Volejbola izlasē pārmaiņas: Kēls neturpinās darbu pie Latvijas valstsvienības stūres 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas volejbola izlasei pēc 26 gadiem atgriešanās Eiropas volejbola čempionāta finālturnīrā notika igauņu speciālista Avo Kēla vadībā, taču viņš nepaliks pie izlases stūres.
Sešās spēlēs tika izcīnīta viena uzvara, pirmajā mačā pārspējot mājinieci Igauniju, kas Kēlam bija principiāls mačs. Sekoja sīvas cīņas ar Horvātiju un Slovākiju, izlaižot uzvaru no rokām pēdējos setos, bet pret lielajiem dūžiem sagādāt sensāciju neizdevās.
Turnīrā izcīnīta 16. vieta 24 komandu konkurencē nav peļama, bet brīžiem šķita, ka komandas potenciāls ir lielāks nekā parādītā spēle. Pats Kēls atklāj, ka pie amata neturas un savu darbu atstās.
“Domāju, ka svaigi vēji komandā ienesīs jaunu enerģiju. Būs jauns treneris, jaunas prasības, droši vien arī jaunas darba metodes. Kopumā esmu bijis kādas izlases galvenais treneris 13 gadus. Man jau drīz būs 60. Es savu darbu esmu izdarījis,” intervijā “Latvijas Radio” sacīja Kēls.
Igauņu speciālista devumu novērtē arī Latvijas Volejbola federācijas (LVF) prezidents Jānis Buks, kurš sarunā ar “Latvijas Avīzi” neslēpa prieku par izlases parādīto sniegumu:
Mēs varam būt lepni par to, kas ir sasniegts. To arī puišiem teicu pēc turnīra pēdējās spēles. Manā uztverē tas bija labs sniegums, uzvara pār Igauniju, sīvas cīņas ar Horvātiju un Slovākiju. Dalām 9.–16. vietu, kas gados tik ļoti jaunai komandai ir fantastisks rezultāts. Šai komandai šis ir pirmais solis, jo ticu, ka tālāk būs vēl labāk.
Ticu, ka mēs jau tagad esam patstāvīga Eiropas čempionāta komanda.
Jā, citi saka, ka mēs ar veiksmes palīdzību tikām uz finālturnīru, bet veiksme mīl stipros. Pret horvātiem un slovākiem spēles likteni izšķīra vien nianses. Vēl pirms diviem gadiem Zelta līgā slovākiem zaudējām arī ar 2-3, tad neviens neticēja, ka varam vinnēt, bet tagad bijām sapīkuši, ka neuzvarējām. Jāatceras, ka Eiropa ir pasaules volejbola meka. Tāpēc jābūt lepniem par saviem puišiem.
Kēls gan neturpinās darbu. Ir kādas domas par viņa pēcteci?
Jā, Avo līgums ar šo ciklu ir noslēdzies. Cepuri nost viņa priekšā par to, ko paveica četros gados. Lielisks darbs, izlasi pacēla jaunā līmenī. Federācijas vadība nāks kopā un meklēs jaunu treneri. Domāju, ka atradīsim tikpat labu pēcteci.
Skatīsieties uz vietējiem speciālistiem vai ārzemniekiem?
Godīgi saku, ka šobrīd nezinu. Pagaidām ir par maz laika pagājis, jāļauj nosēsties emocijām, jāveic dziļāka analīze. Jāpagaida, kā beigsies šis Eiropas čempionāts, jo pēc tā var parādīties arī kādi potenciālie kandidāti. Skaidrs, ka izlasē šobrīd ir ļoti labs darba materiāls, ar kuru strādājot var sasniegt vēl vairāk.
Volejbolam šajās divās nedēļās sabiedrībā bija pievērsta liela uzmanība. Esat domājuši, kā šo pozitīvo atbalsta vilni noturēt un pārvērst jaunā uzrāvienā?
Tas ir pats grūtākais, un pie tā strādāsim. Vienam draugam teicu, ka pēc šī turnīra 50 līdz 70 bērni Latvijā sāks spēlēt volejbolu, izkāpjot no savām planšetēm un volejbolām, tad mēs jau būsim izdarījuši milzu darbu. Puišiem pirms turnīra teicu, ka aiz viņiem stāv ne tikai ģimenes un draugi, bet arī nākamie mazie volejbolisti.
Viņu šī brīža pienesums ir fantastisks. Mums federācijā jāstrādā pie tā, lai panāktu, ka volejbols ir stilīgs sporta veids. Mūsu mērķis ir panākt, lai skolnieks, kurš saka, ka trenējas volejbolā, savu vienaudžu lokā, ja tā var teikt, būtu stilīgs. Ja bērni un jaunieši tā domās, tad būs labi.
Pats uz volejbola attīstību Latvijā neskatos īstermiņā, ir vajadzīgi vēl 10–15 gadi, lai mēs tad varētu cīnīties par medaļām Eiropā.
Es ticu, ka Latvijā to var panākt, ja reiz to var, piemēram, Slovēnija. Jāveido pareiza volejbola infrastruktūra, varbūt ne tik daudz laukumi, zāles, kas arī svarīgi, bet arī jauni un progresīvi treneri, metodiskie materiāli. Tas ir laikietilpīgs darbs, bet mēs pie tā strādājam un strādāsim tagad vēl aktīvāk.
Citos komandu sporta veidos pēc dalības lielajos turnīros no starptautiskās federācijas tiek iegūts arī kāds finanšu atbalsts. Kā tas ir volejbolā?
Volejbolā īsti tā nenotiek. Mūsu naudas plūsma sadalās divās daļās – puse ir privātie atbalstītāji, puse nāk no valsts. No starptautiskās federācijas, iespējams, var kāds atspaids būt, ja tiks sadalīti ienākumi no televīziju translācijas tiesību pārdošanas. Ja tāds būs, tas lieti noderēs. Šogad sanāca tā, ka valsts nefinansēja U-17 startu Eiropas čempionāta finālturnīrā Albānijā, kur mūsu jaunie puiši dabūja astoto vietu, kas arī ir nebijis panākums.
Kāda šobrīd ir finansiālā situācija federācijai? Kad ķērāties pie darbiem, bija lieli parādi.
Parādi un saistības bija milzīgi, 154 000 eiro kreditoru parādi un 80 000 uzņemtās saistības.
Tagad situācija ir stabila, pēc labākās sirdsapziņas esam mēģinājuši darīt tā, lai katram projektam ir savs garantēts finansējums, nevis kaut ko sākt bez finansējuma.
Izdevumu un ieņēmumu pozīcijas ir sabalansētas. Latvijas sportam mums ir relatīvi laba situācija ar privātajiem atbalstītājiem, jo rets sporta veids varētu pateikt, ka valsts izlasei 50% finansējuma nāk no privātā sektora.
Finanses ir smags un nepateicīgs darbs, jo brīžiem ir sajūta, ka staigājam apkārt ar ubaga tarbu kaklā. Tāda ir realitāte, bet mēs strādājam un strādāsim, lai izlasēm apstākļi uzlabotos.
