Zaļā enerģija – izmaksas, efektivitāte, reputācija 0
Pirms dažām nedēļām man bija iespēja līdzdarboties domubiedru grupā kolēģa Edmunda Sprūdža vadībā, kura sadarbībā ar ekspertiem un valdības partneriem nāca klajā ar “Vīziju par Latviju kā tīru, efektīvu, koncentrētu, radošu un konkurētspējīgu Eiropas valsti” “Nacionālā attīstības plāna 2014 – 2020” izstrādes ietvaros.
Tajā ir iezīmēts sapnis par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē, kurā būtiska vieta ierādīta zaļajai enerģijai. Tādai zaļai enerģijai – efektīvai, konkurētspējīgai, sabiedrībai un ekonomikai paceļamai –, kas būtiski atšķiras no mūsu līdzšinējās pieredzes un pašreizējās situācijas.
Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās, ka atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvars kopējā enerģijas galapatēriņā būtu jāpalielina, lai mazinātu atkarību no fosilajiem resursiem (gāzes, naftas, oglēm). Mūsu mērķis ir panākt, lai 2020. gadā 40% no kopējā enerģijas galapatēriņa Latvijā veidotu enerģija, kas saražota no AER.
Latvijā zaļās enerģijas ražošanas veicināšanai un atbalstam darbojas obligātā iepirkuma metode. Tā paredz pienākumu “Latvenergo” iepirkt elektroenerģiju no AER un koģenerācijas (augsti efektīvs tehnoloģisks process, kurā vienlaikus tiek ražota gan siltumenerģija, gan elektroenerģija, izmantojot gan fosilos, gan atjaunojamos energoresursus kā kurināmo) ražotājiem par tarifu, kas pārsniedz tirgus cenu, starpības izmaksas solidāri sedzot visiem elektrības galapatērētājiem Latvijā.
Šāda pieeja (t. s. feed-in tarifs) tiek pamatota ar kopumā pareizu apsvērumu, ka zaļā un koģenerācijas enerģija ir perspektīva un nepieciešama, taču tās izmaksas pagaidām ir augstākas nekā tirgus cena. Pēdējos piecos gados mēs visi enerģijas ražotājiem no AER esam kopumā samaksājuši vairāk nekā 86 miljonus latu. Tas nozīmē, ka vidējā mājsaimniecība Latvijā 2011. gadā ir samaksājusi 5 latus par obligāto iepirkumu no AER, bet gandrīz 17 latus – par gāzes koģenerācijas stacijās ražoto elektrību. Taču tas ir tikai izmantoto kvotu jeb jau realizēto projektu īpatsvars.
Kopumā Latvijā ir dāsni (ar 445 lēmumiem) izsniegtas kvotas enerģijas ražošanai no AER, kuru pilna izmantošana Latvijas patērētājiem papildus varētu izmaksāt vairāk nekā 264(!) miljonus latu ik gadus jeb 78 latus gadā katrai mājsaimniecībai. Līdz šim izsniegtais kvotu daudzums ir pietiekams un pamatots iemesls, lai vismaz uz laiku apturētu jaunu kvotu izsniegšanu pēc vecajiem noteikumiem.
Ja pašlaik runājam, ka ievērojami lielāku atbalstu saņem gāzes koģenerācija, tad nākotnē situācija var būtiski mainīties un pastāv ievērojams cenu pieauguma risks arī no obligātā zaļās enerģijas iepirkuma. Tādēļ Ekonomikas ministrija (EM) ir iesniegusi valdībā iniciatīvas, kas paredz ieviest jaunus caurspīdības un efektivitātes standartus AER un koģenerācijas atbalsta sistēmā.
Pirmkārt, ir jānovērš situācija, kurā atbalsts tiek piešķirts uz nenoteiktu laiku, kā tas līdz šim ir noticis ar koģenerācijas stacijām. Piešķirot beztermiņa atbalstu, mēs pēc būtības atsakāmies no mērķa attiecīgo enerģētikas veidu pakāpeniski padarīt par konkurētspējīgu tirgus apstākļos. Beztermiņa atbalsta piešķiršana rada riskus obligātās elektroenerģijas komponentes neierobežotam pieaugumam un nekādi neveicina efektivitāti.
Lietuvā un Dānijā feed-in tarifa atbalsts elektroenerģijas ražotājam ir garantēts vien 10 gadus, Ungārijā – 8 gadus, Igaunijā – 7 gadus feed-in tarifs tiek garantēts biomasas un hidroenerģijas resursus izmantojošām elektrostacijām, bet 12 gadus tiek garantēts elektrostacijām, kas elektroenerģijas ražošanā izmanto cita veida AER.
EM piedāvā turpmāk noteikt laikā ierobežotu obligātā iepirkuma periodu komersantiem, kas saņēmuši tiesības pārdot augsti efektīvā koģenerācijā ražotu elektroenerģiju. Esošā atbalsta apjoma intensitāte Latvijā ir pietiekama, lai nodrošinātu, ka uzņēmēju ieguldījumi koģenerācijas elektrostacijās atmaksātos 10 gados mazajām stacijām, bet 15 gados lielajām stacijām (virs 4 MW).
Otrkārt, ir jānovērš riski nesamērīgai obligātā iepirkuma ietekmei uz elektrības tarifu, stingrāk kontrolējot kvotu izmantošanu.
Ja tiktu izmantotas visas izsniegtās kvotas, tad obligātā iepirkuma komponente tikai no AER ražotājiem (neieskaitot koģenerāciju) elektrības tarifā palielinātos līdz pat desmit reizēm un sasniegtu, kā jau minēju, 264 miljonus latu gadā. Tās nav ilgtspējīgas un adekvātas izmaksas.
Veicot efektīvāku projektu un komersantu kontroli (būvniecību un elektrostacijas ekspluatāciju regulējošo normatīvu ievērošanā, nodokļu nomaksā u. c.), nosakot ierobežotu atbalsta termiņu un stingrus elektroenerģijas ražošanas sākšanas termiņus, tiks nodrošināts, ka ietekme uz tarifu, sākot ar 2017. gadu, pieaugs daudz ierobežotākā apmērā, jo grozījumi esošajā atbalsta mehānisma regulējumā paredz pakāpenisku staciju izstāšanos no atbalsta mehānisma. Mūsu plānos ir veikt arī auditu par to, kā līdz šim noticis kvotu izsniegšanas un pagarināšanas process, lai pārliecinātos, ka sistēma strādā korekti.
Treškārt, iepriekš minētie soļi efektivitātes un izmaksu kontroles virzienā tuvinās mūsu atbalsta mehānismu moderno enerģijas veidu specifikai, proti, jaunu un mainīgu tehnoloģiju atbalstam. Visā Eiropā un pasaulē šobrīd notiek aktīvas diskusijas par to, kā un vai atbalstīt konkrētas tehnoloģijas, teiksim, Vācijā ir vērojama visai izteikta vilšanās vēja enerģijas efektivitātē. Mācība no šīm diskusijām ir tāda, ka valstij nevajag uzņemties nesamērīgas atbalsta saistības tehnoloģijām, kas var novecot un tādējādi radīt šķēršļus ražošanas veidu modernizācijai. Modernu enerģētikas veidu atbalstam ir jābūt elastīgam, ņemot vērā strauji mainīgās tehnoloģijas.
AER un koģenerācija ir ļoti svarīga Latvijas enerģētikas industrijas daļa, un mūsu uzdevums ir panākt, lai valsts atbalsta mehānisms būtu patiešām efektīvs, caurspīdīgs un ilgtspējīgs. EM ir gatava arī turpmākai sadarbībai ar enerģētikas nozares uzņēmēju un profesionālajām organizācijām, lai strādātu pie adekvāta un efektīva valsts atbalsta mehānisma modernu enerģētikas veidu attīstībai Latvijā.
