Planētas noslēpumi. Komercnoslēpuma zagšana jeb rūpnieciskā spiegošana – tās likumi un tikumi 3
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen ASV tiesa nolasīja spriedumu kādai ķīniešu izcelsmes amerikānietei, kura, kā uzskatīja izmeklētāji, mēģinājusi nodot Ķīnai dažādas uzņēmuma “Coca-Cola” ķīmiskās formulas. Viņa strādājusi šā uzņēmuma rūpnīcā Atlantā, kur tad arī uzzinājusi saldināto gāzūdeņu skārdeņu iekšējā pārklājuma slepenās formulas. Viņa jau esot gatavojusies atgriezties vēsturiskajā dzimtenē un atvērt tur savu uzņēmumu, kurā varētu pielietot nozagto informāciju. Rezultātā ķīnieti notiesāja uz 14 gadiem ieslodzījumā un 200 000 ASV dolāru lielu sodanaudu…
Tā dēvētā komercnoslēpuma zagšana jeb rūpnieciskā spiegošana ir absolūti neatņemama cilvēces vēstures, tirdzniecības un jebkādu lietišķo attiecību sastāvdaļa. Informācija par citu izgudrotām tehnoloģijām vienmēr vērtēta pietiekami augstu, savukārt laikus sarūpētas tāda veida ziņas spējušas pat izraisīt veselu valstu strauju ekonomisko uzplaukumu, kā rezultātā pakāpeniski iestājusies visas tobrīd pastāvošās pasaules kārtības nomaiņa.
Vārdu sakot, rūpnieciskās spiegošanas saknes meklējamas jau sirmā senatnē. Tāpēc, iespējams, būs interesanti aplūkot vismaz dažus no spilgtākajiem un raksturīgākajiem gadījumiem.
Zīds
Senajā pasaulē augstā vērtē bija maigais un mīkstais audums, kas izgatavots no īpašiem pavedieniem, kuri ņemti no zīdtauriņa jeb faktiski zīdtārpiņa kokoniem. Tiesa, to, ka ar zīda izgatavošanu saistīti taureņi, zināja tikai Ķīnā, kas vairākas tūkstošgades bija galvenais un faktiski vienīgais zīda ražotājs, turklāt tikpat ilgi sekmīgi sargājot sava monopola galveno noslēpumu. Tas tā bija līdz 6. gadsimtam, kad šā vērtīgā auduma izgatavošanas tehnoloģija nokļuva ārpus Ķīnas.
Tajā laikā zīda cenas bija ļoti augstas, savukārt to piegādes iespējas – ierobežotas. Situācija mainījās, kad pie Bizantijas imperatora Justiniāna Lielā ieradās divi nestoriāniešu mūki, kuri pavēstīja zīda izgatavošanas noslēpumu: tārpi apēd zīdkoka lapas, novij kokonus, bet no tiem tad izvelk laukā topošā auduma pavedienus. Un viss? Un viss. Uzskatot, ka Vidusjūras klimats ir piemērots zīdkoku un zīdtārpiņu audzēšanai, Justiniāns lūdza mūkiem kā misionāriem doties uz Ķīnu, lai no turienes atvestu zīdtārpiņu kokonus. Un mūki arī paveica savu misiju. Mūku apģērbā ietērptie spiegi paslēpa zīdtārpiņu oliņas bambusa spieķu dobumos, atpakaļceļā rūpīgi cenšoties tos turēt iespējami zemā temperatūrā, savukārt nolūkā pabarot nule pasaulē nākušos kāpurus, viņi bija slepus paņēmuši līdzi arī vairākus podus ar zīdkoka stādiem, kurus regulāri laistīja, izmantojot savus skopos dzeramā ūdens krājumus.
Zīdtārpiņu nogādāšanas operācija uz Bizantiju kopumā esot ilgusi 24 mēnešus, un par tās izpildes datumu uzskata 522. gadu. Tā rezultātā bija beidzies Ķīnas monopols uz šo tehnoloģiju. Savukārt imperatora galmā jau drīz pilnā sparā sāka izgatavot zīda audumu, bet vēl pēc neilga laika praktiski visā Vidusjūras austrumu reģionā uzplauka sava jaunā zīda ražošanas industrija.
Porcelāns
Ir vēl viena ar Ķīnu saistīta tradicionāla prece, kas tur uzradusies mongoļu Juaņu dinastijas valdīšanas laikā. Arī tās ražošanas noslēpumu jau kopš senatnes klāj pamatīgs mītu slānis. Piemēram, ķīnieši apgalvojuši, ka visa porcelāna masa jēlā veidā atrodas zem zemes tikai dažās īpašās svētvietās, kur to cītīgi apsargājot modri ļaunie gari, bet gatavā porcelānā šī masa pārvēršas saules staru iedarbībā…
Ilgu laiku Ķīna pārliecinoši noturēja monopolu un īstenoja šā keramikas veida eksportu uz Eiropu, Persiju un Tuvajiem Austrumiem. Par Ķīnas porcelāna galvaspilsētu uzskata Dzindedžeņas pilsētu valsts dienvidaustrumos, kur bija sakoncentrēta faktiski visa ražošana, un tūkstošiem krāšņu, kurās apdedzināja kaolīna jeb balto mālu sagataves, tur neapdzisa ne dienā, ne naktī.
Eiropieši centās izdibināt porcelāna tapšanas noslēpumu, taču – nesekmīgi. Vispirms viņi uzskatīja, ka tas ir maisījums, kas tapis no olu čaumalām un zivju zvīņām, ko pēc apdedzināšanas vēl vajag aprakt zemē un tur noturēt apmēram 100 gadus. Tad nāca mēģinājumi paeksperimentēt ar dažādiem mālu maisījumiem, taču arī šeit rezultātā sanāca materiāli, kas drīzāk līdzinājās stiklam.
1698. gadā Ķīnā ieradās franču jezuīts Fransuā Ksavjē d’Entrekols, savā iedabā komunikabls un veikls cilvēks. Uzturoties Dzindedžeņā, svētais jezuīts novēroja krāšņu darbību, vienlaikus prasmīgi izvilinot praktiski visu nepieciešamo informāciju par porcelāna ražošanu. Tas, protams, prasīja krietnu prāta piepūli, lielu uzņēmību, neatlaidību un pacietību: porcelāna ražošanas tehnoloģiskais process bija sadalīts vairākos posmos, un tas īstenojās burtiski tikai dažu pilsētas ģimeņu lokā. Līdz ar to svētajam rūpnieciskās spiegošanas meistaram nācās iepazīties praktiski ar visiem, jo iepriekš nevarēja paredzēt, tieši kura pazīšanās izrādīsies visnoderīgākā.
1712. gadā d’Entrekols nosūtīja uz Franciju vairākas vēstules, kurās detalizēti izklāstīja porcelāna izstrādājumu izgatavošanas tehnoloģiju. Jezuītu “misionārs” vēstīja, ka viņa regulārie braucieni uz Dzindedžeņu laika gaitā iemācīja lieliski orientēties porcelāna ražošanas procesa niansēs, kā arī pauda pārliecību, ka viņa sarūpētā (nozagtā) informācija būs ļoti noderīga Eiropai. Un vēl bez tā, ko viņam nācās skatīt pašam savām acīm, viņš vēl daudz uzzinājis arī par jaunpievērstajiem ķīniešu kristiešiem un citiem pilsētniekiem, kuri nodarbināti porcelāna izgatavošanā. Izrādās, d’Entrekols viņu sniegtās atbildes par šo procesu pārbaudījis atbilstoši senajām ķīniešu grāmatām un izziņas krājumiem, un faktiski arī tāpēc viņam esot izdevies iegūt nevainojamu priekšstatu par šo, viņaprāt, ārkārtīgi smalko un augsto mākslu.
Lai kā arī būtu, bet rezultātā d’Entrekols spēja absolūti skaidri un saprotami izskaidrot, kādās proporcijās un kā jāsajauc sastāvdaļas, kā pareizi jāmaisa iegūtā masa, kā jāveido sagataves un kā tās jāapdedzina krāsnīs. Turklāt papildu visam viņš vēl norādīja arī uz virkni blakus tehnoloģiju, piemēram – kā pareizi jāveido glazūra un tamlīdzīgi. Tostarp var piebilst, ka ap to laiku Eiropā jau ražoja savu porcelānu – viena no pirmajām sāka darboties joprojām slavenā Saksijas pilsētas Meisenes manufaktūra, taču vēl nevienam nebija īstas izpratnes par porcelāna ražošanas pamatprincipu, proti, tieši kuras balto mālu šķirnes un tieši kādās proporcijās jāsajauc. Tādējādi jezuītu spiega sarūpētā informācija pareizajā momentā izrādījās ārkārtīgi noderīga.
Tekstils
18. gadsimta otrajā pusē tekstila ražošanas monopols piederēja Anglijai, kas regulāri nosūtīja savus izstrādājumus uz Ameriku, nosakot nesamērīgi augstu cenu un pilnībā kontrolējot šo tirgu. Vienlaikus angļi rūpīgi sargāja visu, kas saistīts ar saviem sasniegumiem tekstila rūpniecībā: no valsts kategoriski nedrīkstēja izvest fabrikas iekārtas, darbagaldu rasējumus un tamlīdzīgi.
Bet tad 1789. gadā ASV ieradās gados jaunais anglis Semjuels Sleiters, kurš bija strādājis kā palīgstrādnieks kokvilnas ražotnē, taču pietiekami labi apguvis un izpratis tekstila ražošanas organizāciju. Kopš laika viņš bija sācis sapņot par savu personīgo aušanas fabriku. Protams, vislabprātāk viņš to vēlētos darīt savā dzimtajā zemē, taču labi saprata, ka tur nespēs izturēt jau esošo konkurenci, tāpēc izlēma doties laimes meklējumos pāri okeānam. Zinot par spēkā esošajiem aizliegumiem saistībā ar darbagaldu un rasējumu izvešanu, jaunais Sleiters tos visus vienkārši iemācījās no galvas…
Un jau drīz pēc ierašanās Amerikā viņš apmetās Potaketas pilsētā, kur īstenoja visu, ko bija spējis iegaumēt, strādājot fabrikā Anglijā. Kopš tā momenta šo apbrīnojamo cilvēku dēvē par “amerikāņu rūpnieciskās revolūcijas tēvu”, savukārt dzimtenē viņam uz visiem laikiem pielipusi nodevēja slava.
Kaučuks
Dienvidamerikas indiāņi gadsimtiem ilgi hevejas sulu izmantojuši nolūkā iegūt lipīgu un staipīgu masu, kurai var piešķirt absolūti jebkuru formu un izveidot no tās, piemēram, ūdensnecaurlaidīgus apavus vai atsperīgu bumbu rituālu spēlēm. Kad Kolumbs atveda tādu bumbu uz Spāniju, eiropieši pirmo reizi uzzināja par šāda brīnumaina materiāla, ko dēvēja par kaučuku, esamību. Mazliet vēlāk tam pievienoja sēru, kā rezultātā jau sanāca tas, ko tagad visi dēvē par gumiju.
Kaučuka ražošanas monopols piederēja Brazīlijai, un arī šī valsts saviem izstrādājumiem noteica nesamērīgi augstas cenas. Un, protams, uz visstingrāko bija aizliegts no valsts izvest hevejas sēklas, par pārkāpumu varēja piespriest arī nāvessodu. Laikam jau nav nekāda pārsteiguma, ka Brazīlija 19. gadsimtā ekonomiski uzplauka un bija visbagātākā Dienvidamerikas valsts, jo tirgošanās ar kaučuka izstrādājumiem ienesa gigantiski lielu peļņu.
Tostarp citas valstis skaudīgi centās visiem iespējamajiem paņēmieniem likvidēt Brazīlijas monopolu. Angļi pat pamanījās vairākkārt izvest gan sēklas, gan arī hevejas stādiņus, taču pārāk atšķirīgo klimatisko apstākļu dēļ viņiem savās mājās nekas neizauga. Visbeidzot, britu biologi rūpīgi izpētīja heveju un piemeklēja piemērotu vietu tās audzēšanai – savā kolonijā Malajā. Taču šim nolūkam jau bija vajadzīgs ļoti liels daudzums sēklu. Un tās varēja piegādāt tikai no Brazīlijas, kur tās joprojām ļoti rūpīgi sargāja.
Par cilvēku, kurš uzdrošinājās riskēt ar savu dzīvību, kļuva biologs un plantators Henrijs Vikhems. Ilgāku laiku dzīvojot Brazīlijā, viņš regulāri uz dzimteni nosūtīja lielas grozos sakārtotu orhideju partijas. Protams, sākotnēji muitnieki ļoti rūpīgi pārmeklēja šos sūtījumus, taču neatrada nekā aizliegta, tāpēc drīz pierada pie Vikhema. Pienāca mirklis, kad muitnieki jau vairs nepievērsa viņa orhidejām īpašu vērību. Savukārt viltīgais anglis to vien bija gaidījis: viņš izmantoja šo situāciju, kādā reizē orhideju grozā noslēpjot maisu, kurā bija 70 000 hevejas sēklu, un tas viss 1876. gada jūnijā sekmīgi aizceļoja uz Angliju. Kopā ar savu nenovērtējamo kravu tur atgriezās arī pats Vikhems.
Pēc burtiski dažiem gadiem Malajas kaučuks jau sāka nopietni spiest maliņā Brazīlijas kaučuku pasaules tirgū, kā rezultātā šīs Dienvidamerikas valsts ekonomika uzsāka neglābjamu lejupslīdi. Savukārt britu impērija līdz pat 2. Pasaules kara sākumam pilnā mērā izmantoja savas rūpnieciskās spiegošanas nestos augļus.
Dabā noskatītās tehnoloģijas
Viena lieta, protams, ir tad, kad ļaudis kaut ko nozog viens otram, piemēram, tās pašas it kā stingrā slepenībā turētās tehnoloģijas. Lai gan šajā aspektā viss nemaz nav tik viennozīmīgi, kā pirmajā acumirklī varētu šķist. Vispār jau runa pamatā ir par alkatību, un tamlīdzīgos gadījumos rezultātā jau tikai viens rausējs apzog otru rausēju, nespējot pārdzīvot to, ka no sava monopola iedzīvojas tikai tas viens. Savukārt eksaltācijas augstākajā pakāpē jau varētu runāt arī par to, ka principā jebkurš zinātnes izgudrojums ir visas cilvēces sasniegums un īpašums, un tai arī jābūt vienīgajam un īstajam saimniekam visam, kas top šajā pasaulē. Bet tā ne tikai nav, bet, visdrīzāk, laikam jau nebūs nekad.
Bet otra lieta ir tāda, ka pamatā jau jebkurš izgudrotājs praktiski jebkuru tehnoloģiju “aizņēmies” no dabas, tāpēc nedrīkstētu nemaz būt tā, ka šajā ziņā kādam pieder kaut kādas īpašas individuālās vai šauri kolektīvās tiesības. Protams, ritenim vai kosmosa kuģim dabā tiešu analogu nav, taču viss pārējais vai vismaz lielākā daļa citu tehnoloģiju dažādos izpausmes veidos nav nekas vairāk kā pašas biosfēras rasto risinājumu plaģiāts. Jo faktiski jau visa cilvēku civilizācijas pastāvēšanas vēsture ir mācība par nepārtrauktu un konsekventu aizņemšanos no dabas. Vispirms cilvēks bija augļu un sakņu vācējs, vēlāk apguva prasmi izgatavot arī mazliet sarežģītākas lietas, piemēram, penicilīnu, līdz beidzot tagad sācis biosfēru izmantot jau pavisam efektīvi – savu mērķu sasniegšanas nolūkā iespējis mainīt dzīvu būtņu gēnus…
Tostarp ir arī cits veids, kā savā labā izmantot miljardiem gadu gaitā evolūcijas uzkrāto: paņemt no dabas nevis materiālos resursus, bet gan gluži reāli nozagt tai dažādas idejas. Lai gan ir iestājusies tā dēvēto augsto tehnoloģiju ēra, ar ko cita starpā cilvēce bezgalīgi lepojas (lai arī lāgā vēl nemaz nezina, ar ko tas viss beigsies), no dabas “nošpikoti” piemēri vēl joprojām var kalpot kā iedvesmas avots aizvien jauniem inženierdomas risinājumiem.
Ūdens veltes
Greznais galvkāju klases vēzis Odontodactylus scyllarus jeb “pāva garnele” ir viens no visinteresantākajiem organismiem pasaulē, ja to aplūko tieši tehnoloģisko perspektīvu aspektā. Šā vēža iespaidīgākais sasniegums ir unikālā redze. Zināms, ka cilvēka acī ir tikai trīs gaismas jutīgu nūjiņu tipi: divi no tiem palīdz atšķirt zilo krāsu no dzelteni zaļās, un vēl viens papildu tips dod iespēju redzēt sarkano krāsu. Katrā ziņā zīdītājiem jau tikai tā vien ir liela greznība, jo lielākajai daļai dzīvnieku, ieskaitot virkni pērtiķu, ir tikai divi pirmie tipi un sarkano krāsu tie nespēj redzēt.
Lūk, un Odontodactylus scyllarus ir veseli 16 olbaltumvielu receptori, un mums atliek vien tikai iedomāties to, cik pārsteidzošās krāsās šie galvkāji redz šo pasauli! Pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka šie vēži varētu redzēt pat ultravioleto starojumu. Šo dzīvnieku acs iekārtojums, proti, no paplašināta krāsu uztveres diapazona līdz spējai redzēt gaismas lineāro un apļveida polarizāciju, kļuva par pamatu visjaunākā parauga uzņemšanas kamerām.
Var piebilst, ka no ūdensdzīvniekiem zinātnei ļoti noderīgi bijuši arī astoņkāji. Šajā gadījumā inženieru uzmanību piesaistīja to īpašā lokanība un spēja kardināli mainīt savu formu, lai tādējādi mijiedarbotos ar apkārtesošo pasauli. Pagaidām gan pētniekiem izdevies iedvesmoties no astoņkājiem tikai saistībā ar tādas virsmas radīšanu, kas pati maina savu formu. Piebilsts, ka perspektīvā astoņkāju formas mainīšanas principu precīza nokopēšana dos iespēju attīstīt tā dēvējamo lokano elektroniku un robottehniku.
Zemes veltes
Tostarp, izrādās, automašīnai ir četri riteņi tieši tā paša fundamentālā iemesla dēļ, kāpēc sauszemes mugurkaulniekiem ir četri locekļi. Roboti androīdi būtībā imitē cilvēka ķermeņa kustības, rūpnieciski roboti manipulatori pilnībā precīzi kopē visas cilvēka rokas brīvkustības pakāpes, savukārt uzņēmuma Boston Dynamics mašīnas jau šodien atbilstoši to uzvedībai var viegli sajaukt ar īstiem dzīvniekiem.
Robotu inženieri joprojām ik solī turpina smelties iedvesmu no dabas. Vēstīts, ka nesen viņu uzmanību piesaistījuši tarakāni. Hārvarda universitātes pētnieki izstudējuši šo kukaiņu pārvietošanās manieri un noskaidrojuši, ka tarakāna spēcīgais iekšējais skelets dod spēju visus šķēršļus pārvarēt ļoti neparastā veidā. Proti, sākotnēji tarakāns faktiski no visa spēka vienkārši ietriecas šķērslī, pēc kā acumirklī maina kustības virzienu, taču absolūti nesamazinot ātrumu jeb, citiem vārdiem sakot, ļoti ekonomiski tērē kinētisko enerģiju. Pateicoties šai īpašībai, tarakāns viegli paglābjas no saviem nelabvēļiem. Un vēl lielu pētnieku interesi raisa šo kukaiņu spēja iekļūt vissīkākajās spraugās, arī neskatoties uz to, ka tiem ir ļoti cietas hitīna bruņas.
Debesu veltes
Arī runājot par aviāciju, nevar neatsaukties uz dzīvnieku pasaulē noskatīto. Pirmo lidmašīnu radītāji mēģināja atdarināt putnus jau kaut kā mazliet par daudz burtiski, piemēram, liekot savām mašīnām vēzēt spārnus. Taču laiks visu sakārtoja savās vietās: jau drīz cilvēks saprata, ka šajā gadījumā no putniem pamatā jāmācās to aerodinamika, ko turklāt var efektīvi pielietot arī virszemes transportam.
Piemēram, Japānas ātrvilcienu sliežu ceļu inženieri sastapās ar nopietnu problēmu, ko izraisīja šīs valsts kalnainais apvidus. Tā dēļ dzelzceļa izbūvei nācās veidot ļoti daudz tuneļu. Un problēma ir šāda: iebraucot tunelī, lokomotīve sev priekšā saspiež gaisu, tāpēc iznākšana laukā tuneļa otrā galā allaž izraisa skaļu sprādziena troksni, kas biedēja gan vilciena pasažierus, gan visus iespējamos ārējos novērotājus. Šo problēmu izdevās atrisināt kādam inženierim, kurš vēl bez inženiera darba papildus bija aizrāvies ar ornitoloģiju. Viņš bija ievērojis, ka zivju dzeņi, ienirstot ūdenī, praktiski neizraisa ūdens šļakatas, un konstatēja, ka tas saistīts ar šo putnu īpašo knābja formu. Tā rezultātā japāņu ātrvilcienu lokomotīves iemantoja “putna degunu” un sāka izbraukt laukā no tuneļa jau ievērojami klusākā režīmā.
Savukārt vēl viena dabai jeb lidojošajiem dzīvniekiem “nozagtā” tehnoloģija var rast pielietojumu elektroniskajās grāmatās. Pētnieki izmantojuši tauriņu nimfalīdu principu atstarot gaismu ar īpašām spārnu zvīņām, tādējādi izstrādājot materiālu krāsainajai elektroniskajai tintei Mirasol. Un vēl bez tā konstatēts, ka tauriņa spārniem piemīt īpatnība mainīt savu krāsu atkarībā no temperatūras. Šis princips varētu iegult pamatā jauna tipa pārkaršanas sensoru radīšanā.
Dabai ir patents praktiski uz visu
Elektromotors un ģenerators, protams, ir gluži cilvēciski izgudrojumi, un to prototipus dabā izgudrotāji laikam it kā nekādi nevarēja nolūkot. Vismaz ne 19. gadsimtā, kad tapa šie izgudrojumi, pētnieku rīcībā vēl nebija elektroniskā mikroskopa, kas dotu iespēju maksimāli detalizēti aplūkot dažus nanometrus lielā fermenta ATF–sināzes darbības principu. Lai gan tas pats elektrisko mašīnu princips, izrādās, šajā olbaltumvielā izpaužas vienkārši apbrīnojamā lieliskumā.
Nekustīgā daļa (statora analogs) nostiprināta mitohondrija membrānā vai hloroplastā, bet iekšā atrodas molekulas rotējošā daļa – rotors, kas izmanto membrānā esošo potenciālu atšķirību: šūnai elpojot, no mitohondrija izdalās pozitīvi lādēti ūdeņraža joni, bet no turienes tie tiecas nokļūt atpakaļ iekšā, kur ir negatīvs lādiņš. Taču to vienīgais ceļš uz mitohondriju ved cauri molekulārajam motoram ATF–sināzei. Pagriežot “rotoru”, protoni liek olbaltumvielai sintezēt ATF molekulu jeb šūnas iekšējo degvielu. Turklāt ATF–sināzei var būt arī cits darba režīms: kad ATF ir daudz, bet spriegums membrānā nepietiekams, ferments var izmantot degvielu un pumpēt protonus uz citu pusi, palielinot potenciālu atšķirību. Tādējādi vienīgā aptuveni 20 nanometrus lielā molekulārā mašīna sevī var apvienot gan ģeneratora, gan elektromotora īpašības.
Vārdu sakot, atliek vien cerēt, ka dabas izgudrojumu patentu derīguma termiņi jau beigušies sen, vismaz pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, tāpēc cilvēki drīkst brīvi ņemt sev šos izgudrojumus, un līdz ar to katrā ziņā viņiem nevajadzētu vēl spēlēt dažādas savstarpējās monopolspēlītes. Īstenībā jau šajā pasaulē nekas nevienam individuāli nepieder un nemaz nevar piederēt tā, lai to neļautu izmantot arī citiem jeb faktiski visiem.
