Zaķis: jāaizstāv sava demokrātija 0
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Dzintars Zaķis. Sarunājāmies par valdošās partijas aktuālākajām rūpēm. Arī par to, vai “Jaunā laika” dibinātājs Einars Repše ir promceļā no savas partijas kādreizējiem biedriem. Par to Zaķa kungs pastāstīja Voldemāram Krustiņam un Egilam Līcītim.
V. Krustiņš: – Tā kā esat viens no trim “Vienotības” ietekmīgākajiem cilvēkiem, sabiedrību interesē jūsu viedoklis.
Dz. Zaķis: – Man labāk patiktu, ja jūs vērtētu – no strādīgākajiem…
– Lai tā būtu. Gribam dzirdēt partijas vērtējumu, kad jūsu biedrs Repše iesaistījies kādā Latvijas attīstības biedrībā.
– Tas nav svarīgākais jautājums “Vienotībai”. Turklāt, kas būtu peļams, ja kāds veido biedrību ar domu Latvijas attīstībai? Mēs gan uzsveram, ka nākotne piederēs lielām partijām, nevis maziem, šauriem nišu spēkiem. “Vienotība” konsolidējoties to pierādījusi, un redzēsiet, ka nākamajā Saeimā, startējot kā atklāta tipa partija, aicinot klāt līdzīgi domājošos, atkal gūsim panākumus. Viena lieta gan ir zīmīga – turpmāk Latvijā nav jābūt politiskiem spēkiem, kuri atrodas tiešā uzņēmēju ietekmē. Uzņēmēji var būt kontaktā, var piedalīties politikas apspriešanā, bet ne kā lēmumu pieņēmēji partijā. Tad viņiem jāliek pie malas biznesa lietas un tieši jāienāk partijās. Jāizdara izvēle.
– Tas gan. Katrai partijai ir programma, principi, šķiet, ka Repšes kungam “Vienotībā” tie vairs nav pieņemami. Un tad viņš taisa biedrību – var būt, lai glābtu “Vienotību”, var būt, lai taisītu savu partiju, nav īsti zināms.
– Šonedēļ izrunājām pozīciju valdē: 1) Einars Repše joprojām ir “Vienotības” biedrs; 2) ja vēlas aktivizēt savu darbu, tiek laipni gaidīts darba grupā, kur apspriež uzņēmējdarbību un ekonomikas attīstību, ar viņam piemītošo intelektuālo potenciālu.
Turpretī, ja Repšes kungs domās jau steidz prom dibināt citu partiju, tad nāksies izšķirties, kur viņš grib būt. Kopš biedrības pieteikšanas viņu plāni izskatās mainīgi. Papriekš ziņoja – būs biedrība. Otrā dienā pagājās tālāk, ka Einars labprāt būtu arī premjers. Vēlāk jautājums par premjerēšanu un pārveidi partijā it kā atkal pazuda.
Uz ko beigās būs vērsts projekts, nezinu. Man neliekas, ka iesaistījušies uzņēmēji ir nākuši biedrībā, lai kļūtu par vienas marginālas partijas finansētājiem.
– Kāpēc jūs tā? Viņi nav nekādi margināļi. Vai gaidāt, ka Repšes kungs nāks, klauvēs pie “Vienotības” durvīm – viņam taču pienākas zināma cieņa un vieta partijā! Varbūt viņš pateiks, kādas ministru vietas gribētu, un tad netaps jauna organizācija.
– Varbūt.
– Ja “Vienotībā” ir pāris neapmierinātu nenodarbinātu “kardinālu”, tad taču zināt, ar ko jārēķinās. Un Jaunupa kungs pašreiz šķiet ļoti neapmierināts jauneklis, atvaļināts vai?
– Jaunupa kungs ļoti precīzi definēja nostāju, kad izveidojām pašreizējo valdošo koalīciju. Viņš atzina, ka tādā koalīcijā un tādā partijā, kur izvēlas par partneriem “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK, nevar būt ne runas par Jaunupa aktīvu līdzdarbošanos. Savā rīcībā Edgars to apstiprināja, attālinājās no procesiem “Vienotībā” un šobrīd ir aktīvs citā frontē.
– Tātad Jaunups ir pret nacionālo cilvēku līdzdalību valdībā? Tas mudina domāt arī par Repšes pozīciju…
– Lai viņi definē patstāvīgi, kas īsti nav pieņemams, taču jā – Jaunupam bija iebildumi tieši par to.
– Un padomnieks Jaunups pārmet, ka arī “Vienotība” par daudz ieslīgusi nacionālumā, par maz runā par saimniecisko. No tā izriet, ka biedrībai nebūs pieņemama nacionālā lieta, viņi virzīsies citur?
– Kad valstī ieviesta partiju finansēšana no budžeta, ir ļoti mazinājusies naudas gādātāju indivīdu ietekme uz politiskajiem spēkiem. Īpaši “Vienotībā”, kur lēmumus pieņem plašā lokā.
Tas nozīmē, ka ar garantiju ietekmēt tik lielas organizācijas lēmumus indivīdiem, pat “kardināliem”, izdodas aizvien mazāk. Pieļauju, ka iepriekšminētajam kungam un varbūt vēl citiem kungiem ir interese turēties pie organizācijas ar vieglāk kontrolējamu lēmumu scenāriju.
– Līdzšinējā kritika – “Dombrovskis negādā par uzņēmējdarbību”, “Dombrovskis nav attīstības premjers” – izskanējusi ne tikai no biedrībām, bet no daudzām pusēm un no visādiem lielmaņiem. Tas tiek vilkts ārā un kraujas virsū, bet jūsu varas partija to uztver visai bezrūpīgi bez sevišķas pretestības un savas pozīcijas. Ja “Vienotības” cilvēks būtu ekonomikas ministrs, viņam varētu prasīt izskaidrot Repšem un pārējiem, par ko īsti ir runa, kas būs ar to attīstību.
– Ekonomikas attīstība nenotiek ar skaļām frāzēm un nebalstās uz lozungiem vai atsevišķiem varoņdarbiem. “Vienotība” kā vadošais spēks jau ir nodrošinājusi attīstību pēc krīzes un, ticiet man, izdarīs to, kas nepieciešams, lai virzība neapstātos.
– Šķiet, ka jūsu partijā ir ekonomists Ošlejs, viņš ir neapmierināts, ka nav šis vai tas. “Saskaņai” ir citas pretenzijas, ekonomistam Strazdam vēl kādas, un tad nu mēs, tautai piederīgie, gaidām skaidru un gaišu “Vienotības” atbildi. Lūk, mūsu attīstības politika. Ošlejam mēs nepiekrītam, citus kritiķus pasūtām pie velna!
– Ja mēģinātu komentēt ikkatru publiski izskanējušo paziņojumu, nevienam nepietiktu spēka ko izdarīt. Dažādiem ekonomistiem bijuši dažādi piedāvājumi, interesantas tēzes arī Ošlejam, bet reti kuru mācību esam gribējuši un uzskatījuši par vajadzīgu praksē ieviest. Tas, kas sagaidāms no “Vienotības”, ir pārdomāta un prognozējama politika. Ka pieķersimies algu nodokļa samazinājumam, ir fakts. Ka ķersimies pie infrastruktūras sakārtošanas, ir fakts. Ka tiksim galā ar problēmām arodizglītībā – fakts.
– Būs jau, būs uzlabojumi, bet cik ilgi cilvēkus baidīs, ka viņi pensijas nesagaidīs? Rungainis atkārto un atkārto – viņa paaudzei pensijas “nespīd”.
– Rungaiņa kungs kā privātpersona var komunicēt sabiedrībā ar krasiem izteikumiem.
Es apgalvoju, ka mana un viņa paaudze pensiju noteikti sagaidīs. Tā nebūs tauka sviesta kārta, bet maizei pietiks. Tuvākajos gados mums pietiks laika attīstīt normālu ražošanu un pakalpojumus un panākt nodokļu bāzi, no kuras maksāt puslīdz pieklājīgas pensijas.
– Kāpēc labklājības ministre Viņķele to stingri neapstiprina – neklausieties Rungaiņa blēņu stāstos! Repšem pārmet teicienu “kā var nesolīt”, bet tas ir jebkuras partijas darbības pamats, jo, neko nesolot un nedodot tautai, ir jāvaicā, kāda piķa pēc jūs tur esat!
– Taisnība. Rekomendēšu Viņķeles kundzei atgādināt, ka veidojam ilgtspējīgu pensiju sistēmu. Tamdēļ paredzam nepieciešamās izmaiņas – neizbēgsim no pensionēšanās vecuma korekcijas, taču pensijas cilvēkiem būs.
– Turēsim pie vārda. Par Repši runājot – neesat taču tik dusmīgi uz viņu, ka paši izslēgsiet dibinātāju.
– Nē, tam neredzam ieganstu. Taču morāli ētiskie apsvērumi sākas no sīkumiņiem. Ja Einars būs godīgs pret “Vienotību”, tad esmu pārliecināts, ka brīdī, kad nolems celt savu partiju, pats izstāsies.
– Tas pārsteidz, ka tik viegliņām laižat Repši prom! Kad Zatlers rosījās kaut ko politisku celt, jūs solījāt zelta kalnus “Vienotībā”, negribējāt, lai viņš taisa savu partiju. Tagad jūsu pozīcija izskatās aizdomīga.
– Nav mūsu spēkos kādu apturēt vai noturēt. Arī Zatlera gadījumā cilvēka vēlme dibināt savu projektu dominēja pār potenciālo konkurentu piedāvājumu. Ja biedrība Latvijas attīstībai stingri nolems sākt partijiskas gaitas, tad mūsu kontrpiedāvājumos diez ko neklausīsies.
– Tas taču nav gudri – ļaut, ka pret jums organizējas cits spēks!
– Iespējams, ka “Vienotības” salīdzinošais miers sakņojas apstāklī, ka nopietnu konkurenci tur nesaredzam. Drīzāk otrādi – ārējā kairinātāja iespaidā būsim spiesti daudz nopietnāk darīt lietas, ko citkārt būtu palaiduši bez vajadzīgās uzmanības. Kad nāks tuvāk vēlēšanas, kas zina, kādi vēl konkurējoši spēki parādīsies – varbūt ar pašreizējo valsts kontrolieri priekšgalā.
– Kas tas būtu par spēku? Vai “Jaunā saskaņa”?
– Jau teicu, ka atbilstošā valsts attīstības posmā nepieciešami atbilstošas kvalitātes politiskie spēki. Pašreizējā spektrā šodienas sabiedrībai ir pietiekami plaša pārstāvības izvēle. Teorētiski var iztēloties brīvu sociāldemokrātu nišu, taču cik kreisie ir pieprasīti sabiedrībā? Kapitāls nav uzkrāts, nav īsti ko pārdalīt.
Māc gan bažas, ka atgriezīsies laiki, kad jaunais spēks ir viens cilvēks, kurš tiek uzlūkots kā mesija, bet bez sevišķi pārdomāta un sakārtota politiska piedāvājuma.
– Vai tad Repšes kungs nav mesija?
– Bija, bet vairs nav.
E. Līcītis: – Man šķiet, ka kopumā par Repšes atgriešanos pārsvarā ir pozitīvs noskaņojums. Viņš ir cienījams vīrs, ar atbalstu daļā sabiedrības, kur labprāt uzklausa arī domu par Latvijas attīstību.
– Piekrītu, bet kas notiks tad, kad cilvēkiem būs reāli jāizvēlas? Personas atpazīstamība un ievēlējamība mēdz būt divas dažādas lietas. Kārli Leiškalnu arī zina vai visa Latvija, taču, ja viņš veidotu savu partiju, nezin vai rezultāts būtu augsts.
– Es gan nesalīdzinātu Repšes un Leiškalna kungus, taču, kas attiecas uz nišām, TV pārraidē biedrības kungi norādīja, ka brīva esot Tautas partijas līdz šim ieņemtā vieta, proti, būt par pilsonisku konservatīvu partiju. Tātad viņu vērtējumā “Vienotība” kā varas partija nepiepilda šo nišu.
– To nevar izslēgt, jo apstākļos, kad trīs ceturtdaļas rūpju jāvelta krīzes seku nokopšanai, partijas tēlam nepievērš tik daudz uzmanības. Laika gaitā parādīsies vairāk lēmumu no mūsu puses, kas liecinās, ka esam pilsoniskās sabiedrības interešu aizstāvji. To gribam panākt ar padarītiem darbiem, nevis solījumiem. Tagad jau ir skaitļi, ka daudzas lietas tiek sakārtotas, taču ir arī par ko uztraukties, it īpaši ārpus Rīgas. Ātri nekas nenotiek un neattīstās. Tas ir rutīnas darbs, iedziļinoties līdz detaļām.
V. Krustiņš: – Taču vadošajai partijai ir vājas aizsardzības pozīcijas. Latvijas apstākļos sauksim tās labāk nevis par nišām, bet aliņām, un Latvijā šo aliņu ir milzīgi daudz. No vienām lien laukā biedrības, no citām varbūt godkārīga amatpersona vai “kritušās” Tautas partijas cilvēki, kuri daudzi vēl spēka gados, un tad apmēram ir skaidrs, ko tie grib. Jā, varu un naudu, to jā. Taču vēlētājiem nav tādas īstas pārliecības, uz ko var paļauties, nav skaidrības – par jums ieskaitot.
– Tajā pozīcijā, kur esam – labākā aizsardzība ir labi padarīti darbi. Mēģināt katram jaunveidotam “produktam” uzbrukt un slāpēt no spēka pozīcijas? Nu nevaram atļauties uzklupt biedrībām par Latvijas attīstību! Jāpierāda, ka esam labāki, un esmu pārliecināts, ka esam labāki, profesionālāki ikkatrā jomā.
– Izstāstiet, lūdzu, “Vienotības” pozīciju pirms 16. marta! Prezidents iejūtīgi izteicies, ka jānoņem cepure sirmo vīru priekšā, bet ministri varbūt pat viņiem apkārt vilkšot žogu.
– Karavīri, lai kurā pusē karojuši, galvenokārt gāja ar domu – kaut Latvija kļūtu brīva. Par to viņi visi ir cieņas vērti un piemiņā paturami. Piekrītu Bērziņa kungam, ka leģionāri nav nekādi kara noziedznieki. Nav saukājami par fašistiem.
Savukārt to, ka vesela virkne politiķu mēģina 16. marta dienu izmantot savas atpazīstamības veicināšanai…
– Zaķa kungs, sauciet vārdā, kuri tie politiķi ir? Vai tie, kas stāv aiz policistu ķēdes?
– Arī tie…
– Un kuri ir pirms tam? Sauksiet Dzintaru, Dobeli vai Freimani?
– Par mūsu partneriem koalīcijā “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK esmu pārliecināts, ka viņi ir nobriedušāki nekā pirms tam.
– Devās atvaļinājumā 16. datumā tie, kas visnobriedušākie?
– Nē, esmu pārliecināts, ka viņi nemēģinās nevajadzīgi provocēt.
– Ko nozīmē provocēt?
– Neatbildēs tiem īpatņiem, kas klīst apkārt ieslodzīto drēbēs šādās reizēs.
– Nē, mēs runājam par tiem, kas iet ar karogiem piemiņas gājienā, un jums, valdošajai elitei, tie gadiem ilgi likušies vienādi vērti ar tiem, kuri no tiesas provocē un atturami tikai ar policijas spēku.
– Ja kāds grib jaukt pasākumu, “vilkt uz klapi”, provocēt, tad tāds ir ierobežojams. Bet šādi saasinājumi nav pieļaujami, taisni tā ir medusmaize, kas labprāt piesaista to interesi, kuri 16. marta gājienu zināmā mērā vēlas pasniegt vai visai pasaulei. Ļoti iespējams, ka tas interesē arī Krievijas specdienestus vai viņu propagandas mašīnu.
– Vai jābaidās, ko domās krievu vai angļu specdienesti, kurš un kā nosodīs?
– Tas, kas valstij vajadzīgs, ir normāla stabilitāte, neļaujot ekstrēmistiem palaist rokas, provocēt.
– Kurš ir tas ekstrēmists? Sauciet vārdā! Freimanis ir ekstrēmists?
– Es būtu priecīgāks, ja katra grupa savus svētkus vai pasākumus rīkotu savā lokā, nevis mēģinātu…
– Tā neērti pateikt, bet cik jauki būtu, ja leģionāri ietu ārā no Rīgas, brauktu prom uz Lesteni. Viņiem tur būtu “savs loks”, nevis viņi ietu pie Brīvības pieminekļa “apkaunojoši” Latvijai. Vai ne?
– Nē, nav nedz nosodāmi, nedz apkaunojoši, ka leģionāri 16. martā dodas pie pieminekļa.
Tāpat arī palikušajiem sarkanarmiešiem nav aizliegts 9. maijā svinēt pie Uzvaras pieminekļa. Taču, kad pretējās puses politikāņi mēģina abos šais pasākumos bāzties iekšā un traucēt otriem – tas gan ir spekulatīvi un aplam.
E. Līcītis: – Jūs esat Saeimas Nacionālās drošības komisijas loceklis. Vai par mūsu iekšējo drošību nav radušies uztraukumi?
– Galvenais secinājums, ka ar legāli uzrādītajām summām pilnīgi noteikti nebija iespējams rīkot tik plašas kampaņas, kādas bija. Ka naudas izcelsmes pavedieni stiepjas uz Krieviju, arī ir secināts. Cik zinu, ierosinātas vairākas krimināllietas, drošības dienesti strādā…
– … viņiem ir vērotāji “Dzimtajā valodā”, “Saskaņas centrā”?
– Te atbildi nedrīkstu dot.
– Kādas atbildes būtu jādod Osipovam vai Kravcovam, kuri pie saviem namiem piestiprinājuši plāksnītes krievu valodā – kas esot pilnīgi likumīgi.
– Tās būtu jāapskata policijai, taču es zinu, ka Drošības policijā daudzas lietas nokārto ar preventīviem līdzekļiem. Savlaicīgi un bez lieka trokšņa. Brīdina iekarsušos iniciatorus, novērš saasinājumus. Tāpēc tāds kluss darbs rada aplamu iespaidu, ka “dienesti nerīkojas”. Rīkojas!
V. Krustiņš: – Iespējams. Bet slepenība ir pamats sabiedrībai domāt, ka aiz tās var paslēpt bezdarbību.
– Tam piekrītu tik daudz, ka, iepazīstoties ar lielu daudzumu klasificētas informācijas, secinu: nereti patiešām ir bijusi vēlme slēpt informāciju, jo tā vienkārši ir ērtāk. Šīs ziņas, var teikt, pieder vispārzināmām vai vismaz nevienam spiegam neinteresējošām.
E. Līcītis: – Vai Saeimā pēc referenduma jūtamas pārmaiņas “SC” frakcijas noskaņojumā? Vai “Vienotība” pārskatāmā laikā pieļauj dalīšanos varā ar šo partiju?
– “Saskaņas centrs” uzmūrējis tik biezu sienu, kas šobrīd ir starp mums un viņiem, ka sadarbībai neredzu ne pamatu, ne iespēju. Tas – pēc viņu “izcelšanās” un sadarītā referenduma sakarā. Godīgi sakot, vērtēju, ka viņu kārts ir iespējami sista. Pirms nākamajām vēlēšanām elektorātu pa daļām varētu pārņemt jauni politiskie spēki. Radikālāki vai “eiropeiskāki” – grūti teikt. Tie var darboties kā ārpus, tā ielauzties ar pārmaiņām paša “SC” vadībā. Tā metode, ko viņiem pēdējo gadu laikā mācīja gudri padomdevēji, – ar visiem draudzēties, mesties uz vienu roku, lai tiktu pie varas, – ir sevi izsmēlusi. Pie varas netika ne 9., ne 10., ne 11. Saeimā, un man liekas, ka 10. Saeimā “SC” nokļuva vistuvāk tikšanai koalīcijā. Taču 10. Saeimā viņu pastāvīgā interese radīt alternatīvu koalīciju ar mūsu toreizējiem ZZS partneriem “Vienotībai” atsita cilvēcisku vēlmi jebkādā veidā izskatīt iespēju sadarboties ar “SC”. Tagad, sametoties uz vienu roku ar pašiem radikālākajiem elementiem divvalodības organizēšanā, “SC” uzbūvētais modelis ir siena.
– Daudz izskanējis, ka latviskās partijas iešot, uzrunāšot krievus. Kā tas izpaudīsies no “Vienotības” puses?
– Pirmkārt jāpadomā, par ko nobalsoja gandrīz 800 tūkstoši vēlētāju, kuri iebilda divvalodībai. Kategoriski bija pret otru valsts valodu. Nav taisnīgi lielākajā mērā tagad apčubināt tos 270 tūkstošus, kuriem bija cits viedoklis.
Vairākums šajā reizē bija spiests pakļauties provokācijai, spiestā kārtā iet, balsot pret. Taču es piekrītu visiem, kas saka, ka labs saliedētājs ir ekonomiskā izaugsme neatkarīgi no tā, vai cilvēks runā latviski vai krieviski. Ja Latgalei vajadzīgi asfaltēti ceļi, jāatloka piedurknes un jāasfaltē neatkarīgi no tā, kā kurš balsoja attiecīgajā teritorijā.
Jā, ir vajadzīgs arī dialogs, taču tad vispirms jāsakārto informācijas plūsma sabiedriskajos medijos, jāpiesātina ar vajadzīgo saturu.
– Zaķa kungs, tā runāja, ka Jaunups bijis “kasieris”, vācis naudu “Vienotībai”. Kas to veiks tagad, kad viņš attālinājies?
– Partijā ir ģenerālsekretārs Kampara kungs, saimnieciskās, finanšu lietas ir viņa kārtošanā.
– Apstipriniet, lūdzu, lasītājiem, ka esat virzošā koalīcijas partija, citādi ZRP augsti biedri stāsta, ka viņi ir galvenie reformatori, kamēr “Vienotība” ir stagnācija.
– Vai… tā ir tāda… partneru mīlestība.
