“Zāģē mana tēva stādītās priedes!” Mežsaimnieks Vilnis par meža politikas īstenošanu 21
Vilnis Velde, pensionēts mežsaimniecības inženieris ar 60 gadu darba pieredzi, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zināšanas par mežsaimniecību esmu ieguvis LLA Mežsaimniecības fakultātē, Latvijas Universitātes Vides zinātnes un pārvaldības institūtā, pieredzi – daudzus gadus strādājot meža nozarē.
Biju meža apsardzības inženieris un kā novērotājs esmu pārlidojis Latviju vairākkārt. Manas pārdomas raisa ierēdņu īstenotā meža politika, kam nav zināšanu šajā nozarē.
Mežu vairāk nekā pirms 100 gadiem
Pagājušajā rudenī valsts mežsaimniecībai apritēja apaļi 100 gadi. Izdodot 1920. gada 16. septembrī agrārās reformas likumu, valsts izšķīrās par labu valsts mežsaimniecībai.
Pēc 1935. gada meža skaitīšanas datiem, kopējā mežu platība bija 1,75 miljoni hektāru, no tiem valsts mežu bija apmēram 1,39 miljoni hektāru, privātmeži 306 400 ha.
Tagad mežu ir ap 3,412 milj. ha. Ap 53% ir valstij piederoši.
Meža platība arvien palielinās, jo tiek apmežotas neizmantotās lauksaimniecības platības. Jā, saimniekošana ir pārkārtojusies.
Agrāk līda līdumus, lai būtu lauksaimniecībā izmantojamās platības, tagad tiek aizaudzētas lauksaimniecības zemju platības, bet līdz kārtīgam mežam daudzus gadus jāgaida.
Mūsu valsts mežus ir skārušas vairākas vētras. Tā 1967. gadā vējš papostīja mežus Kurzemē. 1969. gadā – galvenokārt Vidzemē. Vēl mežus papostīja 2005. gada janvāra vētra.
Kāds augstākstāvošs ierēdnis sacīja, ka piejūras josla palikšot bez priedēm, ja necirtīšot lauces priežu nogabalos. Domāju, ka tā nebūs, jo jūras piekrastē ir dažāda vecuma priežu audzes un paretam arī bijušas lauces.
Priedes vidējais mūžs taču ir vairāk nekā 100 gadu.
Medņi uz ceļiem pieprasa granti
Vairākas reizes dažādās vietās medņu riestu tuvumā ir nācies redzēt, ka medņi staigā pa grantētiem ceļiem un knābā sīkos akmentiņus. Mednis ir vistveidīgais putns. Nu uz dolomīta klātnēm tas nenāk. Vajag granti ievest mežā pie medņu riestiem.
Stingri izcērtot mežus. Cērt jau tiešām dūšīgi – gan valsts mežos, gan privātajos mežos.
Esmu secinājis, ka šī dūšīgā ciršana notiek daļēji arī tieši šajos gados, kad daudzas audzes ir tieši sasniegušas ciršanas vecumu.
Samazinot ciršanas vecumu, samazināsies pieaugušo mežu platības. Jau tā tagad gar izbūvētajiem meža ceļiem pārsvarā visur stiepjas jaunaudzes. Jaunaudzes daudz mazāk piesaista oglekli.
Tas jau zināms, ka koksnei ir nozīmīga loma cīņā ar siltumnīcas gāzu efekta izraisīto sasilšanu. Koksnes spēja uzkrāt oglekli ir priekšrocība klimata izmaiņu mazināšanā.
Mežs kā valsts kase
Bieži tiek stāstīts, cik koku iestādīts mežā. Kādēļ retāk runā, cik koku nocirsts? Nauda no meža koksnes izmantošanas ir galvenokārt mūsu senču un to priekšteču devums.
Mežā nocirstā koksne dod valstij lielus ienākumus un darbiniekiem pieklājīgas algas. Divdesmit gados LVM valsts un pašvaldību budžetos iemaksājusi 1,05 miljardus eiro. Bet vai tas tā būs visu laiku, māc tomēr šaubas.
LVM izcirstās platības pārsvarā atjauno ar kvalitatīvu stādāmo materiālu. Jā, stādu audzētavas ir augstā līmenī. Ir arī kvalitatīvs sēklu materiāls.
Agrākajos gados čiekurus lasīja, kur pagadījās. Bija jau čiekuru kaltes, tā, piemēram, Limbažu novada Ķirbižos. Priedi parasti sēja sagatavotā laukumiņā, egļu, bērzu, ozolu stādiņus ataudzēja nelielās stādaudzētavās pie mežniecības.
Tajos gados notika arī autoceļu apzaļumošana.
Gar izbūvētajiem meža ceļiem pārsvarā stiepjas tikai jaunaudzes. Aiz tām daudzās vietās ir meži, kas nav sasnieguši ciršanas vecumu.
Jā, tagad tiek tikai cirsts kopšanas cirtēs un iegūti mežmateriāli no, piemēram, mana tēva sētajām priedēm Vidzemes piejūras mežos.
Valstij vajadzēja atstāt vairāk meža
Vienmēr būs diskusijas, vai viss meža politikā ir pareizs. Zemju privatizācijas gados vairāk vajadzēja domāt par mežu platībām, kas piederētu valstij.
Runājot par aizsargājamām teritorijām, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā daļa zemnieku izpirka meža zemes platības par 0 latiem.
Zemniekiem tika atdota arī daļa nepieprasīto mežu platību par brīvu. Mežu privatizētāji iedalījās divās grupās. Vieni, kas atguva savu kādreizējo īpašumu, un otri, kas paņēma nepieprasītās mežu platības.
Ne jau visās aizsargājamo teritoriju platībās bija liegta pilnīga ciršana. Atsevišķās vietās cirta kārtīgu mežu par brīvu.
Šīs nepieprasītās platības varēja palikt valsts īpašumā, un būtu ko tagad atdot meža īpašniekiem, kam meža platībām ir pilnīgs ciršanas liegums.
Daudzi nepadomāja ar galvu. Par to biju iebildis GNP direktoram, bet meži tika izdāvāti.
Savlaicīgi atklāt ugunsgrēku
Pieskaroties jautājumam par meža ugunsgrēkiem, jāatzīmē, ka vispirms ir savlaicīga to atklāšana un tad to pareiza dzēšana. No preses, radio, televīzijas materiāliem esmu sapratis, ka pie to dzēšanas reizēm ir bijušas kļūdas.
Pie lielāka ugunsgrēka dzēšanas nav dzirdēts par atdedzināšanu un nepavisam – par pretuguni.
Manuprāt, nenopietnība meža ugunsgrēka dzēšanā bija Ādažu militārajā poligonā. No malas vērojot, šķita, ka Aizsardzības ministrija vai Dabas aizsardzības pārvalde ir ieinteresēti, lai virsāju platība izdegtu.
Zāģmateriāliem vērtība bijusi vienmēr. Eiropā dzīvojamās mājas arvien vairāk sāk gatavot no kokmateriāliem. Pie mums pārāk atturīgi.
Agrākajos gados vajadzēja gatavot priežu stutmalku šahtām, arī papīrmalku, sērkociņu klučus. Tagad sagatavotā papīrmalka galvenokārt aiziet uz Skandināvijas valstīm.
Tiek arī gatavota šķelda, kura arī nonāk galvenokārt citās Eiropas valstīs.
Latvijas valsts meži ir vienīgā lielākā mūsu valsts bagātība. Mums taču nav naftas, derīgo izrakteņu. Tā nav tikai koksne, vēl ļaužu atpūtas vietas, bioloģiskā daudzveidība.
To izmantošana dod ienākumus valsts budžetā, tiek sponsorēti vairāki valstiski pasākumi.
