Nogāztās priedes ceļmalā pūs 25
Priedes, kas valsts mežos ceļa malā pie Garkalnes guļ, visā garumā iegāztas mežā, aizvestas netiks – to neatļauj dabas lieguma apsaimniekošanas noteikumi. Mirusī koksne kļūs par dzīvotni dažādiem kukainīšiem, no kuriem savukārt barosies putni.
Gādājot par elektropadeves drošību, AS “Sadales tīkli” ziemā šosejas malā pie Garkalnes četru kilometru garumā elektrolīniju aizsargjoslā nozāģējuši vairāk nekā 1000 koku, pamatā priedes, kuras atzinuši par potenciāli bīstamām. Ja tas būtu noticis vietā, uz kuru neattiecas saimnieciskās darbības ierobežojumi, koki būtu sagarināti un sakrauti kaudzēs un meža īpašnieks tos varētu izmantot pēc saviem ieskatiem. Tā kā šī teritorija atrodas dabas liegumā, tad zemes apsaimniekotājiem – akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” – uz šiem 500 – 600 m3 baļķu nav nekādu tiesību. Viss ir likumīgi, dabas interesēs, taču cilvēkiem šāda aina izraisa diskomfortu.
Gatis Strads, kura meža īpašumi atrodas Gaujas Nacionālajā parkā un kurš par ilgtspējīgu saimniekošanu izvirzīts meža nozares gada balvai “Zelta čiekurs”, uzskata, ka autostrādes malas nav piemērotākā vieta, kur šādā veidā vairot dabas daudzveidību. G. Strads: “Piekrītu, ir vietas, kas jāatdod tikai dabai un kur cilvēkiem nevajadzētu vispār savu kāju spert. Neesmu iedziļinājies putnu barības ķēdē, taču nedomāju, ka autostrāde, pa kuru dienā pārvietojas tūkstošiem automašīnu, būtu piemērotākā vieta putniem. Toties skats kā pēc uzlidojuma… Un ārzemnieki droši vien domā, ka Latvijā cilvēki ir tik slinki, ka nevīžo savākt pat to, ko nozāģējuši.” G. Strads stāsta, ka savus meža īpašumus liegumā apsaimniekojot saprātīgi, lai nenodarītu pāri dabai, taču visām likumu izmaiņām līdzi izlēkāt – tas esot sarežģīti.
Arī Cēsu klīnikas vadītāja Inguna Liepa, kurai bieži nākas braukt caur Garkalni, atzīst, ka šis ceļa posms izraisa diskomfortu. I. Liepa: “Dažreiz braucot domāju, ko varētu izdarīt par naudu, kas te tiek ziedota augstākiem mērķiem. Ja tie ir kādi 20 000 eiro, tad apmēram simts klientiem, kuri gaida rindā uz radioloģiskiem izmeklējumiem, tos varētu veikt nekavējoties un noteikt diagnozi ātrāk.”
Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Inese Pabērza situāciju vērtē no cita skatpunkta: “Šis ir dabas liegums, kur dzīvo reti sastopamas kukaiņu sugas, kurām nepieciešama mirusi koksne. Šī ir viena no retajām vietām Eiropā, kur ligzdo zaļā vārna un citas retas putnu sugas, par kurām cilvēki zina mazāk. Balansu starp dabas un sabiedrības interesēm nav viegli panākt. Arī šeit cilvēku un dabas intereses krustojas.” I. Pabērza uzsver, ka koku ciršanu veikusi ne jau Dabas aizsardzības pārvalde, bet gan AS “Sadales tīkli”, kas ievērojusi visus Ministru kabineta noteikumus un kokus atstājusi nesagarumotus.
“Šādi noteikumi pastāv jau sen un citādu lēmumu, kā atstāt tos mežā, mēs nemaz nevarējam pieņemt,” taisnojas I. Pabērza. Savukārt AS “Sadales tīkli” pārstāve Tatjana Smirnova apgalvo, ka koku ciršana elektrolīniju aizsargjoslā pie Garkalnes bija ar Dabas aizsardzības pārvaldi saskaņota. Bet to, vai koki ir bīstami, izvērtējot sertificēts speciālists, un šogad šādi darbi notikšot visā Latvijā 5500 km garumā. Jautāta, vai šajā īpašajā gadījumā, kad skats, kāds palicis pēc koku zāģēšanas, izraisījis sabiedrības nesapratni, “Sadales tīklu” vadība ir guvusi pieredzi, T. Smirnova atbild ar ierastajiem trafaretiem: izvērtējam, saskaņojam, ievērojam…
“Šis ir unikāls gadījums, taču unikāli rīkoties nemākam. Dabas aizsardzības pārvalde uzrauga normatīvo aktu ievērošanu un nevar dot secinājumu, kas ir pretrunā ar spēkā esošajiem noteikumiem. Taču tad, kad tos izstrādāja, nevienam nevarēja ienākt prātā, ka pienāks laiks, kad aizsargjoslas zem elektrolīnijām tiks paplašinātas,” secina Rietumvidzemes mežsaimniecības izpilddirektors Vilmārs Katkovskis. Viņš stāsta, ka nu jau gandrīz divdesmit gadus braucot pa šo ceļu nedēļā vairākas reizes, taču nekad neesot redzējis, ka šajā posmā kāds koks būtu nolūzis un uzkritis elektrības vadiem. Bet nu jau runa var būt tikai par to, lai labotu lietas vizuālo pusi un saņemtu atļauju ievilkt sagāztos kokus dziļāk mežā. V. Katkovskis: “Šajā vietā tagad ir liela uguns bīstamība un liela iespēja, ka te savairosies priežu smecernieks. Tieši Garkalnes liegumā pirms gadiem mums jau bija nepatikšanas ar egļu mūķeni.”
Vai ornitologam, putnu balsu medniekam un zaļās vārnas patronam Latvijā Edmundam Račinskim ir prieks par to, ka Garkalnē nu putniem būs zaļa dzīve? Izrādās – nē. E. Račinskis: “Tas, ka nozāģētie koki netika savākti un aizvesti, man bija pārsteigums. Pirms diviem gadiem, kad šajā pašā liegumā dzelzceļnieki tīrīja stigu gar sliedēm, kokus nozāģēja un aizveda ar visiem putnu būriem. Labi vēl, ka tas notika ziemā. Šī lieta no Dabas aizsardzības pārvaldes puses ir risināta pēc likuma burta nevis pēc būtības.” Ornitologs uzskata, ka tad, ja šādi koki būtu nolemti satrunēšanai kaut kur meža noriņas malā, viss būtu labi. Taču aktīvas autostrādes malā, tas putniem ir bīstami. “Tāpēc ceru, ka lielas aktivitātes no putnu puses tur nenotiks”, piebilst zaļās vārnas aizbildnis.
