“Volūda kai upe plyust” 0
Literatūras almanahs “Olūts” šogad pie lasītājiem devies jau 21. reizi, pildot savu misiju – nodrošināt, lai latgaliešu rakstītā literatūra nepazūd, bet regulāri nonāk pie lasītājiem.
“Olūts” piedāvā ielūkoties 27 autoru daiļdarbos, kas lielākoties ir prozas formātā, bet grāmatas noslēgumā publicētas piecu autoru īsas apceres. Almanaha divi apjoma ziņā visgarākie darbi, kas veido krājuma pamatsastāvu, ir Rūdolfa Linuža vēsturiskais stāsts “Kod svātūzulā īsper zibiņs” un Helēnas Laurinovičas-Pronevskas darba “Grymstušōs saleņas” otrā daļa “Zalta nauda” (pirmā daļa ir izlasāma 2015. gada almanahā). Trešdaļa almanaha ir atvēlēta dzejoļiem un atsevišķu autoru īsstāstiem.
R. Linuža stāsts aizved lasītāju tālā pagātnē un ierauj to notikumu virpulī, kad iekarotāji centās uzspiest katoļticību vietējiem iedzīvotājiem. Centrālais stāsta varonis ir Dukums – sirms, bet joprojām izveicīgs vīrs, kurš kādreiz bijis izcils karotājs un kļuvis par izslavētu zintnieku. Viņš uzņemas apziņot Lotigolas virsaišus par notiekošo kaimiņu novados un briesmām, kas sagaida pašus, ja netiks apvienoti spēki, stājoties pretī iekarotājiem. Stāstā ir daudz nianšu, kas dzīvi atklāj tā laika sadzīviskus notikumus un cilvēku tikumus un netikumus.
Magdalēna Vjatere raksta stāstiņus, pieskardamās pagātnē piedzīvotiem notikumiem, savukārt Ivetas Dimzules stāsts “Zīmassvātku egleite” ļauj ielūkoties galvenā varoņa Donata likteņa līkločos. Interesants ir Genovefas Ragaušas darbs “Maltas Trūpu kalējs”, kurā lasītājs var sekot līdzi mīlestības, naudas un dažādu netikumu valgu pakļautajai kalēja dzīvei, kas savijusies mezglā.
Salīdzinot ar citiem prozas darbiem, uz pārējo fona izceļas Antona Kreica filozofiskā “Saruna ar kaulainū”, kurā nāvei (kura pilda grāmatvedes lomu, jo viņas pārziņā ir dzīvības un nāves bilance) tiek uzdoti daudzi eksistenciālas dabas jautājumi par dzīvi, likteni, mūžību u. tml., uz kuriem tiek saņemtas izsmeļošas atbildes.
Literatūras almanahā “Olūts” savas miniatūras regulāri publicē Ilze Keiša. Autores darbi, kuros skumjas mijas ar prieku, ir dabas motīvu caurausti un sirsnīguma piepildīti, jo viņa māk ielūkoties gan cilvēku sirdīs, gan saskatīt dabas daudzkrāsainos mirkļus.
Pievēršoties almanahā publicētajiem dzejoļiem, jāsecina, ka ir autori, kuri gadu no gada bagātīgi dalās savā daiļradē, un ir autori, kuru darbi almanahā neparādās regulāri, turklāt publicēšanās reizē lasītājiem tiek piedāvāti vien daži dzejoļi. Izceļot atsevišķu dzejnieku darbus, jāsaka, atmiņā palikuši Ingunas Būmanes-Lūses mīlas dzejoļi, kas atklāj mīlestības pārņemta cilvēka emocionālo pasauli. Autore ar dzejoļu starpniecību vēsta, ka mīlestība var būt bezrūpīga (“Mīla pīdzymst nu nikō,/ Spōrnus īdūd ikdīnai”, 134. lpp.) un tā var būt arī otru cilvēku apspiedoša (“Tu esi maņ par tyvu./ Nav vairs vītas munim spōrnim”, 134. lpp.), rada gan prieku, gan arī sāpes.
Iepriekš minētais R. Linužs almanahā ir publicējis ne vien stāstu, bet arī dzejoļus. “Volūda kai upe plyust,/ kura nikod naizžyus” – šī frāze atgādina, cik svarīgi neaizmirst runāt latgaliski. Elvīras Lavrinovičas (Melnes) divos dzejoļos no trim arī tiek turpināta jau iepriekš minētā latgaliešu valodas tēma. Dzejolis “Latgolas ļaudim” vēsta par mūsdienu latgaliešiem un piesaista ar savu dabiskumu no pirmā pantiņa (“Kai gryudi nu kabatom caurajom/ Senī vōrdi ir izbyruši,/ Viņ vacmamas saceitī/ Vēļ pīmiņā palykuši”) līdz pat pēdējām divām rindām (“Radzūt – jys Latgolas cylvāks,/ Par reizi ir mīls un sovs.”, 208. lpp.).
Olūts, tulkojot no latgaliešu valodas, nozīmē avots. Bet avots, kā zināms, spēj dot veldzi, tas tiek uzskatīts par kultūrainavas vērtību. Arī literatūras almanahs ir ieņēmis stabilu vietu Latgales kultūrtelpā, kļūstot par ikgadēju krājumu, kurā apkopoti gan dzejas, gan prozas darbi latgaliešu valodā, ļaujot latgaliešu valodai būt dzīvai kā avota ūdenim un sniegt veldzi, kad tā nepieciešama.
