Zaļā kursa izaicinājumi meža nozarei – kā to saglabāt “ilgtspējīgu” 13
Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents
Pagājušajā gadā Eiropas Parlamenta (EP) darbā viens no centrālajiem jautājumiem, nenoliedzami, bija Eiropas Zaļais kurss (EZK). Atbildīgās komitejas un parlaments kopumā ir pieņēmuši virkni lēmumu apjomīgajā EZK likumu ietvarā, kas skar daudzas nozares. Ievērojamas pārmaiņas ir sagaidāmas arī Latvijas ekonomikai nozīmīgajā meža nozarē. Lai arī neesmu mežsaimniecības jomas eksperts un ikdienā strādāju citu nozaru komitejās, mani mulsina tas, cik inerti Latvijas atbildīgās ministrijas ir pievērsušās EZK jautājumiem. Zaļā kursa ambiciozie plāni, neraugoties uz to, ka virkne dalībvalstu sāk piebremzēt “zaļā ceļa ruļļa” gaitu, paredz milzīgu naudas plūsmu, izdevumus, investīcijas – lasiet, kā gribat. Pat bagātā Zviedrija, kādreizējā klimata politikas celmlauze, ir skaļi paudusi sašutumu par neizpildāmajiem klimata mērķiem. Bet pie mums – klusums.
Ko paredz Atjaunojamās enerģijas direktīva?
Iedziļinoties tajās EZK politikas sastāvdaļās, kas īpaši varētu skart meža nozari, uzskatu par svarīgu pievērsties pirmkārt Atjaunojamās enerģijas direktīvai. Kopš tās pirmsākumiem 2009. gadā, kad tika paredzēts 2020. gadā sasniegt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru 20% apmērā no kopējā ES patēriņa, šobrīd esam pie nosacījuma, ka pēc nepilniem septiņiem gadiem, 2030. gadā, šim īpatsvaram jābūt nu jau 45%. Lai gan šo mērķi lielā mērā plānots panākt ar ēku energoefektivitātes uzlabošanu un veicinot pāreju uz elektrotransportu, arī meža nozari sagaida virkne izaicinājumu.
Tiecoties pēc pasaules ekoloģiskā līdera titula, Eiropa cenšas ierobežot mežsaimniecību un lauksaimniecību ar aizvien apjomīgākiem ilgtspējas kritērijiem.
Mainot siltumnīcefekta gāzu emisiju uzskaites kritērijus, piemēram, bilancē rēķinot arī kūdru, kas līdz šim nebija iekļauta, ir ļoti ticams scenārijs, ka koksne, ko izmantojam enerģētikā, pēkšņi kļūs “neilgtspējīga” un tātad tiks aplikta ar oglekļa emisiju kvotām.
Citiem vārdiem sakot, tā kļūs dārgāka. Kurināmā koksne Latvijā ir nozīmīgs resurss – no kopējā energoresursu patēriņa tā veido apmēram trešdaļu. Ja direktīva tiks pieņemta esošajā redakcijā, tas ievērojami sadārdzinās siltumenerģijas cenas Latvijā. ES kopumā, starp citu, tieši biomasa līdz šim veidojusi līdz pat 60% no atjaunojamās enerģijas resursu kopuma. Tā kā biomasa galvenokārt nāk no meža, Zaļā kursa uzturētājiem ir licies svarīgi šo “nesmukumu” izbeigt. Bet relatīvi nesāpīgi, proti, nevis palielinot citu zaļo resursu īpatsvaru, bet pasludinot biomasu par vairs ne tik ļoti ilgtspējīgu.
Lai šos riskus mazinātu vismaz nākotnē, Latvijas valdība nedrīkst nogulēt iespēju norādīt Eiropas Komisijai par nepilnībām datu uzskaitē, jo Komisija līdz 2026. gada beigām veiks izvērtējumu, vai patiesi minētie emisiju samazinājuma kritēriji īsteno mērķi maksimāli efektīvi.
Tāpat Latvijas sabiedrībai un jo īpaši nozarei būtu cītīgi jāseko līdzi atbildīgo ministriju darbam pie tā, cik efektīvi tās spēs pielāgot iekšējos normatīvus kaut vai attiecībā uz direktīvas 3. panta grozījumiem. Proti, dalībvalstis varētu zināmos gadījumos atkāpties no biomasas kaskadēšanas principa (secīgas izmantošanas princips, kas nosaka, ka biomasa primāri jāizmanto produktos ar augstāku pievienoto vērtību, nevis kā kurināmais), ja to pamato ar enerģētiskās drošības argumentu. Tāpat valdībai jāspēj pierādīt situācijas, kad vietējā rūpniecība nav spējīga biomasu pielietot ar lielāku pievienoto vērtību, kā vien izmantot par kurināmo, kas tādējādi pavērtu iespēju to izdevīgāk novirzīt enerģijas ražošanai.
Regula ietekmēs arī enerģiju ražojošās stacijas. Proti, regulā ir paredzēti brīvprātīgi iekārtu verifikācijas mehānismi enerģiju ražojošajām stacijām, kas nozīmē, ka tām ir jānorāda savas jaudas diezgan detalizēti. Līdz šim iekārtas vajadzēja verificēt tikai lielajām stacijām virs 20 MW, bet tagad – arī mazākām. Taču atkal – direktīvā ir atruna, ka dalībvalstis var izstrādāt sev izdevīgākus noteikumus. Tātad risinājums balstās uz mūsu valdības spējām un profesionalitāti. Tāpat arī daļai elektrostaciju būs jārēķinās ar iesaisti emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā. Stacijām ar jaudu virs 7,5 MW būs jāuztraucas, kā pēkšņi iegādāties emisijas, savukārt valstij būs jādomā, kā šo emisiju apjomu pārdot, nenonākot pretrunā ar mērķiem nacionālajos klimata plānos.
Ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, koksne kā kurināmais, patīk tas mums vai ne, vēl kādu laiku būs būtisks elements sabiedrības pašu būtiskāko vajadzību nodrošināšanai. Tomēr, domājot par tālāku nākotni, varam prognozēt, ka, attīstoties tehnoloģijām, jautājums par biomasas izmantošanu kurināmajā varētu atrisināties pats no sevis. Proti, alternatīvi enerģijas ieguves veidi būs attīstījušies tiktāl, ka pēc koksnes kurināmā vairs nebūs nepieciešamības.
Mežu nozari ietekmēs arī t.s. Atmežošanas regula
Jāatgādina, ka ar mērķi nodrošināt ilgtspējīgu mežsaimniecību ES pagājušajā vasarā pieņēma arī t.s. Atmežošanas regulu. Saskaņā ar šo regulu ikvienam uzņēmējam vai tirgotājam, kas ES tirgū laiž noteiktas preces vai eksportē, ir jāspēj pierādīt, ka šo produktu izcelsme nav no nesen atmežotām zemēm vai ka produkti nav veicinājuši mežu degradāciju. Regula galvenokārt paredzēta, lai kontrolētu sojas, palmu eļļas, liellopu gaļas, kafijas un citu nozaru preču piegādes ķēdes, taču tā attieksies arī uz koksnes piegādes ķēdēm. Tas nozīmē, ka tirgus dalībnieki (kuri būs arī mazie un vidēji uzņēmumi) jau pavisam drīz, sagatavojot uzticamības pārbaudes deklarācijas un citus birokrātiskos papīrus, lai pierādītu, ka preču izcelsme nav saistīta ar mežu degradāciju, saskarsies ar manuālu un laikietilpīgu darbu un iespējamu datu nesakritību atskaitēs, kas radīs iesaistīto pušu neapmierinātību. Pats par sevi princips “izsekot koksnei” ir pareizs, bet, līdzīgi kā ar sasteigto Zaļo kursu kopumā, tā izpildījums nav pārdomāts.
Rodas sajūta, ka ceļā uz zaļo nākotni ES ir ieslēgusi maksimālo scenāriju. Šāda pieeja ir vērojama arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātajos plānos ES nozīmes biotopu paplašināšanai. Kā zināms, Eiropas Komisija jau pirms vairākiem gadiem ierosinājusi pārkāpumu procedūru pret Latviju, taču pārkāpumus labot ministrija piedāvā ar uzviju. Ja tāda ir politiskā vienošanās, būtu tikai korekti to precīzi un ar paceltu galvu paskaidrot meža nozarei, tikpat pārliecinoši piedāvājot kompensāciju apjomu un reālistiskus risinājumus nozares dzīvotspējai. Meža nozare ir ārkārtīgi būtiska Latvijas tautsaimniecībai, jo tā ne tikai ražo koksnes produktus, bet arī ir pamats mūsu valsts energodrošībai.
