XXI gadsimta eksistenciālais romantiķis 0
Bagātīgo šā gada dzejas klāstu ir papildinājis arī Edvīna Raupa dzejas krājums “Uguns nedrošs pulss”. Dzejnieka bibliogrāfijā tas ir septītais krājums. Jā, tas nav daudz, taču katra no autora grāmatām ir notikums. Edvīna Raupa dzeju var raksturot kā aku ar daudziem grodiem, un ar katru nākamo krājumu aka kļūst arvien dziļāka un līdz malām piepildīta ar eksistenciālu pasaules izjūtu.
Krājuma dzejoļi tapuši diezgan ilgā laikā – no šī gadsimta sākuma (viens dzejolis esot, kā privātā sarunā ar kritiķi minēja autors, tapis pagājušajā gadsimtā). Paralēli izdotajiem krājumiem daži dzejoļi, kas dažādu iemeslu dēļ tajos nav iekļāvušies, pakāpeniski veidojuši monolītu jaunas grāmatas kopumu.
Krājums “Uguns nedrošs pulss” pārsteidz, pat sākotnēji mulsina pieticīgā apjoma dēļ – 32 dzejoļi, taču, tos iepazīstot, top skaidrs, ka grāmatā ir ievietots teksta maksimums, pretējā gadījumā, proti, lielākā diapazonā tvertā kvēlojošu eksistenciālo noskaņu spriedze riskētu izdegt pelnos.
Latviešu literatūras savdabība slēpjas tās nesenās vēstures apstāklī – jau no 20. gadsimta sākuma rakstnieki pārņēma Rietumeiropas tendences, vienlaikus nenoniecinot nedz klasiskās vērtības, nedz modernās literatūras specifiku, līdz ar to latviešu teksti ir mākslinieciski uzrunājoši un daudzkrāsaini, un šīs tendences nezūd vēl joprojām. Arī Edvīna Raupa dzejā ir raksturīga romantisma un eksistenciālisma simbioze. Ne velti, jo kā atzinis pats autors, viņu vienmēr uzrunājusi, piemēram, spāņu 19. gadsimta romantisma pārstāvja Gustavo Adolfo Bekera un latviešu izcilā romantiķa Friča Bārdas dzeja, kā arī vienmēr ir saistījušas eksistenciālistu nostādnes.
Raksturojot krājuma kopnoskaņu, jānosauc sajūtu triāde: dzīve – laiks – nāve, un katra no šīs triādes daļām piepildīta ar sajūtu intensitātēm – smagmi, traģismu un bezierunu nolemtību, bet pa vidu cilvēks un mīlestība. Ja emocijas klasificētos kā, piemēram, īpašības vārdu salīdzināmās pakāpes, tās iesniegtos vispārākajā pakāpē, kas, starp citu, neuzdzirkstas strauji, bet gan mokoši, kā spīdzinot: “lēnām upe pieplūst pilna/ lēnām zivis iepeld rokās/ lēnām saule noskūpstīja/ manas mokas” (31. lpp.). Tātad eksaltētās emocijas neuzplaiksna spraigi, tās harmoniski, bet vienlaikus mērķtiecīgi ietiecas un iekārtojas vistālākajā sirds stūrītī uz palikšanu vēl ilgi pēc krājuma izlasīšanas.
Ekvivalents laika metaforai krājumā ir upe, ūdens kopumā. Tverot simbolos, ūdens semantiski atbilst laika plūdumam, tas ir kā vidutājs starp dzīvi un nāvi, tas ir arī dzīvības kods: “kā pārtraukt plūdumu lai/ brūce nepaliek bet jaunais/ dzimst// cik ilgi sēdēt man/ uz upes kakla un nespēt/ iejaukties// vien attapties ka/ jaunais dzimst un dzimst bet/ upes plūdums” (7. lpp.). Rezignāciju, kas vienlaikus piepildīta ar ilgām, vēl pastiprina liriskā varoņa tiecība tumsā, mākoņos, izjūtot pulsāciju gan artērijās, gan ķermenī, gan dzīvē. Tieši šis aspekts ir krājuma gaišā stīga – pulss, lai arī dažbrīd nedrošs, nozīmē dzīvot – ne vienkārši dzīvot, bet dzīvot piepildīti.
Edvīna Raupa krājumos vienmēr var atrast pārsteidzošas metaforas un salīdzinājumi, arī šajā krājumā tēlainie izteiksmes līdzekļi, iemirdzas it koši un vilina ieskatīties krājumā atkal un atkal. Daži piemēri: “Es grozos kā vējrādis./ Bet vēji ir ciet” (13. lpp.), “Nāve ir neatdots parāds” (21. lpp.),”es izšķilšos kā pieres vidū/ krusts kā dzirkstele no laika/ tiešās runas un pletīšos uz visām/ tavām pusēm kā sirdsviela/ kā ugunsnedrošs/ pulss” (25. lpp.), “iela ir tukša un sausa kā acs” (33. lpp.). Iepriekšminētie piemēri, kā arī krājums kopumā apliecina Edvīna Raupa trauslo eksistenciālā romantiķa dvēseli, un katram no mums dzejnieks piedāvā, kur patverties: kādam lasītājam tā būs traģiskā krājuma noskaņa, savukārt es veldzējos dzejnieka radītajā teksta poētikā.
