Voldemārs Krustiņš: Ko mēs, vidējie latvieši? 0
Pagājšnedēļ arī es saņēmu Zemnieku savienības vadības ielūgumu uz ikgadējo Kārļa Ulmaņa atceres sarīkojumu, kas notiks 1. septembrī ar sākumu plkst. 12 Ulmaņu dzimtas mājās Bērzes “Pikšās”. Manuprāt, ir pareizi un labi, ka ir organizācijas, nodibinājumi un Latvijas cilvēki, kas mūsu valsts vēsturē zīmīgus notikumus un personas neaizmirst.
Domāju, ka inteliģenti ļaudis jutās gandarīti, kad Valsts prezidents A. Bērziņš Turkmenistānas brauciena laikā apmeklēja domājamo K. Ulmaņa kapa vietu (Krasnovodskā) un parādīja pienācīgu cieņu. Skaidrs, ka tāds solis prasīja drosmi, jo attieksmi pret K. Ulmaņa personību var salīdzināt, piemēram, ar attieksmi pret leģionāriem Otrajā pasaules karā – oficiāli turēties pa gabalu. Var arī būt, ka Ulmaņa laiks jeb laiki kādai mūsdienīgu vēsturnieku kopienai rādās kā sevišķi tumši pat visā Latvijas pirmsokupācijas vēstures posmā, par kuru ieteic pārāk neinteresēties.
Paša Ministru prezidenta V. Dombrovska klātbūtnē izteiktās profesoru rekomendācijas, protams, nevar nepamanīt (sk. “LA”, 2013. g. 11. VII), tomēr – patīk vai nepatīk – uz nerimtīgās zūdīšanās, nožēlu un lamāšanās fona sabiedriskajā telpā par Latvijas bojāeju kādā sabiedrības daļā sāk cilāt atmiņas (un pat labas) par padomju un mūsdienu liberāļu laika gānītajiem Ulmaņa laikiem. Tā kā K. Ulmanis bija pie varas ne tikai no 1934. gada 15. maija līdz padomju ienākšanai Latvijā, bet viņš vadīja arī astoņas no pavisam deviņpadsmit Latvijas Republikas valdībām, tad Ulmanim ir ne vien garš darbu, bet arī pretinieku saraksts. Kādreiz, iespējams, godīgi vēsturnieki to izsijās. No mūsdienīgiem svaigākiem K. Ulmaņa personas apzīmējumiem “LA” lasītājiem minēšu akadēmiķa J. Stradiņa izteiktos – viņš žurnālā “Ir” K. Ulmani raksturojis kā “diezgan aprobežotu”, bet tomēr domā, ka “neviens cits Latvijas valstsvīrs nav tik lielā mērā atbildis vidēja latvieša mentalitātei”. (“Ir”, 28. III – 3. IV 2013.)
Skaidrs, ka daļa “latviešu cilvēku” jutīsies aizvainoti, ja viņus nepieskaitīs elitei vai smalkajām aprindām, kuru (uz)dzīvi bildēs attēlo ilustrētie nedēļas žurnāli. Mēs nedzīvojam Ulmaņa laikos, bet tas nenozīmē, ka tie mūsu vēsturiskajā apziņā neko paliekošu nav atstājuši. Kaut vai to, ka mēs, vidējie latvieši, latviešos esam pārsvarā. Mēs varam daudz lemt.
