Vai šis puika negrib nākt uz volejbolu? Divi valstsvienības kapteiņi, kuru dzīvē volejbols ienāca ar likteņa pirksta pieskārienu 3
Ilmārs Stūriška, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas volejbola izlase septembrī pēc 26 gadu pārtraukuma piedalīsies Eiropas čempionāta finālturnīrā. 1995. gadā valstsvienības kapteinis bija Valts Mihelsons, šobrīd – Toms Švans. Abu dzīvē volejbols ienāca ar likteņa pirksta pieskārienu.
Paklausīja sirdsbalsij
Toms Švans volejbolu sāka spēlēt ļoti vēlu – 17 gadu vecumā. Auga Subatē, ciemā Latgalē pie Lietuvas robežas (starp citu, tēvs ir lietuvietis). Skraidījuši un spēlējuši dažādas sporta spēles, arī volejbolu, bet ne organizētā treniņu procesā. Pie pirmā datora ticis, mācoties 9. klasē, taču tāpat priekšroku deva aktivitātēm ārā.
Kad klasesbiedri mājas darbus rakstījuši datorā, viņš lūdzis skolotājam, vai var ar roku – tā ātrāk, nav jāmeklē taustiņi.
11. klases beigās “Lāses kausa” sacensībās Daugavpilī Tomu pamanījis volejbola treneris Edgars Savickis un uzaicinājis uz treniņiem. Jaunietis sākumā nenoticējis un nav devis atbildi, pēc pāris mēnešiem treneris zvanījis vēlreiz, atkal satikušies sacensībās, un Toms piekritis pamēģināt: “Mani aicināja pārcelties uz Daugavpili, apkārtējiem par to bija dažādi viedokļi, arī tādi – kam tev to vajag, priekšā vidusskolas pēdējais gads. Paklausīju savai sirdsbalsij, kas teica – ej, mēģini.”
Kā spilgta atmiņa no pirmsākumiem – notika mači starp vietējo “Dream Team” (sapņu komandu) un volejbolistiem, kas agrāk spēlējuši Daugavpilī. Ieradušies arī tādi zināmi vīri kā Deniss Petrovs – Latvijas izlases rekordists aizvadīto spēļu skaita ziņā, arī šobrīd viņš ir ierindā un gatavojas Eiropas čempionātam.
Tomam par izspēlēm acis bijušas lielas. Bet viņš ātri progresēja un jau pēc četriem gadiem izpelnījās uzaicinājumu uz Latvijas izlasi.
Valts Mihelsons nāk no vēl mazāka ciema – Sidgundas Mālpils pusē, bērnībā arī bijis aktīvs – ziemā spēlējuši hokeju, vasarā futbolu, metis bumbiņu. Mamma gribējusi, lai dēls tiek ārā no laukiem, rados bijusi skolotāja, kura braukusi līdzi kamaniņu braucējiem uz nometnēm Krievijā.
Ieteikusi iestāties Murjāņu sporta ģimnāzijā, kur iestājpārbaudījumos garām gājis treneris Gunārs Freidenfelds un izmetis – vai šis puika negrib nākt uz volejbolu?
“Uzreiz piekritu, jo lauku sporta spēlēs parasti centrālie mači veču starpā bija volejbolā, man tas šķita ļoti forši,” atminas Mihelsons. Tobrīd bija 12 gadus vecs. Kā mājas bērnam dzīvošana kopmītnēs īsti nav gājusi pie sirds, brīvdienās noteikti vajadzēja aizbraukt pie vecākiem, taču viņš novērtē Murjāņos pavadīto laiku – stingri audzinātāji, disciplīna un tika ielikti pamati, lai augumā nebūt ne raženais puika izveidotos par augstākā līmeņa volejbolistu.
Pēc vidusskolas iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI), taču tobrīd arī studentus sauca armijā. Sadale Kauņā, tad vairāki mēneši pretgaisa aizsardzības daļā Ventspilī, izejot cauri iesvētībām smagā formā. Nožēlojami un pazemojoši.
“Ar ģenerāļu palīdzību tika noorganizēts, ka mani izsauca uz Baltijas kara apgabalu Muceniekos, kur vēl caur citiem kanāliem sarunāja, ka nelegāli palaiž mājās trenēties. Dzīvoju mājās, trenējos Republikas augstākās sporta meistarības skolā, apkārt nekur nevarēju staigāt, un man bija divi gadi, lai ļoti nopietni strādātu pie fiziskās sagatavotības, jo 18 gadu vecumā pateikt, ka es būšu spēlētājs – diez vai. Bet pēc šiem diviem gadiem mani paņēma “Radiotehniķī”,” Valta ieguldītais darbs atmaksājies ar iekļūšanu meistarkomandā.
Sākotnēji svīdis no veco spēlētāju sniegtā informācijas daudzuma.
Lai saprastu, kas tas bija par līmeni, pietiek pateikt, ka “Radiotehniķis” 1984. gadā kļuva par PSRS čempioniem. Pat spēlējot labi, Valts bijis blāvs. Nekāda jauno apspiešana gan neesot notikusi – ar nosacījumu, ja redzēja, ka strādā ar atdevi. “Ja sāki klepot, tad gan ātri nolika pie vietas,” piebilst Mihelsons.
Augstākā izglītība
Tomam Švanam un Valtam Mihelsonam izdevies apvienot volejbolu ar studijām universitātē, iegūstot augstāko izglītību. Profesionāliem sportistiem tas ir visai liels retums. Toms absolvējis Daugavpils Universitāti kā sporta un sociālo zinību skolotājs.
“Universitāte bija lielākais faktors, kāpēc pārcēlos uz Daugavpili, jo treneris uzreiz pateica – nodrošināsim studijas bez maksas, ja spēlēsi komandā. Pasniedzēji bija ļoti pretimnākoši,” saka Švans.
Viņš pieļauj, ka kādreiz varētu arī strādāt savā specialitātē: “Darbs pagrūts, praksē gāju un skatījos, kā ar bērniem strādā. Brīnos par šiem cilvēkiem, bērnudārza audzinātājām. Tas ir arī interesanti, nekad nedrīksti apstāties, jākrāj jaunas zināšanas, lai bērna uzmanību piesaistītu. Tie, kas ilgi sportojuši – neko citu jau tu īsti nezini, trenējoties iegūsti zināšanas, kuras pēc tam vari nodot tālāk.”
Valts Mihelsons iestājies kādreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, bet pēc pārtraukuma beidzis jau Rīgas Tehnisko universitāti – Inženierekonomikas fakultāti.
“Politehniskais institūts bija ļoti tendēts uz sportu, dabūjām lielas atlaides, brīvais apmeklējums. Bija reizes, kad arī aizšāvām uz kopmītnēm, bez piedzīvojumiem jau neiztikt, tomēr viss tika pakārtots sportam,” viņš norāda.
23 gadu vecumā Toms Švans iesāka leģionāra gaitas – trīs sezonas pavadīja Pērnavā, pēc tam vienu Francijā un atkal atgriešanās Igaunijā. Pie ziemeļu kaimiņiem atradis savu otro pusīti.
“Elerīna ir Pērnavas vienības fans, skatījās mūsu spēles, bet iepazināmies nejauši – viņa draudzējās ar mana komandas biedra draudzeni un satikāmies kopīgā pasākumā pirtī.
Esmu pateicīgs volejbolam, jo tas ļāvis dzīvē daudz ko iepazīt.
Nāku no dziļiem laukiem. Jau aizbraukšana uz Daugavpili bija liels solis uz priekšu, bez volejbola universitātē diez vai būtu ticis budžeta grupā. Pēc tam Igaunija, draudzene. Kā ķieģelītis pie ķieģelīša viss saliekas,” teic Švans.
Ģimenē aug divi bērni – dēlam Rubenam trīs gadi, meitai Elisabetei – septiņi mēneši. Sezonu Francijā, kas noslēdzās pāragri Covid-19 pandēmijas dēļ, viņš pavadījis bez tuvajiem un atzīst – tas bijis pārbaudījums ģimenei, sapratuši, ka tikšanās reizes trijos četros mēnešos nav labs variants. Kad vēl radīsies iespēja spēlēt ārzemēs, dosies visi kopā.
Valts Mihelsons savu nākamo sievu Dagniju zina kopš bērnu dienām, kopā spēlējušies gan smilškastē, gan arī dzenājuši futbola bumbu, apprecējušies viņas 18. dzimšanas dienā. Uz visām ārzemju komandām, izņemot pēdējo gadu Francijā, sieva braukusi līdzi vīram.
Meita Krista dzimusi Grieķijā, dēls Maikls – Itālijā. Krista labā līmenī spēlējusi volejbolu, kas ļāvis iegūt izglītību ASV.
“Kāzas mani ļoti disciplinēja, pēc meitas piedzimšanas bija rūpes par bērnu – treniņš, māja. Atbildības sajūta. Dagnija audzināja bērnus, tas nav viegli, ka esi mājās un nav sabiedriskās dzīves,” pateicīgs ir Valts.
Uz turnīriem privātajās mašīnās
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas izlases kodolu veidoja “Radiotehniķa” spēlētāji – tas bija meistarības rādītājs, pirmā spēle tika aizvadīta 1992. gada rudenī pret Baltkrieviju (3:0, 3:1). Komanda izcīnīja tiesības 1995. gadā spēlēt Eiropas čempionātā – toreiz tajā piedalījās vien 12 izlases (šobrīd 24), Mihelsons bija izlases kapteinis.
“Jārāda piemērs, jābūt korektam, jāmāk nolīdzināt konfliktus. Cilvēki ir dažādi,” par kapteiņa pienākumiem stāsta Valts.
Komandai finālturnīrā Grieķijā neizdevās piepildīt savas ambīcijas, zaudējot visos piecos mačos un paliekot 11. vietā. Lielākā daļa izlases spēlētāju pārstāvēja Latvijā izveidoto Čempionu līgas komandu “Vildoga/Ventspils nafta”, no Itālijas piebrauca Aivis Eida un Viktors Ceplītis.
Pēc sezonas visi bijuši labā formā, varēja redzēt, ka komandai ir jauda, bet vasarā gatavošanās čempionātam vairāk līdzinājās amatieru kopienai. Komandai nodrošināta tikai sporta zāle. Spēlētāji paši meklējuši pārbaudes spēļu turnīrus, uz kuriem brauca ar savām mašīnām. Ko sēsi, to pļausi – neko labāku šādā situācijā nevarēja gaidīt.
Vēl kādu laiku izlase bija konkurētspējīga, bet, nomainoties paaudzei, Latvijas volejbols nokļuva zemās pozīcijās un tikai šobrīd sāk atgūties.
“Pirms 30 gadiem pasaules līmenī bija trīs četras izlases, tagad ir 12, kas var viena otrai iekost.
Mēs ar “Radiotehniķi” braucām pa Eiropu, iedzērām vakaros alu un uzvarējām. Tagad tā nav, olimpiskās spēles – kosmoss!
Tādi kā es vairs nespēlē, visi ir Toma augumā un garāki. Spāņi agrāk nemācēja spēlēt, vēlāk izcīnīja zeltu Eiropā. 90. gadu sākumā mēs spēlējām līdzīgi ar visiem, arī poļiem, bet paiet četri pieci gadi – viņi ir čempioni. Trenētība, sistēma, finansiālais atbalsts,” Valts skaidro, ka trūka priekšnoteikumu, lai Latvijas volejbols turētu līdzi tempam, kādu uzņēma vairākums konkurentu.
Atkal finālturnīrā
Ar kapteiņa lomu izlasē apradis Toms Švans. Kad valstsvienības galvenais treneris, igauņu speciālists Avo Kēls piedāvājis paaugstinājumu, bijis pārsteigts – līdz tam nevienā komandā šādu godu nebija izpelnījies.
Visticamākais, nostrādājis tas, ka Kēls labi iepazinis Švanu kopīgā darbā Pērnavas klubā Igaunijā. “Cenšos rādīt piemēru, nedrīkst saļimt, sūdzēties, jo grūti ir visiem un visos sporta veidos. Jācīnās. Rīvēšanās kolektīvā nav, jo mēs visi esam līdzīga līmeņa spēlētāji,” atzīst Toms.
Eiropas čempionāta pirmais posms risināsies četrās valstīs – Igaunijā, kur spēlēs arī Latvija, Somijā, Čehijā un Polijā. Latviešiem bez mājiniekiem jāsacenšas ar olimpiskajiem čempioniem francūžiem, Horvātiju, Slovākiju un Vāciju. No grupas izkļūs četras labākās komandas. Rangā aiz mums ir tikai Horvātija, tā ka Latvijai jāsagādā pārsteigums, lai turpinātu cīņu par medaļām.
“Trenējamies, jūnijā piedalījāmies Zelta līgā. Ir skaidrs plāns, taktika. Protams, ka būs grūti, bet jāiet ar mērķi uzvarēt setu, tad – spēli. Dievs dos, iziesim no grupas. Tas nav nereāli,” nosvērts ir Toms Švans.
Nu jau pierasts, ka volejbolā punktu nopelna par katru izspēli. Līdz 1998. gadam punktu varēja iegūt tikai tā komanda, kas servēja, proti, vajadzēja uzvarēt divas izspēles pēc kārtas. Valts atceras, ka reiz ar Itālijas komandu “Sisley” rezultāts 40 minūtes nebija izkustināms no 0:0… Kad sportisti pagura, sāka krāties punkti.
Toms atzīst, ka nevar iedomāties, kā būtu spēlēt pēc vecās sistēmas, un spriež, ka volejbols kopumā ir ļoti mainījies.
Pa pliko pensionāru pludmalē
Klasiskajā volejbolā Latvija pasaules līmenī ir mazs spēlētājs, bet pludmalē paveras cita aina. Tokijā sarkanbaltsarkanie spēlēja ceturtajās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas, trijās no tām bija divi pāri, ir izcīnīta olimpiskā medaļa. Uzlecošās saules zemē Latvija bija vienīgā, kuras pārstāvji iekļuva pusfinālā gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē.
1989. gadā Valts Mihelsons kopā ar “Radiotehniķī” spēlējušo lietuvieti Viktoru Artamonovu Igaunijā uzvarēja PSRS atlases turnīrā un kā viens no pirmajiem latviešiem piedalījās Pasaules kausa posmā pludmales volejbolā.
Toreiz tas vēl nebija olimpiskais sporta veids, debiju piedzīvojot septiņus gadus vēlāk Atlantā, tāpēc pasaules līmeņa mačos piedalījušies daudzi klasiskā volejbola pārstāvji, arī zvaigznes.
Itālijā uz amerikāņu aicinājumu patrenēties Artamonovs izmetis: ko tur ar tiem amerikosām spēlēt. Tikai vēlāk sapratuši, kam iedevuši kurvīti.
“Uzvarējām brazīliešus, argentīniešus, bet zaudējām itāliešiem, kas vienīgie tika ārā no grupas, mēs palikām dalītā devītajā vietā. Fantastisks turnīrs, bija visādi paraugdemonstrējumi – spēlēja arī trīs pret trīs. Vienam brazīlim bija tāda svece – serve baznīcas torņu augstumā. Spēlējot naktī prožektoru gaismā, bumba pazuda tumsā, klusums, un tad nāca lejā svilpdama,” Valts ar smaidu atceras.
Valtam Mihelsonam karjerā jautras situācijas bijušas no vienas vietas. “Lidojumos man vienmēr nāca miegs. Reiz lidojam uz Japānu, es kā apsēžos, tā – guļu,” viņš stāsta.
“Biju jaunais, pieredzējušais Aleksandrs Beļevičs man iebāza cigareti mutē, es pieveru un palieku ar smēķi zobos. Toreiz lidmašīnās vēl varēja pīpēt. Tad miegā dzirdu: etot molodoj sovsem of..el, nestesnjaetsa v somolote kuritj (jaunais pavisam aptracis, nekautrējas lidmašīnā pīpēt – tulk. no krievu val.), to teica “Radiotehniķa” galvenais treneris Genadijs Paršins. Protams, es nebiju aizpīpējis.”
Ar lidošanu saistās vēl vairāki smieklīgi atgadījumi – spēlētājam somā ieliek āmuru, un lidostā, ejot cauri drošības kontrolei, apsargs jautā – kam jums tas.
Citā reizē no šokolādes papīra izgriezta pistoles forma un ielikta somā, drošībnieks skenerī redz ieroci. Ņem, skatās, pārbauda – nav. Bet kā – es taču redzēju.
Novosibirskā 40 grādu sals, komandai iedotas plānas somiņas no neilona materiāla. Ejot no lidmašīnas uz autobusu, soma sasalst un saplīst, viss saturs uz asfalta. Krievijā bijušas tādas nometnes, ka vienā brīdī sportistam “pazūd filma” – Valts gājis uz jūru peldēties kails. Pensionāru iecienītā pludmalē. Nākot ārā no ūdens, viņš dzird, ka visas tantes pēkšņi sāk spiegt…
Toms saka, ka ampelēšanās nav sveša arī mūsdienu paaudzei – izņem kāda komandas biedra formu no somas un atdod tad, kad otram pirms spēles jau “bikses pilnas”.
“Izlasē lielākais jokotājs ir Ingars Ivanovs. Gan savējos paķer uz zoba, gan arī uz pretiniekiem tas labi strādā – parausta viņu nervu stīgas,” saka kapteinis.
“Latvijas izlasei Eiropas čempionātā novēlu veiksmi, tā ir neatņemama sporta sastāvdaļa. Nevajag iekoncentrēties uz pirmo spēli pret Igauniju, zaudējums var atstāt negatīvu iespaidu uz turnīra turpinājumu. Protams, būtu labi, ja uzvarētu, bet ir citas komandas, ar kurām var spēlēt,” Tomam saka Mihelsons, atgādinot par kādu sāpīgu epizodi Itālijas volejbolā.
Vieni no pasaules modes noteicējiem 1996. gada olimpisko spēļu finālā dramatiskā piecu setu cīņā zaudēja Nīderlandei. Izšķirošā epizodē itāļu spēlētājs noslinkoja vienu soli, lai iedotu cēlājam ērtu bumbu, tādējādi nesanāca labs uzbrukums un piedzīvots zaudējums. Itālijai ir visi iespējamie tituli, bet – olimpiskā zelta joprojām nav. Morāle – sīkumu nav, katra nianse var izšķirt spēles likteni.
“Visi ir cilvēki, iesim un spēlēsim,” Toms sola izdarīt maksimālo, lai pēc tam nebūtu nožēlas.
Uzziņa
Valts Mihelsons
• Dzimis 1966. gadā
• Spēlējis meistarkomandā “Radiotehniķis”, pārstāvējis klubus Latvijā, Grieķijā, Itālijā, Francijā, Igaunijā
• Latvijas izlases bijušais spēlētājs un treneris, kapteinis 1995. gada Eiropas čempionātā
• Šobrīd Mālpils sporta centra vadītājs, bijis Mālpils novada domes deputāts un domes priekšsēdētāja vietnieks
• Augums 1,90 m
Toms Švans
• Dzimis 1993. gadā
• Pārstāvējis klubus: “Daugavpils Universitāte”, “Saint Nazaire” (Francija), ar diviem piegājieniem “Pärnu” (Igaunija) pavadījis četras sezonas un spēlēs tur arī jaunajā sezonā
• Latvijas izlases kapteinis, debija 2014. gadā
• Augums 1,98 m
