Granti aizved, būvgružus pieber. Kādā Latvijā dzīvojam – zaļā vai izrakņātā? 0
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvija ir bagāta ar smilšu, grants, kaļķakmens un citu būvmateriālu ražošanai nepieciešamo izejvielu atradnēm. Bet kas atradņu vietās notiek pēc tam, kad būvmateriālu ražošanai nepieciešamo izejvielu krājumi ir izsmelti?
Valsts vides dienesta izsniegtās licences noteikumi cita starpā paredz pienākumu atradnes izmantotājam sakopt šo vietu, īstenojot rekultivācijas plānu. Izstrādāto karjeru sakopšana jeb rekultivācija no valsts puses ir pamatota prasība ikvienam derīgo izrakteņu ieguvējam.
Labie piemēri
Saldus novada Novadnieku pagasta “Kūmās”, kur atrodas Latvijā pati lielākā kaļķakmens atradne aptuveni 300 hektāru kopplatībā, pārliecinājāmies, ka par atradnes rekultivāciju te domā un gādā jau pašlaik, kaut arī kaļķakmens ieguve notiek pilnā sparā.
Cementa ražotnes “SCHWENK Latvija” valdes loceklis Jegors Golubevs stāsta, ka pašlaik uzņēmums esot izstrādājis karjeru 133 hektāru platībā. Vienlaikus uzsācis arī teritorijas sakopšanu, kas gan nesokas tik viegli, kā sākumā bijis domāts.
“SCHWENK Latvija” minerālmateriālu ieguves eksperts Ivars Celiņš saka, ka pirmo mēģinājumu uzsākuši 2014. gadā, kad karjera izstrādātajā daļā 4,12 hektāros iestādīti melnalkšņi un baltalkšņi.
Vēlāk apsekojot šo platību, diemžēl atklājies, ka zaļo tikai baltalkšņi. Pēc Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” speciālistu ieteikuma citā izstrādātajā karjera daļā pašlaik iestādīta bērzu jaunaudze.
Iznākumā ar dažādu koku sugām izdevies apmežot 9,45 hektārus. Šoruden esot plānots apmežot vēl trīs hektārus, kur tiks iestādīti bērzi un egles.
Ivars Celiņš atzīst, ka “Silavas” speciālistu ieteikums noderējis tāpēc, ka mākslīgi uzbērtā augsnē iestādīta jaunaudze nespēj tik ātri iesakņoties, augšanas apstākļi nekad nebūs tādi kā dabiskā vidē.
Kā stāsta abi uzņēmuma pārstāvji, pilnīga teritorijas rekultivācija paredzēta tikai pēc atradņu pilnīgas izstrādes, kas varētu ilgt vēl vismaz 25 gadus. Iemesls tam ir kaļķakmens sarežģītā ieguve.
Lai piekļūtu atradnei, jānoņem zemes virskārta aptuveni astoņu metru dziļumā. Savukārt cementa ražošanai izmantojamais kaļķakmens slānis ir 12 metru dziļumā. Iznākumā karjera bedre jau sniedzas 20 metru dziļumā – dziļāk par gruntsūdens līmeni.
Lai novērstu karjera applūšanu, pastāvīgi notiek gruntsūdens atsūknēšana. Mēnesī vidēji pusmiljons kubikmetru ūdens pēc tam tiek ieplūdināts Zaņas upē.
Jautāts, kas šajā vietā būs pēc 25 gadiem, kad karjers būs izstrādāts pilnīgi, Jegors Golubevs atbild – ņemot vērā, ka karjera bedre ātri pieplūst ar gruntsūdeni, te izveidos mākslīgo ezeru ar vairākām mākslīgi uzbērtām un apmežotām salām.
Šī teritorija nākotnē varētu kļūt par atpūtas vietu Saldus novada iedzīvotājiem līdzīgi tai, par kādu kļuvusi padomju varas laikā jau izstrādātā kaļķakmens atradne “Sātiņi”.
Ar Saldus novada pašvaldības atbalstu to daļēji izdevies sakopt, mākslīgi radušos ezeru izmantojot iedzīvotāju atpūtai. Šis nav vienīgais labais piemērs.
Valsts mežu apsaimniekotājs “Latvijas valsts meži” šopavasar Apes novadā daļēji rekultivētajā derīgo izrakteņu ieguves vietā “Gailenes” plāno iestādīt gandrīz 10 000 priežu stādu.
Diemžēl ir arī sliktie piemēri, kuru, kā šķiet, ir pat vairāk nekā labo.
Pēc Jegora Golubeva domām, liela daļa izrakņāto, nesakopto un pamesto vietu ir mantojums vēl no padomju okupācijas varas laika, kad par dabas aizsardzību neviens nelikās ne zinis.
Diemžēl valstiskās neatkarības gados vecajām bedrēm klāt nākušas jaunas, kuru īpašnieki ir ne tikai privātpersonas, bet arī vietējās pašvaldības, kurās bieži iznomā karjerus vienas dienas saimniekiem. Īpašnieki it kā ir. Bet, dzīdamies pēc lielākas peļņas, negrib neko ieguldīt vides sakopšanā.
Uzplaukst pagrīdes biznesiņš
Lai veicinātu būvgružu pārstrādi, ik gadu valsts ceļ dabas resursu nodokli. Bet, nodoklim ceļoties, izveicīgi biznesmeņi tos nevis pārstrādā, bet aprok izstrādātajos karjeros.
Vēl ļaunāk, ja karjers tiek izstrādāts slepus, nemaksājot valstij nekādus nodokļus. Lai nelegālo karjeru nomaskētu, vēlāk to aizber ar būvgružiem, kuriem virsū uzber melnzemi.
Jegors Golubevs saka, ka diemžēl šādu nelegālu uzdarbošanos pašlaik varot novērot visur Latvijā.
Dabas resursu nodoklis, kā zināms, ceļas ne tikai būvgružiem, bet arī minerālmateriālu ieguvējiem karjeros. Jautāts, kā tas ietekmē ieguvi, Jegors Golubevs atbild, ka “SCHWENK Latvija” izdevumu daļā pašlaik to pārlieku nejūt.
Bet, ceļoties dabas resursu nodoklim, godīgi strādājošiem uzņēmējiem kļūst arvien grūtāk konkurēt ar nelegāli strādājošajiem, kuri valstij nemaksā nekādus nodokļus.
Jau piekto gadu uzņēmums gaida uz licences saņemšanu grants karjera izstrādei Tukuma novadā. Bet tajā pašā laikā šajā vietā uzdarbojas divi nelegāli uzņēmumi.
Grants nelegālai ieguvei viens piesedzas ar pašvaldības būvvaldes izdotu atļauju it kā zivju dīķa rakšanai, apejot Valsts vides dienesta uzraudzības pilnvaras.
Jau izraktā grants karjera daļu veikli pieber ar būvgružiem tā, lai nepārsniegtu atļauto zivju dīķa platību (ne vairāk kā 10 000 kvadrātmetru). Un pēc tam mierīgi rok granti tālāk.
Otrs darbonis rok zem 110 kW augstsprieguma elektrolīnijas, kur pēc Aizsargjoslu likuma jebkāda rakšana ir aizliegta. Pēc tam jau izrakto daļu aizber ar būvgružiem…
“SCHWENK Latvija” apsaimniekoto karjeru pārzinis Saldus un Tukuma novados Arturs Nikolājevs atzīst – jo tuvāk Rīgai, jo pieprasījums pēc būvmateriāla ir lielāks, tāpēc nelikumīgo racēju un izrakņāto bedru ir arvien vairāk.
Uzņēmuma pārstāvji atzīst, ka bieži dzirdot valsts pārvaldes iestāžu žēlošanos, ka, lūk, šos pagrīdes darboņus esot grūti pieskatīt, viņi savos īpašumos nevienu pat nelaižot iekšā. Viņuprāt, tā ir atrunāšanās, ar droniem pārbaudi var veikt arī no gaisa.
Nekas nav pārspīlēts
Ka “SCHWENK Latvija” pārstāvju stāstītajā par nelegāļu uzdarbošanos nekas nav izdomāts vai pārspīlēts, par to atceļā no Saldus novada “Kūmām” kopā ar “Latvijas Avīzes” fotogrāfi Karīnu Miezāju pārliecinājāmies paši ar savām acīm.
Tukuma novada Degoles pagastā atradām divas grants ieguves vietas, kurās par dabas aizsardzību, kā šķiet, neviens nav pat aizdomājies.
Degoles pagasta “Jaunbaltačos” izrakņātas divas bedres – katra aptuveni hektāra platībā, laika gaitā piepildījušās ar ūdeni, izveidojoties diviem palieliem dīķiem. Izrakņātais, krūmiem pa daļai aizaugušais un nepļautais īpašums gan neliecina, ka tam bijis kārtīgs saimnieks.
Degoles pagasta “Amatniekos” redzējām, kā ekskavators piepilda smago automašīnu kravas kastes ar smilti un granti. Taču arī tur redzētais rada šaubas, vai ieguve vienmēr notikusi likumā noteiktajā kārtībā.
Grants rakta arī zem gaisvadu elektrolīnijas, kur pēc Aizsargjoslu likuma tas ir aizliegts.
Un kā apliecinājums “SCHWENK Latvija” pārstāvju teiktajam, daļa izraktā karjera piepildīta ar būvmateriāliem un būvgružiem…
Valsts vides dienestā pārkāpumus neatrod
Uz jautājumu, kas pašlaik notiek Degoles pagasta “Amatniekos”, Valsts vides dienesta (VVD) pārstāve Kristīne Kļaveniece atbild, ka smilti un granti iegūst SIA “Amatnieks” saskaņā ar 2014. gadā Tukuma novada pašvaldības izsniegto derīgo izrakteņu ieguves atļauju, kas ir derīga līdz 2023. gada 11. jūnijam.
VVD Ventspils reģionālās vides pārvaldes darbinieki pēdējoreiz ieguves vietu apsekojuši pirms gada, atklājot, ka ieguve notiek noteiktajā licences laukumā. Pašreizējais licences laukums atrodas ārpus elektrolīnijas aizsargjoslas. Pārbaudē gan esot atklāts, ka īpašumā izbērti būvgruži. Bet tie esot ārpus licences laukuma un netiekot apglabāti izraktajā karjera daļā.
Kā stāsta VVD pārstāve, derīgo izrakteņu ieguve te notikusi jau kopš 2002. gada, tad smilšu un grants ieguve notikusi arī zem elektrolīnijas. Par zemes dzīļu izmantošanas noteikumu pārkāpumiem 2008. gadā SIA “Amatnieks” administratīvi sodīta, un derīgo izrakteņu ieguve uz laiku bijusi apturēta.
Visi gali ūdenī
Kā paskaidro VVD, “Jaunbaltačos” atļauju smilšu un grants ieguvei Degoles pagasta padome bija izsniegusi SIA “Granteks”.
VVD inspektori pēdējoreiz tur bijuši 2011. gadā, kad atklājies, ka SIA “Granteks” noslēgusi līgumu ar SIA “Viestura projekts”, kas smiltis un granti rakusi bez pašvaldības atļaujas.
Pašvaldības izsniegtā atļauja SIA “Granteks” bijusi spēkā no 2012. gada 31. decembra. Bet 2011. gada 11. novembrī uzņēmums likvidēts. Tā kā zemes īpašnieks nav bijis zināms, nav bijis, kam prasīt atradnes sakopšanu.
No skaidrotā gan netop skaidrs, kurš galu galā izrakņājis “Jaunbaltačus” – SIA “Granteks”, kurš likvidējās vēl pirms derīgo izrakteņu atļaujas saņemšanas, SIA “Viestura projekts” vai vēl kāds cits, kuram nekādu atļauju nebija.
Iznākumā ir tas, kas pašlaik redzams dabā, – pamesta, degradēta vieta, kas tagad īsti nav vajadzīga nevienam. Arī pašreizējais zemes īpašnieks nav izrādījis vēlmi sakārtot teritoriju.
Karjeru vietā drazu kalni
Uz jautājumu, vai VVD pārbauda karjeru izmantošanu un vai par atklātajiem pārkāpumiem kāds tiek sodīts, VVD pārstāve atbild, ka karjeru pārbaudes notiekot pastāvīgi.
VVD gan atzīst, ka Degoles pagasta “Jaunbaltači” nav vienīgais bēdīgais piemērs. Arī citur Latvijā izstrādātās atradnes netiek sakoptas. 2008. gadā derīgo izrakteņu ieguvi vairākos karjeros apturēja saimnieciskā krīze, kurai sekoja uzņēmumu maksātnespēja un zemes īpašumu nonākšana banku īpašumā.
Šogad arvien biežāk atklājas, ka pēc karjeru izstrādes tajos tiek izgāzti būvgruži vai citi sadzīves atkritumi. Piemēram, Amatas novada Drabešu pagastā, pārbaudot “Meža Cīruļu” atradni, VVD atklājis, ka atradnē izgāzti kūtsmēsli.
Piemēram, Kuldīgas novada Laidu pagastā pašvaldībai piederošajā īpašumā “Karjeri” smilts atradnes “Kļaviņas 1984” teritorijā izgāzti sadzīves atkritumi, nolietotas elektroiekārtas.
Šā gada jūnijā Stopiņu novadā pārbaudot smilts atradni “Jaundravnieki”, VVD inspektori atklāja vienlaikus vairākus pārkāpumus. Smilšu ieguve notiek ārpus licences laukuma robežas vairāk nekā 6000 kvadrātmetru platībā.
Atsūknējot gruntsūdeni, tiek applūdināti kaimiņu zemes īpašumi. Atradnē tiek uzglabāti un aprakti būvniecības atkritumi. Par šiem un citiem pārkāpumiem VVD ierosinājis administratīvā pārkāpuma lietas.
VVD pārstāve piebilst, ka lielu risku arī rada dīķu rakšana. VVD vides reģionālās pārvaldes izsniedz atļauju derīgo izrakteņu ieguvei līdz 20 000 kubikmetru apjomā.
Diemžēl ar vietējās pašvaldības būvvaldi saskaņotajā dīķa izbūves vietā, kurā atļauts iegūt derīgos izrakteņus, visi uzņēmēji to neievēro.
Būvmateriālu ražošanu un tiem nepieciešamo derīgo izrakteņu atradņu izmantošanu, protams, neapturēt. Cilvēki arvien būvēs jaunus namus, jaunus autoceļus. Atliek tikai jautāt, kādu Latviju saglabāsim nākamajām paaudzēm – vienas dienas saimnieku izrakņātu un piedrazotu vai zaļu un tīru?
Uzziņa
Novadnieku pagasta “Kūmas”
Saldus novada Novadnieku pagasta “Kūmās”, kas pašlaik Latvijā ir pati lielākā kaļķakmens atradne, šī derīgā izrakteņa ieguve notiek kopš 1988. gada.
“Kūmās”, kas pieder būvmateriālu ražošanas uzņēmumam “SCHWENK Latvija”, gadā iegūst aptuveni pusotru miljonu tonnu kaļķakmens galvenokārt cementa ražošanai.
Kopš 2018. gada no tā ražo arī materiālu, kuru izmanto lauksaimnieki augsnes kaļķošanai.
Eksperta viedoklis
Jāuzrauga, lai zem ūdens neslēpj būvgružus
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu ģeoloģijas katedras vadītājs asociētais profesors Ģirts Stinkulis:
“Darba gaitās esmu bieži apmeklējis smilšu, grants un citu minerālmateriālu ieguves karjerus daudzviet Latvijā. Skats šajos karjeros, protams, paveras ļoti dažāds. Kur šī ieguve notiek oficiāli un likumā noteiktajā kārtībā, tur karjeru apsaimniekotāji vairāk vai mazāk arī pievēršas atradnes rekultivācijai, kā to nosaka ieguves noteikumi.
Latvijā hidroģeoloģiskie apstākļi ir tādi, ka daudzviet minerālmateriālu ieguves vietās ir ļoti augsts gruntsūdens līmenis. Ja ieguves vietas sakārtošanai ieguvējs neko nedara, tad samērā ātri tā pieplūst ar ūdeni un neizbēgami izveidojas lielāki vai mazāki mākslīgie ezeri. Kas ar tiem notiek vēlāk un vai pēc tam tos sabiedrība var izmantot atpūtai, zvejai vai kādām citām vajadzībām, tas jau ir cits jautājums.
Vislielāko ļaunumu dabai, protams, nodara nelegālie minerālmateriālu ieguvēji, kurus ir gan grūti atklāt, gan uzraudzīt. Viņi varētu būt arī tie, kuri, slēpdami savas pēdas, izstrādātās ieguves vietas pēc tam pieber ar drazām vai – kas vēl ļaunāk – ar ķīmiskiem atkritumiem, kuri piesārņo pazemes ūdeņus.
Lai novērstu nelegālo racēju uzdarbošanos, Valsts vides dienestam un pašvaldībām jāpastiprina uzraudzība. Esmu pārliecināts, ka pašvaldībās, pagastu pārvaldēs, tāpat vietējie iedzīvotāji ļoti labi zina, kas notiek viņu novados un pagastos.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
