Zaļā meliorācija – ūdens labsajūtai 1
Pirms apmēram simt piecdesmit gadiem daudzviet sūrā darbā iekoptie tīrumi un pļavas kļuva par atbalsta punktu jauniem censoņiem doties uz Mētraini (Tartu), Pēterburgu vai Maskavu, lai gūtu zināšanas un turpmāk spētu tās izmantot labklājības un vēlāk arī neatkarības iegūšanai.
Par šiem nu jau tālajiem notikumiem liecina arī dažviet pļavās un purvmalēs vēl samanāmie ar rokām veidotie susināšanas grāvīši un ar akmeņu rindām nostiprinātie nelielo upīšu krasti, lai tos pasargātu no zemnieku pamatvērtības – zemes – izskalošanas un zaudēšanas.
Mainījās laiki un pieejamie tehniskie līdzekļi. Mazie un “neefektīvie” jaunsaimnieku zemes gabali tika apvienoti, iztaisnojot tos nodalošās līkloču tekošās urdziņās, uzskatot tās tikai par liekā ūdens novadītājām. Kopš tiem laikiem daudzi, lietojot dalījumu “balts – melns”, uzskata melioratorus par postītājiem. Piemirstot, ka mēs visi mācāmies. Un kļūstam zinošāki.
Katra paaudze šīs problēmas risināja atbilstoši savām zināšanām par dabas procesiem un savām tehniskajām iespējām. Teiktais attiecas uz izpratni par minerālvielu apriti un minerālmēslu sastāvā ietilpstošā fosfora un slāpekļa izmantošanu lauku ražības celšanai. Pēdējos gadu desmitos Latvijas laukos ir iestrādāti desmitiem tonnu fosfora savienojumu, kuru izcelsme nav Latvija, bet kas ir atceļojuši no svešām zemēm. Nevērīgas saimniekošanas dēļ, noskalojies no lauka, viens grams fosfora ūdeņos var veidot līdz pat vienam kilogramam augu zaļās masas. Pēc hidrologa Pastora veiktajiem aprēķiniem, pagājušajā gadsimtā vien tādas aizaugšanas iespaidā esam zaudējuši apmēram 70 kvadrātkilometrus ezeru atklātās virsmas. Tie ir divi Babītes ezeri! “Svešo” augu barības vielu ieskalošanās un ūdeņu aizaugšana turpinās arī mūsdienās. Ir aprēķināts, ka Latvijā ūdens izskalošana – erozija ietekmē 15,4% vai 380 000 hektārus no lauksaimniecības zemēm. Iztaisnotās upītes ir kļuvušas par šo izskaloto augsnes daļiņu uztvērējām un transportētājām. Un šajā pārspēka cīņā bieži vien palikušas zaudētājas. Šobrīd lauksaimnieciskajās ainavās agrāk dzīvīgās upītes daudzviet var atpazīt vien kā pelēkzaļas vienlaidus niedrēm un vilkvālītēm aizaugušas joslas. Virsūdens augāja noēnotajās un atmirušo niedru nobiru aizpildītajās vienmuļajās ūdenstecēs ir grūti atrast ko apēdamu un šādas upītes nav labvēlīgas ūdens organismiem. Te spēj izdzīvot tikai retie un neizvēlīgie.
Un tomēr. Šādas ūdensteču degradēšanās problēmas pastāv arī citviet pasaulē un tās risina, izmantojot videi draudzīgas vai “zaļās meliorācijas” principus. Princips balstās uz upju dabisko īpašību atjaunošanu vai pastiprināšanu un iespējami pilnīgāku jau reiz taisnotajā upē izdzīvojušo organismu prasību respektēšanu. Ilustrācijai tikai daži piemēri, kā ar vienkāršām metodēm var nodrošināt gan bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos un atjaunošanos, plūdu un izskalošanas risku samazināšanu, gan ūdeņu dabiskās pašattīrīšanās spēju palielināšanu. Tā, piemēram, ar noteiktā secībā veiktu augu pļaušanu tiek veicināta ūdens plūsmas atjaunošanās, sanešu noskalošanās un ūdeņu organismiem piemērotu dzīvesvietu un slēptuvju veidošanās. Tādu pašu rezultātu panāk, upē ievietojot akmeņu sakopojumus, kas papildus iepriekš uzskaitītajiem efektiem veicina arī aktīvāku skābekļa šķīšanu ūdenī un tā pastiprina ūdeņu dabiskās pašattīrīšanās procesus. Savukārt divpakāpju grāvju veidošana nodrošina gan palu ūdeņu aizturēšanu un apkārtnes neapplūšanu, gan ūdens plūsmas saglabāšanos un ūdens organismu izdzīvošanas nodrošinājumu vasaras mazūdens periodos. Notekgrāvju lejasdaļā ierīkotie sedimentācijas dīķi pārtver no laukiem noskalotās augsnes daļiņas un neļauj tām izgulsnēties un bloķēt upju lēni tekošos posmus. Daži no šiem citviet pasaulē jau ieteiktajiem un izmēģinātajiem paņēmieniem mums vēl ir pasveši, un šobrīd notiek to pārbaude Latvijas apstākļos.
