Zaļā vēstniece – pašas bērniem. Ģimene, kura pārcēlās no Rīgas uz laukiem 1
Linda Romanovska ir viena no 40 šā gada pretendentiem uz Pasaules Dabas fonda rīkotā konkursa “Klimata vēstnieks” nomināciju. Pieteicās pati, lai, kā raksta vēstulē, sapurinātu sevi domāt un darboties dabai vēl draudzīgāk. Gaidot pirmo bērniņu, pirms sešiem gadiem ar dzīvesbiedru Jāni pārcēlušies no Rīgas uz veselīgāku vidi Kandavā viņa vecāku mājā. Nu ģimenē aug jau divi puikas, bet mamma un tētis pa šo laiku atklājuši arī svarīgas zaļas dzīves atziņas.
Laukos dzīvot vieglāk – mazāk kārdinājumu
Laukos zaļi dzīvot ir vieglāk – mazāk kārdinājumu, atzīst Linda, kuras vidusskolas un studiju laiks pagājis Rīgā. Dizaina un mākslas vidusskolā viņa izmācījās keramikas nodaļā, Mākslas akadēmijā – grafiķos. Limbažu puses Puikules meitenei, kas bērnībā nav zinājusi, ko nozīmē iet uz veikalu pēc gaļas, olām un piena, un vasarās braukusi pie vecmāmiņas uz siena talkām, pārcelšanās uz lielpilsētu nāca ar jaunām vērtībām. Veselīga pārtika vairs nebija prātā, par mammas doto naudiņu svarīgāk bija nopirkt ne jau ekooliņas, bet aliņu. Tirgotāju vilinājumiem ar cenu atlaidēm un akcijām arī šodien grūti paiet garām, nosaka Linda, tāpēc ģimenē pieņemts lēmums – nepirkt lietas tikai tāpēc, ka kādam kaut ko sagribējies. Reizi mēnesī viņi dodas uz Rīgu un dažās stundās iegādājas tieši to, kas vajadzīgs. “Tas ir liels solis, jo daudzos sieviešu žurnālos taču māca tieši pretējo – ja slikti jūties, nopērc kaut ko jaunu,” viņa nosaka.
Tāpat bijušie rīdzinieki gluži labi varot iztikt bez kafejnīcām, Lindai netrūkst arī lielpilsētas skaistuma salonu, jo neko lieku – matus vai nagus – viņa sev necenšas pieaudzēt, pagaidām atstāj arī nenokrāsotus dažus sirmus matus – negriboties “laist sevī ķīmiju”.
Lai gan dzīvesvietu Kandavas mazpilsētas nomalē Linda sauc par laukiem, kur savā mazdārziņā zem ābeles varot padzert tēju, veselīgās pārtikas sagāde tomēr prasa izpēti un plānošanu. Bioloģiski ražotajai veikalā un tirgū piedāvājums pamazs, tāpēc produktus viņa iegādājas tieši no audzētājiem – sēžas automobilī un apbraukā zemniekus un dārzkopjus. “Ogu laikā zinu, pie kura kaimiņa pirkšu zemenes vai kam ienākušās cidonijas.”
Lindai un viņas dzīvesbiedram nav lieki jātērē laiks ceļā uz darbu un atpakaļ, Jānis mājās strādā pie datora par programmētāju, viņa – savā melnās jeb svēpētās keramikas darbnīcā. “Arī mana māksla ir ekoloģiska, jo neizmantoju glazūras, apdedzinu keramiku ar malku kurināmā ceplī, vienā satilpst ap astoņsimt darbu,” skaidro māksliniece. Vēl viena veselīgas dzīves pievienotā vērtība – darīt darbu, kuru mīli, mierīgi un bez steigas.
Kā iztikt bez “končām” un veikalu mošķiem
Kad pieaugušo pieņemtie videi draudzīgie lēmumi saskaras ar bērnu interesēm, vienīgā izeja esot saruna un alternatīvi piedāvājumi, spriež Linda. Ja vecākais puika atnāk mājās no bērnudārza un stāsta, ka draugiem ir reklāmās izslavēts Supermens vai kārtējā lielveikalu akcijā dabūts mošķis, viņai jāizdomā arguments, kā to neaizliegt, taču – arī nenopirkt. Mudinot padomāt, ko viņš patiešām vēlas, un piedāvājot pagatavot pašam. Par abiem uztaisījuši gan mošķi, taču kopā ar penāli, gan no papīra papjēmašē tehnikā dinozauru, kad bija uznācis seno reptiļu modes laiks, un citas mantas. Kad jāizveido kas lielāks un sarežģītāks, talkā nāk tētis vai vecaistēvs un dārzā top koka būda jeb bērnu tik iecienītais “štābiņš”, pašu rokām uzbūvētas arī šūpoles. Pilnībā izvairīties no veikalu rotaļlietām neizdodas, jo ciemiņu dāsnums ir grūti iegrožojams, nosmaida mamma. Tāpat nākas meklēt risinājumu saldumiem, kad nebeidzami skan – konču, konču. “Limitējam vai atrodam alternatīvu – ābolu vai cidoniju sukādes.”
Tētis jauno paaudzi iemācījis skatīties dabas filmas. Tiesa, nevar iztikt arī bez pasaku filmām un multenītēm, taču televizors viņu mājās nerūc no rīta līdz vakaram, jo vairākus gadus tā vietā tiek kontrolēti lietots dators. “Nezinu, kādas sekas šādai audzināšanai būs nākotnē, bet pagaidām izdodas labi,” apmierināti nosaka mamma.
“Nav mūsu eko dzīvesveidā nekā ekstrēma – ja nu vienīgi ļoti daudz laika pavadām dabā,” spriež Linda. Rīdziniekam jādomā, kur pavadīt brīvdienas, bet viņai ar puikām atliek iziet pa durvīm un var mērot ceļu uz pašu skaistajām pļavām Abavas senlejā vai pabūt tuvējā mežā. Pastaigās dodas jebkādos laika apstākļos, bērniem iegādāti īpaši kostīmi, kam netiek cauri lietus un sniegs, varot kaut pa dubļiem rāpot, nosmej mamma. “Dabā viņi izmainās – mājās nevar vien sadalīt kādu rotaļlietu, bet pļavā vai mežā visi kašķi beidzas, puikas jūtas labi un organiski – klausās putnus, pēta kukaiņus un zvēru pēdas, met upē akmeņus, var skriet un klaigāt, cik tīk, un neviens par to neaizrāda,” nosaka Linda un piebilst, ka tāpēc savā pieteikumā konkursam uzsvērusi, ka galvenais – viņa ir vēstnese saviem bērniem.
Uzziņa
Pasaules Dabas fonds (PDF) Latvijā, iedvesmojoties no britu kolēģu idejas, otro gadu sadarbībā ar “Tetra Pak” rīko konkursu “Klimata vēstnieks”. Pasākuma mērķis ir popularizēt videi draudzīgu dzīvesveidu un godināt cilvēkus, kuri savā ikdienā veic ieguldījumu dabas aizsardzībā un rosina citus sekot viņu piemēram. Šogad vēstniekus divās nominācijās suminās un apbalvos ar 500 eiro dāvanu kartēm akcijai “Zemes stunda” veltītā koncertā 24. martā Rīgā, K. K. fon Stricka villā.
