
Jūs kopā ar citiem Eiropas Tautas partijas (ETP) frakcijas deputātiem atturējāties balsojumā par Eiropas Parlamenta (EP) rezolūciju, kas pasludina ārkārtas stāvokli vides un klimata jomā Eiropā un citur pasaulē. Kādi cēloņi ir šai atšķirīgajai nostājai?
S. Kalniete: EP iepriekšējās sesijas laikā pieņēma divas rezolūcijas – par ārkārtas stāvokli klimata jomā un par ANO klimata konferenci.
Ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs daudzi nesaprata, kāpēc lielākā partiju grupa – ETP – nebalsoja par šo ārkārtas stāvokli.
Tam ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt, mēs ļoti vēlējāmies, lai Madridē aizvadītās ANO klimata konferences “COP 25” rezolūcija būtu pamatīgs dokuments un lai šajā konferencē beidzot varētu vienoties par siltumnīcas gāzu emisiju tirgiem, kuriem ir nepieciešams skaidrs ietvars. Taču tas nenotika.
Pragmatiski domājošam deputātam ir grūti pieņemt tik skaļu jēdzienu kā “ārkārtējs”. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ir valstis, kur vārds “emergency” nozīmē ārkārtas stāvokli, kad tiek pat daļēji apturēta konstitūcijas darbība, ierobežota likumdošana, tāpēc šādu rezolūciju ETP grupai nebija iespējams atbalstīt. Turklāt jāņem vērā, ka tas ir ilgtermiņa plāns trīsdesmit gadiem, arī tādēļ nevar būt runa par ārkārtas stāvokli.
Šis piemērs parādīja, cik Eiropā ir sarežģīts likumdošanas process.
Nevajadzētu gan pārprast – ETP iestājas par klimatam labvēlīgu politiku. Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas pirmie paziņojumi par to, kāds tad būs Eiropas Savienības zaļais kurss, parāda, ka ambiciozais plāns atspoguļo patiesu apņēmību ierobežot klimata pārmaiņas. Bet tajā pašā laikā tur ir ieslēpta iespēja apbruņot Eiropu ar vismodernākajām tehnoloģijām, kas nodrošinās vislabvēlīgāko klimata neitralitāti.
Šajā jomā galvenie Eiropas konkurenti ir Amerikas Savienotās Valstis un Ķīna. Tas, ka šobrīd ASV ir izstājušās no ANO vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām jeb Parīzes nolīguma, nenozīmē, ka Amerika nedomā par to, kā radīt produktus, kuros ir samazināts ogļskābās gāzes daudzums. Arī Ķīna ir attapusies un pievērsīsies arī klimatam labvēlīgas vides tehnoloģijām.
EP pieņemtā deklarācija ir ļoti aptuvena, jo tajā ir nosaukti tikai pamatprincipi. Bet daudz konkrētāks ir deklarācijai pievienotais komentārs. Faktiski līdz 2022. gada beigām EK apņemas likt galdā vispusīgu klimata uzlabojumu rīcībpolitiku komplektu un arī to ietekmes novērtējumu, kas ir ļoti svarīgi, lai varētu izveidot pareizu un precīzu rīcības plānu. Lielākā darba daļa vēl ir priekšā.
Problēmas jau ir visiem, nepietiek tikai nolemt, ka mēs ievērosim zaļo kursu.
Kāpēc, piemēram, pret to iebilst Polija? Tā bija vienīgā valsts, kura Eiropas Padomē pilnībā neatbalstīja šo vienošanos. Polijai tika dota iespēja pievienoties vēlāk jeb tad, kad tā būs gatava to darīt. Polijai tas nozīmē valsts ekonomikas dzinējspēka – ogļraktuvju – slēgšanu. Tāpēc ir nepieciešams ES godīgā izlīdzinājuma fonds, kas palīdz valstīm pārorientēt savas klimatam kaitīgās industrijas, un Urzula fon der Leiena ir apliecinājusi, ka šāds fonds tiks izveidots.
Pagaidām gan nav vienošanās, cik liela naudas summa šajā fondā varētu tikt koncentrēta, bet EK priekšsēdētāja, tiekoties ar ETP prezidija pārstāvjiem, minēja 100 miljardus eiro.
Vai virzīšanās uz labvēlīga klimata kursu piespiedīs ieviest arī kādus jaunus nodokļus?
Eiropā jau ir izstrādātas videi draudzīgas tehnoloģijas ar ļoti nelielu vai pat nulles emisiju daudzumu. Bet problēma ir, ka produkti, kas, pateicoties šīm tehnoloģijām var tikt ražoti, pagaidām ir konkurētnespējīgi, jo ir dārgi. Lai novērstu šo nelīdzsvaru, viens no pamatpunktiem šajā zaļajā kursā ir oglekļa dioksīda robežas nodoklis.
Piemēram, Ķīnā vai Indijā saražotais tērauds ir lētāks, jo tur ir veca tehnoloģija, kas izdala pamatīgu oglekļa dioksīda daudzumu.
Nenoliedzami, ka ražotājs Eiropā gribēs pirkt šo tēraudu, jo gala produkts būs lētāks. Bet, ja, to iegādājoties, būs jāmaksā CO2 nodoklis, preci ievedot, tad ražotājs apdomās, vai tomēr nav izdevīgāk pirkt vietējo tēraudu, jo tādējādi cena izlīdzināsies. Patlaban ir jāatrod veids, kā tas tiks saskaņots ar Pasaules tirdzniecības organizācijas noteiktajiem tarifiem.
Latvijai ir ļoti svarīgi nepalaist garām tās izdevības, kas tuvākajos gados pavērsies tehnoloģiju radīšanas procesā, un nepieļaut, ka konkurenti Eiropā mūs apsteidz. Aiz tā visa, protams, ir finanses. ES izmaksas, ko patlaban rēķina, lai īstenotu zaļo kursu, ir apmēram 250 miljardi eiro gadā.
Kas ir Latvijas lielākais izaicinājums?
Mūsu valstī tiem uzņēmumiem, kas ir spējīgi pārorientēties uz jaunu tehnoloģiju vai to elementu ieviešanu un strauju attīstīšanu, vajadzētu būt ļoti modriem.
Skaidrs, ka priekšroka būs tām industriālajām valstīm, kurām ir liela tehnoloģiskā un pētnieciskā bāze.
Tāpēc vajadzētu ņemt vērā to, ko uzsvēris EK izpildviceprezidents Valdis Dombrovskis, ka mēs nedrīkstam iekrist zemo ienākumu slazdā, bet ir jāiegulda inovācijās un pētniecībā, lai arī mēs spētu radīt kādu mūsu “nokia”. Tas man šķiet viens no lielākajiem izaicinājumiem, lai no tiem 100 miljardiem, kas plānoti Urzulas fon der Leienas pieminētajā fondā un kas noteikti nebūs pēdējais naudas piešķīrums lielajam mērķim, mēs varētu pretendēt uz maksimumu, cik vien spējam kvalitatīvi īstenot.
Nevienā no budžeta projektiem – gan ES pagājušā pusgada prezidējošās valsts Somijas sastādītajā, gan EK un arī EP daudzgadu budžeta projektos – nav paredzēta nauda zaļajam kursam. Kad šie budžeti tika veidoti, par zaļo kursu vēl tikai diskutēja. Pastāv bažas, ka būs jomas, kurās finansējums būs jāsamazina. Skaidrs ir tas, ka kopējai lauksaimniecības politikai gan neķersies klāt. Somija savos priekšlikumos ir pat paaugstinājusi finansējumu gan kohēzijai, gan lauksaimniecībai.
Piecas no ES donorvalstīm ES budžetā – Austrija, Vācija, Nīderlande, Zviedrija un Dānija – uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu maksāt ES kopīgajā budžetā vairāk par vienu procentu no IKP. Bet ar to ir par maz, lai varētu īstenot zaļo kursu. Tajā pašā laikā šīs valstis ir starp lielākajiem runātājiem par labvēlīga klimata nodrošināšanu.
Vienīgā atbilde, kā šo problēmu atrisināt, ir nevis izgriežot pa mazam gabaliņam no dažādām budžeta pozīcijām, bet palielinot ienākumus no pašu resursiem jeb maksājumiem, kas centralizēti tiek ieskaitīti ES budžetā.
Dalībvalstis bija uzdevušas Somijai izstrādāt priekšlikumus šī mērķa sasniegšanai, taču ne visas dalībvalstis atbalsta ES pašu resursu palielināšanu.
Somijas projektā viens no priekšlikumiem ir tā dēvētais plastmasas nodoklis, par ko iepriekšējā sasaukumā daudz runāja EK priekšsēdētājs Žans Klods Junkers. Plānots, ka dalībvalstīm būtu jāmaksā nodoklis par plastmasas atkritumu uzkrāšanu un pārstrādāšanu. Otrs Somijas priekšlikums ir ienākumus no CO2 emisiju tirdzniecības sistēmas ieskaitīt ES pašu resursos.
Zaļais kurss ir nepieciešams, lai Eiropa atgūtu savas līdera pozīcijas un būtu starp pasaules ietekmīgākajām ekonomikām.
Eiropa gadu desmitiem bijusi par atvērtu tirgu, kas pamatojas uz brīvās tirdzniecības līgumiem un tajos paredzētajām normām, tajā skaitā arī ierobežojumiem, kas dod iespēju krīzes situācijās ES aizsargāt savus ražotājus vai pakalpojumu sniedzējus.
Turpmāk visos nākamajos tirdzniecības līgumos, par kuriem būs sarunas un beigās vienošanās, tiem produktiem, kurus valstis ielaidīs savā teritorijā, viens no papildu kritērijiem būs CO2 tīrība. Visticamāk, tas varētu radīt domstarpības ar ASV un Ķīnu. Tāpēc tirdzniecības komisāram Filam Hoganam būs jauni uzdevumi. Viņš ir noskaņots uz stingrāku Eiropas tirdzniecības telpas aizsardzību.
Piedalījos viņa iztaujāšanā, kur viņš bija visai pārliecinošs. Viņš gatavojas, piemēram, ieviest investīciju skrīninga mehānismu, kura mērķis būs nepieļaut netīrās naudas izmantošanu lielu uzņēmumu pārpirkšanā. Tas varētu novērst stratēģisku uzņēmumu pārņemšanu no nedemokrātisku režīmu valstu puses. Līdz šim krievi vai ķīnieši mierīgi varēja tos nopirkt, jo ES likumi to pieļāva.
Šāds ierobežojums ir liels solis uz priekšu, par ko ir runāts gadiem.
Tajā skaitā arī pati esmu ne reizi vien runājusi par drošības riskiem Eiropai, arī Latvijai, kas rodas, ja, piemēram, tādos stratēģiskos uzņēmumos kā “Latvenergo” un “Latvijas gāze” dominējošais kapitāls pieder kādai trešajai valstij ar nedemokrātisku varas režīmu.
Zaļais kurss ir tehnoloģiskā sacensība un par to liecina Eiropas 50 vadošo uzņēmēju un investoru vēstule ar aicinājumu ātrāk izstrādāt klimata likumdošanu, jo viņi jau ir ieņēmuši starta pozīciju un tikai vēlas skaidri zināt noteikumus. Latvijai tas ir eksistenciāli svarīgs jautājums, lai ES ir vienota, spēcīga un konkurētspējīga. Tehnoloģiju avangarda došanās uz priekšu to visu veicinās. Es uz to raugos ar lielām cerībām.
Latvijas iedzīvotājiem, kuri dzīvo samērā tīrā vidē, šķiet, ko tie Eiropas ierēdņi tur ņemas, kāds zaļais kurss, kādi papildu nodokļi? Mēs taču dzīvojam samērā zaļi, priecājamies, ka ziemas kļūst siltākas, mazāki izdevumi par apkuri…
Nodokļi, par kuriem es jums stāstu, netiks uzlikti patērētājiem. Tie būs ražotāju nodokļi.
Tiek uzskatīts, ka Eiropa rada tikai deviņus procentus no klimata ietekmes pasaulē. Eiropa, salīdzinot ar citiem kontinentiem, nav liela, bet klimata aizsardzības tehnoloģiju un sabiedrības apziņas ziņā mēs esam līderi pasaulē.
Ja turpmāk tirdzniecības līgums, pateicoties kuram var iegūt priekšrocības un brīvu pieeju Eiropas tirgum, būs tikai tad, ja ir attiecīgās kvalitātes un emisiju neitrāli produkti, tad, ja šo tirgu vajadzēs, trešajām valstīm un to ražotājiem līguma prasības būs jāpilda.
Bet kā tas iet kopā ar to, ka valdībai tomēr zinātne un pētniecība nav prioritāte un līdz ar to arī finansējums atpaliek no nepieciešamā?
Tas neiet kopā. Taču tas atklāj sociālo plaisu, kuras aizpildīšana prasa arvien lielākus līdzekļus no valsts budžeta. Nepietiekamās investīcijas zinātnē faktiski atspoguļo zemo ienākumu slazdu, par kuru var nākties dārgi maksāt mūsu bērniem un mazbērniem.
Kāds ir jūsu viedoklis par parakstu vākšanu referenduma rīkošanai par Saeimas atlaišanu?
Ja būs Saeimas ārkārtas vēlēšanas, kur ir garantija, ka ievēlētie deputāti būs labāki un viņu rīcība būs sabiedrībai pieņemama?
Viņiem taču būs vēl mazāka pieredze. Pašreizējās piecas koalīcijas partijas vismaz ir spiestas saskarties ar lēmumu pieņemšanas procesa realitāti – uz kāda veida kompromisiem ir jāiet, lai varētu pieņemt lēmumu.
Kā zināms, daļa vēlētāju neiet balsot un ar šādu attieksmi ļoti ietekmē vēlēšanu rezultātu. Piemēram, Beļģijā vēlēšanas ir obligātas. Ja esi valsts pilsonis, tev ir jāpiedalās politiskajā procesā un jāpauž sava attieksme vēlēšanās. Mans dzīvesbiedrs, kurš ir Šveices un Latvijas pilsonis, gandrīz vai katru otro nedēļu saņem kārtējo vēstuli no Šveices, kur norādīts, par kādu jautājumu attiecīgajā kantonā viņam ir jāpauž sava attieksme balsojumā.
Savējos pašu mājās nemīl par pieņemtajiem sapņu likumiem, augstprātīgu komunikāciju, nerēķināšanos ar sabiedrības viedokli… Toties Latvijas balss tagad labi dzirdama Eiropā.
Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis ir ceturtā ietekmīgākā persona Eiropas Komisijā. Faktiski trešā ietekmīgākā, jo izpildvietniekam Fransam Timmermansam ir iedota vara, bet viņa pārziņā tikpat kā nav finansējuma.
Slaidā, garā sieviete, kura bieži redzama kopā ar EK priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu, ir Eiropas Komisijas ģenerālsekretāre Ilze Juhansone – ja raudzītos analoģijā no vēstures un hierarhijas savulaik karaliskajos galmos, tad viņa pašlaik ir viens no tuvākajiem cilvēkiem karalim. Galmā par ietekmīgāko cilvēku uzskatīja “poda turētāju”, kurš, paliekot divatā ar karali, varēja karalim iečukstēt ausī visu informāciju, ko viņš uzskatīja par vajadzīgu. Ilze šobrīd zināmā mērā ir galvenā visu lietu “sijātāja” Eiropas Komisijā.
Bijušais Latvijas vēstnieks Kanādā Pēteris Ustubs strādā par EK priekšsēdētājas diplomātisko padomnieku. Bet bijušajam Latvijas vēstniekam Eiropas Savienībā Normundam Popēnam uzticēts EK reģionālās politikas ģenerāldirektora vietnieka amats.
Žaneta Vegnere ir Valda Dombrovska biroja vadītāja vietniece. Gribu pieminēt arī Andri Ķesteri, kurš ir EK ģenerāldirektorāta par kaimiņvalstu politikas un paplašināšanas sarunām padomnieks pilsoniskās sabiedrības un mediju jautājumos, kā arī Eduardu Stipro, kurš patlaban pārstāv Eiropas Savienību Uzbekistānā. Ja paskatītos vienu līmeni zemāk, tad arī tur ieraudzītu daudz strādīgu un neatlaidīgu latviešu. Eiropas Savienības institūcijās par viņiem saka: “They are reliable!” (“viņi ir atbildīgi” – no angļu val.). Skaistāk vairs nevar būt!
