Siguldiešu sirdīs tai ir īpaša vieta: Zaļā villa – sirdij, prātam, darītājiem! 0
Elīna Prikule, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Zaļās villas kvartāls ir ne tikai vieta, kur atrodas senākā koka ēka Siguldā, bet arī aktīvu un radošu cilvēku kopiena. Kad pirms četriem gadiem Zaļajā villā un tās apkārtnē sāka saimniekot Andris Strapcāns un viņa dzīvesbiedre Eva, ēka bija tuvu sabrukšanai. Tagad villa ir daļēji atjaunota, tās teritorijā tiek īstenotas radošas, videi draudzīgas idejas un ieceres.
Andris Strapcāns, jurists, nekustamo īpašumu speciālists un Zaļās villas kvartāla īpašnieks, pirms aptuveni astoņiem gadiem, kad atgriezās no ceļojuma uz Indiju, pieņēma kardinālu lēmumu mainīt savu dzīvi.
Līdz tam viņš mita un strādāja Rīgā, taču, sekojot aicinājumam atrast vietu turpmākām gaitām, Andris iegādājās lauku īpašumu Līgatnē. Vēlāk nopirka dzīvokli arī Siguldā un sāka prātot, ko ar savām zināšanām un pieredzi varētu darīt šajā apkārtnē.
Andris norāda, ka viņu vienmēr piesaistījusi Gaujas Nacionālā parka teritorija: “Tā bija īpaša vilkme. Ja cilvēks atveras aicinājumam, tad sagaidāms brīnišķīgs ceļš.”
Izvērtējot Siguldā pieejamos īpašumus, viņu apbūrusi Zaļā villa: “Ēka, lai gan no ārpuses tā neizskatījās, bija tuvu sabrukšanai. Tās teritorija bija degradēta – pilnīga bēdu ieleja. Blakus esošajās ēkās cauri pūta vējš.”
Taču Andris vienalga to iegādājās: “Tā bija nulles pozīcija, no kuras varēju radīt jebko, potenciāli daudz iespēju attīstīt īpašumu.”
Sākumā viņam bija doma veidot īpaša koncepta viesnīcu, taču, uzzinot vairāk par šīs ēkas vēsturi un satiekot Siguldas radošos cilvēkus, šķitis negodīgi to padarīt pieejamu šauram cilvēku lokam.
Villas īpašnieks ir pārliecināts, ka ēka ir nozīmīga ne tikai no kultūrvēsturiskā, bet arī emocionālā aspekta. Tam piekrīt arī vēsturnieks, Turaidas muzeja Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists un ilggadējs siguldietis Edgars Ceske:
“Man ļoti sāpēja sirds par Zaļās villas likteni. Šī villa ir pēdējais cara laiku apbūves piemineklis Siguldā. Ir svarīgi to saglabāt. Tas ir Siguldas prestiža jautājums. Priecājos par jauno īpašnieku centieniem glābt ēku.”
Liecības skopas, bet nozīmīgas
Zaļā villa atrodas Siguldas centrā – vietā, kur krustojas vienas no senākajām Siguldas artērijām – K. Valdemāra un Šveices ielas. Tām abām ir raksturīga koka apbūve. Šveices iela Siguldā reiz uzskatīta par lepnāko no visām, jo te dzīvojuši turīgākie sava laika ļaudis.
Edgars Ceske stāsta, ka Zaļā villa varētu būt celta 19. gadsimta 90. gadu sākumā – pēc tam, kad sākušas darboties Rīgas–Valkas–Pleskavas dzelzceļa līnijas. Speciālists teic, ka informācijas par ēkas vēsturi ir gaužām maz. Zināms, ka tā piederējusi Kropotkinu dzimtai, kurai ir nozīmīga loma Siguldas pilsētas attīstībā.
Edgars Ceske norāda: “Kņazs Nikolajs Kropotkins iesāka Siguldas pilsdrupu saglabāšanas darbus un Siguldu attīstīja kā kūrorta vietu. Viņš jau tolaik apzinājās tūrisma nozīmi. Gaujas senlejas krastos tika ierīkotas skatu vietas un nojumes, izveidotas arvien jaunas tā sauktās Alpu takas ar koka kāpnēm, tādējādi neatpaliekot no slavenajiem Eiropas kūrortiem.”
Kņazs uzskatīja, ka Sigulda ir tikpat pievilcīga kā Šveice, uz kuru devās romantiskus ceļojumus alkstošie, tāpēc kalnainā reljefa dēļ to nodēvēja par Vidzemes Šveici.
Vēsturnieks teic, ka 19. gadsimta 90. gados kņazs Nikolajs Kropotkins turīgajiem rīdziniekiem pārdevis gruntsgabalus izbūvēto dzelzceļa līniju tuvumā – gar tagadējo Šveices ielu un gravu, kā arī ielas otrā pusē. Tajos uzceltas pansijas vai vasarnīcas, kuras lielākoties izīrēja.
Gada siltos mēnešus pavadīt Vidzemes Šveicē bija iecienījuši smalkākie Krievijas ļaudis, tajā skaitā arī cara ģimenes locekļi. Pirms Pirmā pasaules kara Siguldā bija 114 vasarnīcas.
Edgars Ceske norāda: “Gruntsgabals, uz kura atrodas Zaļā villa, tomēr netika pārdots. Tas palika Kropotkinu ģimenes īpašumā. Par to liecina fakts, ka 20. gadu sākumā, kad saskaņā ar Agrārās reformas likumu kņazam Kropotkinam atsavināja viņa galveno rezidenci – Siguldas Jauno pili kopā ar saimniecības ēkām, kā arī Balto pili, Zaļā villa tika ierādīta dzīvošanai viņa sievai Marijai Kropotkinai, dzimušai fon Rihterei.”
Vēsturnieks stāsta, ka Marija Kropotkina 1939. vai 1940. gadā aizceļoja uz Vāciju: “Tāpat kā visi atstātie vācbaltiešu nekustamie īpašumi, acīmredzot arī villa nonāca valsts īpašumā.
Vēl jāuzsver, ka Zaļā villa ir ne tikai vecākā saglabājusies ēka Siguldā, ja neskaita Jauno pili, Balto pili un viesnīcu “Segewold”, bet arī senākā koka ēka un vienīgā, kas pārstāv Šveices tipa koka apbūvi no laika posma pirms Pirmā pasaules kara. Tieši tāpēc tā ir unikāla un saglabājama.” Viņš stāsta, ka līdz mūsdienām tā saglabājusies bez redzamām izmaiņām un pārbūvēm.
Edgars Ceske ir pārliecināts – ja iela, uz kuras atrodas Zaļā villa, būtu saglabāta kā vēsturiska, tūristu vidū tai būtu liela piekrišana.
Tagadējais īpašnieks Andris Strapcāns piebilst, ka nams reiz pildījis pansijas funkcijas, vēlāk tur atradusies aptieka, bibliotēka, skola, slēpju glabātava, dažādas darbnīcas un Ziemeļvidzemes arhitektūras birojs. Viņš teic, ka ēka ne vienmēr bijusi zaļā krāsā, bet tieši pēc tam, kad nokrāsota, tā ieguvusi visiem zināmo nosaukumu – Zaļā villa.
Vieta, kur satikties
Andris Strapcāns uzskata, ka villai siguldiešu sirdīs ir īpaša vieta ilgās vēstures un atmiņu dēļ: “Kad nopirku šo ēku, sapratu, ka tā nav tikai celtne, bet vietai piemīt īpaša enerģija, un tā ir nozīmīga siguldiešu sirdīs. Tādēļ tā nevar būt noslēgta, tai ir jābūt pieejamai ikvienam. Soli pa solim ap Zaļo villu sāka veidoties kvartāls – vieta, kur satikties.”
Ar laiku tas kļuvis par tādu kā platformu, kurā apvienojas cilvēki, lai īstenotu dažādus projektus un iniciatīvas, kas saistīti ar radošumu, zaļu domāšanu, kopību, kultūrvēstures mantojuma saglabāšanu, cilvēka garīgās dzīves pilnveidi un inovācijām.
Kvartāla radītājs teic: “Zaļās villas kvartāls ir cilvēki – kopiena, kas tajā un ap to darbojas un mijiedarbojas.”
Pirmais objekts, kas uzstādīts kvartālā, bija apļveida šūpoles: “Kad sāku saimniekot, Siguldā norisinājās Šūpoļu festivāls. Kopā ar vairākiem radošiem cilvēkiem izgatavojām savas sešstūra formas šūpoles – aplī sakarinājām apgleznotus koka krēslus. Tas bija simbolisks objekts, kurā varēja apsēsties un būt kopā. Šūpoles joprojām pilda savu funkciju.”
Zaļās villas kvartāls ātri vien kļuvis par vietu, kurā pulcējas Siguldas radošie cilvēki. Pirmais pasākums – mākslas izstāde, kurā piedalījās 33 mākslinieki, notika jau tad, kad norises vieta vēl tikai remontēta.
Trīs ēkas: katrai sava funkcija
Kvartālā atrodas trīs ēkas – villa, bijusī “Lattelecom” sakaru centrāle un garāžas. Andris stāsta, ka Zaļajā villā, kas šobrīd ir daļēji atjaunota, pirmajā stāvā darbojas bioloģiskas maizes ceptuve – “Siguldas maize”, atrodas masāžas studija, telpa dažādu pasākumu organizēšanai un dzīvojamā daļa, kurā būs iespēja apmesties pilsētas viesiem.
Sakaru mājas vietā reiz bijušas tēlnieka Teodora Zaļkalna dzimtas mājas, kurā pie viņa vecākiem ciemojusies un atpūtusies tā laika Latvijas inteliģence. Šobrīd sakaru māja ir kvartāla lielākā celtne. Tai ir četri stāvi. Tagad bijušajā sakaru centrāles mājā darbojas bioloģisku un vegānu produktu ražotnes “Kale Latvia” un “Taste of Latvia”, amatnieku darbnīca, IT uzņēmums, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Siguldas biznesa inkubators, kā arī kopstrādes telpas, bungu skola, biroji un telpa dažādiem pasākumiem, jogas un citām nodarbībām.
Trešajā ēkā – garāžu kompleksā – pirms kāda laika darbojās kafejnīca un kultūras telpa, kurā notika koncerti un izstādes.
Ņemot vērā situāciju, kas saistīta ar Covid-19 pandēmiju un tās ierobežošanas pasākumiem, “Kafijas garāža” savu darbību pārtrauca. Tagad šajā vietā atrodas bioloģisku produktu tirdziņš “Mūsu Bio tirgus”, biedrība “GreenFest” un vietējais medijs “Siguldas Saime”.
Andris stāsta – kopš sākās pandēmija, Zaļās villas kvartālā rosība ir mazāka, jo nenotiek aktivitātes, kas saistītas ar pulcēšanos, tomēr svarīgākais – top jauni projekti un kvartāla vērtību iedzīvināšana turpinās.
Atspēriena punkts izaugsmei
Viena no Zaļās villas kvartāla vērtībām ir videi draudzīga domāšana. Lai to veicinātu, Andris Strapcāns kopā ar domubiedriem aizsāka iniciatīvu “Green Fest”, kuras galvenā ideja ir pievērst cilvēku uzmanību ekoloģijas un vides tēmām Gaujas Nacionālā parka teritorijā, kā arī Latvijā un pasaulē kopumā.
Šis pasākums izaudzis jau tik liels, ka pagājušajā gadā tas noticis ārpus kvartāla teritorijas. Ik gadu tajā tiek spriests, kā dzīvot tīrā, sakoptā vidē un videi draudzīgā veidā.
Andris stāsta, ka pagājušajā gadā no augusta līdz oktobrim norisinājies arī “Green Fest” mākslas festivāls, kura ietvaros Siguldā, Cēsīs, Līgatnē un Valmierā pilsētvidē un dabā izvietoti dažādi mākslas objekti: “Vides jomas mākslas objekti tapa sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju un Latvijas Kultūras akadēmiju. Festivāla patroni bija norises vietu pašvaldības.
Pirms četriem gadiem izvirzījām mērķi – Gaujas Nacionālā parka teritoriju veidot kā unikālu bioloģisku apgabalu. Virzīties uz to, ka šajā teritorijā atļaut saimniekot tikai ar cilvēkam un dabai draudzīgām, bioloģiskām metodēm. Mākslas festivāla uzdevums bija tam piesaistīt uzmanību. Šodien esam tuvu mērķim. Siguldas, Cēsu un Valmieras novadi ir apņēmušies iet šajā virzienā.”
Viņš uzsver, ka Zaļās villas kvartāls ir platforma, kurā cilvēki sanāk kopā un virza sev un sabiedrībai svarīgus jautājumus:
“”Green Fest” tam ir lielisks piemērs, jo šobrīd jau tā ir atsevišķa kustība, kuras darbu organizē šim mērķim dibināta biedrība.”
Andris papildina: “Kopš laika, kad darbojas kvartāls, Siguldā ir notikušas izmaiņas. Piemēram, tieši kvartāls bija pirmā vieta, kur varēja ieturēt vegānu maltīti. Līdz tam visur bija pieejama ļoti tradicionāla virtuve. Tagad tas ir mainījies. Pirms četriem gadiem Zaļā villa bija arī viena no retajām vietām, kur nodarboties ar jogu. Šodien Siguldā jau ir vairākas jogas studijas. Sigulda ir kļuvusi par zaļo pilsētu.”
Viņš priecājas par to, ka Zaļās villas kvartāla darbība veicina attīstību un siguldiešiem paver vairāk iespēju: “Jau četrus gadus bioloģiskajā tirdziņā “Mūsu Bio tirgus” piedāvājam iegādāties dažādus sertificētu ražotāju un zemnieku bioloģiskus produktus. “Mūsu Bio tirgus” ir izaudzis par pastāvīgu projektu, kas tiek realizēts arī ārpus kvartāla.
Gribējām parādīt, ka šādi produkti ir, tie ir pieejami. Cilvēkiem ir iespēja pasūtīt un atbraukt pakaļ nepieciešamajam. Iespējams, ka pavasarī un vasarā tajā darbosies arī kafejnīca, kurā varēs veselīgi paēst.”
Dārzs visiem
Jau trīs gadus Zaļās villas kvartālā atrodas kopienas dārzs “Audz”. Tas bija pirmais šāda veida dārzs Latvijā, kas pieejams jebkuram sabiedrības pārstāvim visu diennakti. Idejas autore – dizainere Nora Gavare stāsta, ka šādu iniciatīvu novērtējušas arī citas pilsētas, tāpēc tagad jau līdzīgi dārzi ir iekopti citviet.
Norai ideja par kopienas dārza izveidošanu Latvijā radusies tad, kad “Erasmus” ietvaros aizbraukusi studēt pilsētvides maģistrantūras programmā uz Honkongu. Viņa stāsta, ka tur ļoti liela uzmanība pievērsta cilvēku labbūtībai, globālajai sasilšanai un citām svarīgām problēmām.
Nora teic: “Dzīvojot betona džungļos un redzot, cik lielākoties viss, ko tur ēd, ir neveselīgs, kā arī pēc četriem tur nodzīvotiem mēnešiem, iedzīvojoties veselības problēmās, sajutu lielu vajadzību pēc kaut kā dabiska, pašas audzēta.”
Viņa stāsta, ka studiju laikā pētītas dažādas pilsētu dārzu idejas un spriests par cilvēku piedalīšanos pilsētvides veidošanā. Iegūtās zināšanas un sajūtas dizainerē radījušas vēlmi izveidot dārzu, kura tapšanā piedalās pilsētas iedzīvotāji, tādā veidā gūstot emocionālu saiti ar pilsētu un izveidoto vietu.
Tas ir sociāls projekts, kurā iesaistītas visas paaudzes, sākot no bērniem, kuri tikko sākuši staigāt, līdz pat Siguldas senioriem.
Nora piebilst: “Cilvēku iesaiste, manuprāt, ir viens no galvenajiem šī projekta aspektiem. Otrs – izglītošana par videi un cilvēkam draudzīgu saimniekošanu.” Zaļās villas kvartāla radītājs Andris Strapcāns papildina: “Diemžēl vēl arvien valda uzskats, ka ķimikālijas nav sliktas. Sanāk, ka cilvēki visu dzīvi sevi indē un pēc tam cenšas ārstēties. Ir nepieciešams vairot zināšanas par bioloģisku saimniekošanu.”
Dizainere norāda, ka dārzs “Audz” nav tikai siltumnīca vai dārzeņu vagas, bet tā galvenokārt ir satikšanās vieta. Siltumnīcā ir izveidots grāmatu apmaiņas punkts, ir galdi un krēsli, kur var piesēst, teritorijā pieejams bērnu laukumiņš un ir pat bišu mājiņas.
Viņa priecājas, ka arī jaunieši nāk un šeit uzkavējas: “Varbūt viņi nepiedalās dārza darbos, bet viņi ir klātesoši, jūt dabas klātbūtni. Bērniem šeit ļoti patīk, viņi redz taurenīšus, kukainīšus. Visapkārt ir dzīvība.”
Nora stāsta, ka viņas vīzija par dārzu saskanējusi ar Zaļās villas kvartāla vērtībām un tā radītājs uzreiz atsaucies idejai. Turklāt kvartāla koncepcijā šāda vieta bija plānota. Kad dārzs sācis darboties, cilvēki, kuri nepiedalījās projekta īstenošanā, kautrējās nākt. Tad, kad salikta informācija, ka vieta nav privāta, bet dārzs ir atvērts jebkuram interesentam, apmeklētāju saradies arvien vairāk. Dārza autore teic, ka cilvēki aktīvi sēj un stāda, bet novākt ražu gan ir jāmudina.
Nākotnes plāni – laikmeta diktēti
Lai gan sākumā bijuši vairāki varianti, kādā virzienā attīstīt īpašumu – Zaļo villu un tās teritoriju –, Andris Strapcāns nenožēlo izvēlēto ceļu: “Dzīve ir interesanta tad, ja pieņem lēmumus ar sirdi, nevis sausa aprēķina dēļ. Tā ir labākā dzīves skola. Tā var iepazīt sevi un citus. Neviens jau nav teicis, ka labāk būtu bijis izveidot skaistu viesnīcu, ka tieši tas ir dzīves rezultāts. Dzīve ir to piedzīvot, iet savu ceļu un kaut ko radīt.”
Pavasarī villā plānots atvērt apartamentus, kurus īrēt varēs jebkurš interesents. Andris norāda, domājot par kvartāla tālāko attīstību, ka plānots piesaistīt partnerus: “Šobrīd iezīmējas, ka dzīvojamās vides radīšana kvartālā varētu būt nākamais solis.” Viņš gan piebilst, ka pēdējie gadi ir parādījuši – laikmets diktē savus noteikumus, tāpēc šobrīd var plānot to, ka pārmaiņas būs, bet ne to – kādas.
Uzziņa
Kopš 2018. gada Zaļās villas kvartāla operators ir SIA “Green Villa”, ko vada Andris Strapcāns, savukārt par kultūras un sociālo dzīvi, kā arī videi draudzīga dzīvesveida popularizēšanu rūpējas biedrības: “Radītava Zaļā villa”, “GreenFest” un “Uz zaļā zara”.
