Zagļu bizness – tuvējā robeža 6
Pēc nakts no 26. uz 27. augustu mūsu ilggadējam lasītājam Mārim Kaniņam Viesītes novada Rites pagastā rīts savā saimniecībā pienāca ar riebīgu apgānījuma sajūtu. Viņš bija pamatīgi apzagts. Pagalam piecu gadu darbs.
Pirms septiņiem gadiem aizgājis pelnītā atpūtā, Māris Kaniņš izvēlējās braukt uz savām dzimtajām tēva mājām un tikt galā ar pēdējo diplomdarbu dzīvē – sakopt vietu, kur piedzimis un audzis, gājis Rites pamatskolā, Neretas vidusskolā, tālāk studējis Jelgavā, strādājis, līdz beigās bijis “Lāčplēsī” direktora vietnieks saimnieciskā darbā. Pirms septiņiem gadiem atgriežoties dzimtajā vietā, viņu sagaidījuši grausti un pamestība. Salabojis ēkām jumtus, iztīrījis apkārtni, uzcēlis pirti, izracis dīķi, pašvaldība apbalvojusi par sakoptāko sētu. Un nu vienā rītā kā pie sasistas siles.
Skādes stāstam ir sava priekšvēsture. Kad pērnvasar Mārim Kaniņam nozaga divas traktora riepas, vietējais policists teicis – paklau, nekur neziņo, paši noskaidrosim, tiksim galā. Neko nenoskaidroja, vainīgo neatrada. Tad Māris Kaniņš uzlicis ceļmalā aizslēdzamus vārtus, daļai savas teritorijas apvilcis žogu. 27. augusta rītā skatās – vārti atzāģēti, ķēde norauta, vandaļi ielīduši kūtī. Japāņu traktoriņš, frēze un lielā sniega lāpsta aizvesta ar viņa paša automašīnas piekabi.
Māris Kaniņš nav vienīgais šajā pusē apzagtais. Var teikt, te saimniekus apzog regulāri. Un scenārijs vienāds – pēdas ved uz Lietuvu, līdz kurai tikai seši kilometri. Garnadži iecienījuši lauku ceļu, kas iet cauri “Muitnieku” mājām, kas atrodas tieši uz robežas. Deviņdesmitajos, kad atjaunoja Latvijas neatkarību, pa “Muitnieku” zemi izraka grāvi kā robežlīniju. Nevienam nekas tajos gados nezuda. Iestājoties Eiropas Savienībā, šo grāvi aizbēra un nu automašīnām uz Lietuvu taisns ceļš. “Muitnieku” māju saimnieks, kuram ir privātā videokamera, Mārim Kaniņam rādījis tajā fiksēto – re, kur redzams, kā tavā piekabē tavu traktoriņu ar busu aizvilka. Pirms kāda laika pa to pašu ceļu aizvests arī kāda kaimiņa metināmais aparāts, trimmeris, kvadricikls, kādam citam – džips. Tajā bija aizmirsti dokumenti un bankas karte un, izrādās, četros naktī Šauļos no tās jau noņemta nauda. Lietuvas pusē iesniegumu nepieņēma: pirmkārt, jūs neesat Lietuvas pilsonis, otrkārt, jums Lietuvā nekas nav nozagts. Mūsu policisti nedrīkstot uz Lietuvu oficiāli doties, jo neesot attiecīga starpvalstu līguma.
Māris Kaniņš vietējā pašvaldībā ierosinājis – uzlieciet videokameru kaut manā ozolā, esmu ar mieru samaksāt par elektrību. To pašu varētu izdarīt arī ceļu krustojumos. Kāpēc tagad bijušajā muitas punktā par pašvaldības līdzekļiem nevarētu uzlikt spēcīgu videokameru? Pašvaldībā atbildēts – tas maksāšot miljonus. Mārtiņš Kaniņš pārliecināts – tā nav tiesa.
Turklāt patlaban šis grantētais ceļš tiks vēl uzlabots. To nenoliedz arī Viesītes novada domes izpilddirektors Alfons Žuks: “Apmēram pusgadu par šo lietu ar mums runāja Lietuvas vēstnieks. No Lietuvas puses ceļš ir asfaltēts, kā pāri mūsu robežai, tā – grambas. Lietuvā atjauno muižu un ir saprotama vēlme braukt uz Latviju tieši caur “Muitnieku” zemi, jo caur Aknīsti ir 20 – 30 kilometru līkums. Jau tagad esam novietojuši ierobežojumu zīmes – tikai vieglajām automašīnām, taču cauri brauc arī kravas transports.”
Jā, zādzības notiekot, pirms krietna laika Viesītē pat uzspridzināts bankomāts. Un visas novērošanas kameras pirms tam nez kā atslēgtas no elektrības. “Mūsu valsts policijai varētu būt labāka sadarbība ar Lietuvas policiju,” teic Alfons Žuks, kura skatījumā tā varētu būt vienīgā izeja. “Runāju ar domes priekšsēdētāju, un varbūt tiešām par pašvaldības līdzekļiem “Muitnieku” teritorijā varam uzlikt novērošanas kameru,” piebilda Alfons Žuks.
Jāsecina, ka vietējās varas nostājā jūtama liela bezspēcība un arī zināma vienaldzība pret vietējo cilvēku interesēm. Vai tiešām tikai pēc zvana avīzei var iedomāties kaut vai par novērošanas kameru?
