Vūpija – mans mīļais bulterjers. Kas jāzina par šķirnes īpatnībām? 4
Eksotisko un reto mājdzīvnieku audzētavas “Golden Fenix” īpašniece, studente Anete Valtere no Lielvārdes šajā pavasarī saņēma brīnumjauku pārsteigumu – viņas mīlulei nepilnus divus gadus vecajai bulterjeru kucītei Vūpijai marta otrajā pusē piedzima deviņi ņipri kucēni – piecas meitenes un četri puikas.
Parasti bulterjeriem dzimst divi līdz seši mazuļi. Deviņi, turklāt visi sveiki un veseli, – tas negadās bieži. Turklāt Vūpijai tie ir pirmie bērni. Pirmajā nedēļā, aprūpējot tik lielu kucēnu skaitu, gāja grūti ne tikai jaunajai māmiņai. Arī Anete bija spiesta naktīs mosties ik pēc divām stundām, lai palūkotos, vai Vūpija tiek galā ar saviem pienākumiem un pabaro visus deviņus mazuļus, jo pupi taču tai ir tikai astoņi. Kopš viena mēneša vecuma kucēni jau ēd ne tikai mātes pienu, bet arī vistas filejas gabaliņus un kucēniem paredzētu izmērcētu sauso barību.
Par bulterjera iegādi Anete sapņoja gandrīz desmit gadus, kopš pusaudzes vecuma. Mājās tolaik bija četri čau čau, rotveilers, mopsis un čivavas, arī vairāku šķirņu kaķi un daudz citu radībiņu, bet dot pajumti bulterjeram aizspriedumu dēļ pret šiem suņiem Anetes vecāki nebija ar mieru. Kad meitene pieauga, ķērās pie radikālāka soļa – vecākus nostādīja fakta priekšā, ka nauda par suņu meiteni jau ir pārskaitīta, atliek vien braukt tai pakaļ uz suņu audzētavu Čehijā.
Šobrīd, pusotru gadu kopš Vūpijas, pilnā vārdā Whopi Marso Bull, ierašanās jaunajās mājās, tā kļuvusi par pilntiesīgu ģimenes locekli. Un Anetes vecāki ir pārliecinājušies, ka, pareizi audzināts, bulterjers nebūt nav nekāds asinssuns, bet ļoti draudzīgs, mīlīgs un labsirdīgs mājdzīvnieks. Turklāt Vūpija jau ir piedalījusies vairākās suņu izstādēs un kļuvusi par Latvijas jauno čempioni. Arī ar pārējiem Valteru mīluļiem – gan suņiem, gan kaķiem – Vūpija sadzīvo lieliski. Lai mēs par to pārliecinātos, Anete no mājas iznes britu zilās šķirnes kaķēnu un novieto kucēnu vidū. Mazie suņuki to ziņkārīgi sāk grūstīt, bet Vūpija pieskrien, aposta un steidzas ar mēli laizīt, tātad izturas kā pret vēl vienu mazuli. Un neizrāda ne kripatiņu agresijas. Arī mēs, sveši cilvēki, Vūpiju varam droši glaudīt. Suņu meitene par to tikai priecājas. Bet vislielāko prieku viņai sagādā rotaļas. Spēka gan Vūpijai netrūkst. Veikalā pirktās suņu rotaļlietas viņas zobos izšķīst desmit minūtēs, bet suņu meitene labprāt rotaļājas arī ar koka rungām un pagalēm. Dažkārt, saimniekiem iznākot no mājas, paveras Vūpijas sastrādātā postaža – krietni noārdīta malkas kaudze un pagales iznēsātas pa visu pagalmu. Jo līdz divu gadu vecumam bulterjers burtiski “plīst pušu” no kūsājošās enerģijas. Lai no tās atbrīvotos, sunim regulāri jānodrošina garas pastaigas. Vūpija to izlādē, no agra rīta līdz vēlam vakaram joņojot un rotaļājoties pa pagalmu. Rīta stundās Anetes tētis Andis kopā ar suņu meiteni bieži aizstaigā līdz tuvējam dīķim pamakšķerēt. Tad viņa dabū pa kādai zivij, kas tai ļoti garšo. Ja vistu kūtī atrod olu, arī to Vūpija noteikti apēd. Bet bulterjeru kucītes pamatbarība ir profesionālā sausā un daudz gaļas – vistas, truša u. c. Vūpijai ļoti garšo arī svaigi gurķi, labprāt ēd tomātus, ābolus un ogas.
– Mūsu ģimenē ir dzīvojuši dažādu šķirņu suņi, taču varu teikt – bulterjers no visiem būtiski atšķiras. Tas nav parasts rējējs, kurš pakļaujas komandām, bet suns, kurš domā ar galvu. Piemēram, kādā naktī, stāvot istabas vidū, Vūpija sāka neatlaidīgi riet. Izrādās, tajā dienā es ar viņu nebiju kārtīgi izspēlējusies. Un tā man pulksten 1.30 naktī nācās doties ārā un kopā ar Vūpiju pa pagalmu dzenāt bumbiņu, – stāsta Anete.
Vai priekšstats, ka bulterjeri ir neprognozējami un no tiem jābaidās, patiešām nav patiess, jautāju kinoloģiskā kluba “Reto” prezidentei kinoloģei Ilonai Osei. – Tā ir taisnība. Standarta un mini bulterjeri ir ļoti draudzīgi gan pret pieaugušiem cilvēkiem, gan bērniem. Attiecībās ar citiem suņiem bulterjers gan nebūs tas, kurš pakļaujas, bet pirmais noteikti nekad neuzbruks. Sliktā slava, kas klīst par bulterjeriem, laikam drīzāk attiecināma uz pitbulterjeriem un stafordšīras bulterjeriem. Tie patiešām pret citiem suņiem ir agresīvāk noskaņoti. Taču jebkura suņa raksturs atkarīgs no gēniem un audzināšanas. Ja vecāki un vecvecāki ir draudzīgi, arī viņu pēcnācēji būs tādi. Bet, nepareizi audzinot, pat vismazāko dekoratīvo sunīti var pārvērst par niknu, ļaunu zvēru.
Bulterjeri:
spēcīgi veidoti, muskuļoti suņi ar olveida galvu un romiešu degunu
šķirne radīta, sakrustojot buldogu ar terjeru
sākotnēji selekcionēti kā cīņas suņi, bet mūsdienās pilda tikai cilvēka kompanjonu lomu ja pareizi audzināti, raksturā ļoti draudzīgi
neatkarīgi, reizēm stūrgalvīgi
vienā metienā parasti divi līdz seši kucēni
dzīves ilgums – seši līdz astoņi gadi
