Zaļais galds no 150 gadu vecām ūdensnoteku caurulēm un neizmantotiem jumta dēļiem. Latviešu dizaineres ideja 0
Sadzīves priekšmetu izgatavošana no celtniecības pārpalikumiem un otrreizēja būvmateriālu izmantošana pasaulē ir modes lieta. Turklāt, asprātīgi apstrādājot, var izveidot dizainiski ko ļoti interesantu.
Veicot Abrucio reģiona dabas rezervāta “Lago di Penne” vecas administratīvās ēkas kapitālremontu, Itālijā praktizējošā latviešu dizainere Katrīna Ozoliņa no 150 gadu vecām ūdensnoteku caurulēm un neizmantotiem jumta dēļiem izgatavojusi elegantu modes salona galdu (izmēri 75 x 140 x 320 cm).
Ūdens notekcaurules, lai pilnīgāk iekļautos ēkas sienā, bija izgatavotas četrkantainas, šķērsgriezumā atgādinot ķieģeli. Lai arī caurules bija aprūsējušas, to tehniskais stāvoklis bija pilnībā pieņemams. Galda virsmai tika izmantoti spundēti collīgie priedes dēļi, kas bija palikuši pāri no ēkas jumta remontdarbiem, tāpat noderēja metāla leņķi, plakandzelzs un pārpalikumi.
Katrai galda kājai izvēlēta viena ūdensnoteku caurule. Zāģēšanu veic ar fleksi (leņķa slīpmašīnu), kam uzmontēts vidēji smalks akmens disks, un zāģējuma vietu padzesē ar ūdeni. Rupjāks disks nav nepieciešams, jo caurules sieniņu biezums ir tikai 1,8 mm. Izzāģē četras kājas un divus virsējos spraišļus. Lai detaļas metinot neizkustētos, kājas saudzīgi fiksē ar skrūvspīlēm un koka līsti. Zem skrūvspīlēm jāpaliek dēlīši, lai spīles neiespiestos un materiāls saglabātu ideāli līdzenu formu. Ar metināmo aparātu sametina viena sāna šuves, tad, saudzīgi apgriežot kāju apkārt, sametina otru. Metinājuma vietas notīra ar fleksi. Raksturīgās metinājuma pēdas akcentēs roku darbu un tiks saglabātas. Tāpēc, metinot un tīrot šuvi ar fleksi, var padomāt par šuves izteiksmīgumu.
No celtniecības leņķiem un plakandzelzs sametina rāmi, kurā gulēs galda virsmas dēļi. Leņķu biezumam jābūt atbilstošam dēļu biezumam, lai, dēli ieguldot, malas sakristu. Labākai koka virsmas stingrībai galda rāmja apakšpusē, šķērsām dēļu virzienam, ik pa 80 cm piemetina vairākus plakandzelzs gabalus, kas neļaus konstrukcijai ieliekties. Vispirms visu metāla konstrukciju apakšējās malās izurbj caurumus koka skrūvēm, lai katru dēli varētu pieķert ar vismaz divām skrūvēm. Caurumu galviņas vēlams iezaņķēt (izveidot konisku padziļinājumu), lai skrūves labāk iekļautos karkasā. Kad rāmis pabeigts, to piemetina pie kājām un papildu stiprībai neredzamā apakšpusē piemetina metāla leņķīšus. Metāla leņķi veido sānu līniju, un tos var saglabāt dabiskajā tumši pelēkā izskatā. Ūdensnotekas no rūsas atbrīvo ar roku un vidēji smalku smilšpapīru. Lielās rūsas pikas noņem, vietām plānā kārtiņā rūsu saglabājot.
Galda virsmu gatavo no dažāda platuma dēļiem, kas tai piešķir dzīvāku skatu. Arī dēļu biezums nav ideāli vienāds, tomēr uz galda virsas tie ir pietiekoši līdzeni, lai varētu virsmu neslīpēt (praktiskumam tos var arī noslīpēt). Dēļus no apakšpuses pieskrūvē pie rāmja.
Galda šarmu rada tā apdare. Lielās ūdensnoteku caurules atgādina masīvus tērauda lietņus, klātus ar rūsas plankumiem. Tos konservē ar dabisko bišu vasku. “Lai darbs būtu īpaši ekoloģisks, nozīmīgas ir detaļas. Piemēram, rezervātā tur bišu saimes un iegūst medu. Šo bišu ražotais vasks izmantots galda metāla daļu pārklājumam,” atzīmē Katrīna Ozoliņa. Vispirms vasku izkausē un noklāj ar to galda kājas. Tad to nodedzina ar celtniecības fēnu vai lodlampu un noslauka ar stingru kokvilnas lupatu. Vasks atdzīvina metāla toni, iesūcas rūsas plankumos un tos konservē. Galda virsmu nokrāso ar pelēku akrila krāsu uz ūdens bāzes un ar cietu saru suku paberzē šķiedras virzienā, tā radot vecinājuma efektu. Ja virsmu grib vecināt spēcīgāk, var izmantot smilšu strūklu.
Padoms
Arī Latvijas vecās ūdensnoteku caurules var izmantot kā dekoratīvu sētas vai iekštelpu konstrukciju elementu. Tās tāpat var sagriezt un salodēt visdažādākajās formās. Tomēr, ja caurulei ir jātur smagums, tā noteikti ir jāpastiprina, piemēram, piepildot ar betonu.
