X paaudzes krāsainā realitāte 0
Vēsma Lēvalde, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jāatgādina, ka “X paaudze” ir daļa no Nacionālā teātra projekta “Baltais kubs”, kas paredz piecas ceturtdienas piedāvāt speciāli e-teātra videi piemērotus stāstus. Tos veido režisori Ināra Slucka un Valters Sīlis kopā ar aktieriem Kasparu Zvīguli, Līgu Zeļģi, Jāni Āmani, Arturu Krūzkopu, Madaru Botmani. Protams, iesaistīti ir arī tehnoloģiju speciālisti un mākslinieki.
Teātris savā mājaslapā norāda, ka šos stāstus vienos telpa, kas iemieso baltā kuba principu, un papildinātā realitāte (ar datoru izmainīta vide saplūst ar fizisko telpu, kur notiek darbība). Skaidrs, ka “Baltā kuba” idejas pamatā ir vēlme maksimāli izmantot šo laiku, kas mums uzspiež attālinātu komunikāciju, bet ļauj pētīt tehnoloģiskās iespējas.
Turklāt Nacionālajam teātrim ir tik ekskluzīvs sadarbības partneris kā LMT. Lai vai kā, bet Ināras Sluckas kinomīlestība šajā e-formātā ir pāraugusi savdabīgā, sinkrētiskā mākslas formā, kuras vērtēšanai būtu nepieciešamas plašas zināšanas ne tikai kino un teātra teorijā, bet arī tā sauktajā jauno mediju mākslā un digitālajās tehnoloģijās.
Pārzinot visas šīs jomas, varbūt kļūtu iespējams atrast tādu formulu e-teātra “funkciju integrālim”, kas ļautu novērtēt iestudējuma struktūras profesionalitāti un māksliniecisko līmeni. Tā kā trijās no šīm jomām varu pretendēt tikai uz diletanta vai, labākajā gadījumā, lietotāja statusu, šī recenzija drīzāk uztverama kā ieinteresēta skatītāja viedoklis.
Pretrunu kompozīcija
Paradoksāls šajā projektā ir izvēlētais materiāls – Duglasa Koplenda romāns “X paaudze”. Proti – tehnoloģijās balstīts projekts, tātad arī “Baltais kubs”, ir modīga šā laika tendence, savukārt Koplenda manifestētās X paaudzes pārstāvji mēģina radīt kontrkultūru, kas ignorē visu, ko apzīmējam ar novazāto vārdkopu “Rietumu vērtības”.
Tas ir – stāvokli sabiedrībā, augstu profesionālo statusu, materiālo labklājību un publisku atzinību. Romānā pašpasludinātie autsaideri, pametuši “normālo” dzīvi ar karjeras kāpnēm un kredītu atkarību iluzoras labklājības vārdā, nomaļā mazpilsētā strādā “Mcdarbus” (sic! asprātīgs vienkāršo, mazatalgoto darbu apzīmējums) un stāsta cits citam stāstus, mēģinot rast jēdzīgu eksistenci bezjēdzīgā pasaulē.
Iespējams, motivācija izvēlēties šo materiālu bijusi arī tā, ka aktieri šobrīd, līdzīgi kā romāna varoņi, ir teātra “ārpusnieki”, kas skatītājus atkal radina klausīties stāstus.
Tomēr arī stāstu stāstīšana ir paradokss, jo formāts, kādā radīta “X paaudze”, par būtisko izvirza spilgtu, tehniski kvalitatīvu vizualitāti, ko arī lieliski īstenojis digitālās vides mākslinieks Mārtiņš Dāboliņš, scenogrāfs Reinis Suhanovs un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Jau projekta nosaukums “Baltais kubs” aizgūts no vizuālās mākslas – balta izstāžu telpa, kurai raksturu piešķir tajā izvietotie mākslas darbi. Tas ir pretstats teātra melnajai kastei, kas atzīst tikai vienu dominanti – dzīvu aktieri.
Vizualitātes uzsvērums raksturīgs postdramatiskā teātra postulātam, kas bieži vien principiāli noraida stāstu. Par paradoksu varētu nosaukt arī pēcizrādes sarunās Dāboliņa demonstrētu 3D tehniku, ar kuru viņš fotokadrus pārvērtis aktiera “avatarā”, jo turpat aktieris Kaspars Zvīgulis emocionāli stāsta par to, ka ir grūti spēlēt bez skatītāja, tātad apliecina aktiera fizisko darbošanos izrādē.
Ja vien būtu laikus izdomājusi tiešraidi saglabāt ierakstā, noteikti tītu vēlreiz cauri, lai censtos noteikt, kur bija dzīvs aktieris un kur iešmugulēts “avatars”. Ināras Sluckas režijā e-teātris tātad ir apvienojis postdramatiskā teātra, kino un digitālās mākslas elementus. Tehnoloģijas veido iluzoru realitāti, kas ataino vidi, kurā noris Kaspara Zvīguļa stāstītie notikumi (Līgai Zeļģei atvēlēta tikai īsa epizode, bet Jānis Āmanis ir tikai “avatara” versijā).
Stāsta saturs un atainotā vide sasaucas ar ceļa filmu žanru (road movie), kur filmas varoņi pamet ierasto dzīvi un dodas ceļā, kas pilnībā maina viņu dzīves virzību. Šis žanrs tiecas uz vispārinājumu, noraida konservatīvismu sabiedrībā. Arī Koplenda romāna nosaukums “X paaudze” norāda uz trīsdesmitgadnieku paaudzes psiholoģisko krīzi un ironizē par “reklāmu sabiedrību”, kas liek tērēt jaunību, lai iegūtu mantu, bet pēc tam tērēt mantu, lai iegūtu jaunību.
Ilūzija versus realitāte
Sarežģītākais uzdevums šajā konstrukcijā ir aktierim, jo tas nav fantāzijas žanrs, kur tehnoloģiju radītie brīnumi ir galvenais skatītāja uzmanības piesaistes instruments. Viņam jāspēj gan izjust vidi, ko faktiski redz tikai skatītāji, gan noturēt uzmanību būtībā ar vienu instrumentu – vārdu. Koplenda teksts šajā ziņā ir pateicīgs – tas ir asprātīgs, neslēpti ironisks un raits.
Kļūda, manuprāt, ir izvēlētais spēles veids – aktiera pašrefleksija, proti – atsacīšanās radīt Koplenda tēla iemiesojumu, bet izstāstīt to groteskā, teatrālā formā, uzsvērtā aktiera un viņa spēlētā varoņa dualitātē, nemēģinot panākt ilūziju, ka teksts dzimst no domas tieši tajā brīdī, kad tas tiek izrunāts. Tas, bez šaubām, ir leģitīms un populārs spēles veids mūsdienu teātrī, taču dīvainā kārtā e-versijā tas īsti nestrādā, jo rada tādu kā negatavu, kā mēģinājuma iespaidu.
Varbūt tāpēc, ka digitāli veidotā vide jau ir pietiekami atsvešināta no realitātes, māk-slīgie suņuki un citi rekvizīti apliecina, ka redzam spēli, nosacītības līmeni paaugstina arī fakts, ka skatītājs sēž mājās pie datora vai telefona ekrāna.
Turklāt Koplenda teksts jau paredz pārrāvumus jeb atkāpes no stāsta – tie ir ironiskie, reklāmu stilā veidotie frazeoloģismu skaidrojumi (teļu nobarošanas aizgalds – atvērtā tipa birojs u. tml.). Rezultātā iespaids ir tāds kā saraustīts, un atmiņā iegulstas tikai dažas spilgtas frāzes, mūzikas ritmi, daži spilgti kadri, bet dziļākas pēdas apziņā nepaliek.
Tomēr jāatzīst, ka šāds formāts noteikti būs ilgtspējīgs, jo saistīs lielu daļu dzīves skrējienā nogurušo, kam negribas vakarā doties uz teātri, kur jāatslēdz mobilais un jābūt vairākas stundas “off”.
“X paaudze”, 1. epizode – “Endrū stāsts par Dagu”. Pēc D. Koplenda romāna “X paaudze” motīviem
Režisore Ināra Slucka, scenogrāfs Reinis Suhanovs, videomākslinieks Mārtiņš Dāboliņš, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video inženieris Toms Zeļģis, skaņu un muzikālais noformējums – Gints Rutks.
Lomās: Kaspars Zvīgulis, Līga Zeļģe, Jānis Āmanis.
